Signe Valtere: „Drīzāk esmu pašpuika, nevis caca”
Signei Valterei vajadzēja pusotru gadu, lai pēc šķiršanās no Kristapa Valtera spētu noticēt pati sev. Uzaudzējusi pietiekami biezu ādu, lai apkārtējo runas uztvertu ar smaidu, viņa audzina bērnus un saka – vairāk esmu pašpuika, nevis caca.
Tā sanāca – kā no vecāku ligzdiņas prom, tā pie Kristapa. 20 gadu vecumā piedzima meita, un pēc tam visa dzīve bija pakārtota bērniem un ģimenei. Tobrīd šķita, ka tikai to vien gribu, par savām vajadzībām īpaši nedomāju. Lai gan pēc pirmā bērniņa tomēr bija sajūta, ka gribas kaut ko arī sev. Sanāca, ka tieši tobrīd kādu laiciņu dzīvojām Latvijā un es varēju pabeigt manikīra un pedikīra kursus. Atklāju, ka man ļoti labi padodas. Bet tad atkal sekoja visas braukšanas prom, un īsti sava dzīve man tā arī nesākās. Kad sašķobījās attiecības ar vīru, kopā ar bērniem atgriezos Latvijā.
Pēc šķiršanās svarīgākais, ko man vajadzēja iemācīties, bija beidzot noticēt sev.
Apjaust, ka arī es kaut kas esmu, nevis tikai vīra ēna. Nebija nemaz tik viegli, jo arī mamma vienmēr teikusi, ka esmu pārlieku paškritiska.
Izdomāju, ka man vajag pabeigt arī „make-up” kursus un ir jāstājas Mageles skolā. Beidzot esmu atradusi to, kas man patīk un ko gribu darīt. Ja tā padomā, jau kopš bērnības man paticis pucēt lelles un pucēties pašai. Man ir diezgan liela pārliecība, ka ar stilista darbu spēšu sevi nodrošināt.
Par kritiku
Kritika pār mani nākusi pamazām. Nav tā, ka nu to esmu saņēmusi par modes šovu „Sky&More” (prese pārmeta Signei slavenu modes zīmolu plaģiātismu – red. piezīme). Par mani rakstīts viskautkas, tā ka mazliet jau esmu norūdījusies. Lai gan pašai šķita, ka nekad neko tādu nespēšu pieņemt. Tomēr joprojām ir kas tāds, kas ļoti ķeras pie sirds. Nevaru pārdzīvot, ja kāds saka – esmu slikta mamma un neaudzinu bērnus.
Īstenībā viņus audzinu viena pati un praktiski viena tieku arī ar visu galā. Pirms šova gan bija jādomā, ko darīt, lai vispār spētu šim pasākumam sagatavoties. Bērni saslima, un man uz nedēļu bija jāpaņem aukle. Bet tas bija pirmais un vienīgais gadījums. Vai tāpēc, ka man ir bērni, nekur nedrīkstu iet?! Divreiz mani fotografēja, ielika dzeltenajā presē un pasludināja, ka to vien daru, kā ballējos. Bet lai raksta! Es jau pati zinu, kāda esmu.
Es arī nekad neesmu teikusi, ka esmu tērpu dizainere. Tas bija tikai šovs, kam radīju tērpus. Tāpat kā nesaprotu, kā kādam vispār var ienākt prātā, ka tagad gatavojos savus tērpus pārdot. Varbūt nākotnē izvēlēšos mācīties par dizaineri, bet pašlaik es tāda neesmu.
Presē mani pēc šova „nolika”, bet es to paredzēju, biju tam gatava. Kad mani uzaicināja piedalīties, sēdēju un domāju – neprāts, par ko vispār domāju? Taču vienalga neatmetu šo iespēju. Beigās gan runāja tikai par to, ka mani tērpi ir plaģiāts, tie līdzinās zīmolam „Victoria’s Secret”. Mūsu idejas šur tur sakrita, bet nu un? Kā ar pārējo? Pati zinu, cik darba ieguldīju. Daudzas idejas bija manas, bet tās jau neviens nekur nerāda. Toties par runām, ka „Baltic Beauty 2010” matu sakārtojumam esmu aizņēmusies idejas no Lady Gaga (slavena dziedātāja – red. piezīme), gan man bija šoks. Dažkārt pati brīnos, kā to varu izturēt. Bet jūs varat teikt, ko gribat, es nedomāju apstāties.
Nekautrējos teikt, ka no dzīves vēlos labāko. Esmu diezgan liela ideāliste. Agrāk man pašai vajadzēja būt ideālai un lai arī cilvēki apkārt būtu tādi. Un vide. Ar gadiem saprotu, ka neviens no mums nav ideāls un man arvien labāk izdodas pieņemt mīnusus gan sevī, gan citos. Bet es joprojām gribu pašu labāko, es vienmēr tiecos pēc vislabākā rezultāta. Man visu ko gribas darīt, patīk mācīties un zināt, galva ir pilna ar visādiem plāniem. Piemēram, gatavojos mācīties arī šūt. Bet tikai tik daudz, cik pati sev. Jāsagaida marts, kad pabeigšu skolu, tad atkal kaut kam citam būs vieta.
Manā horoskopā – Svaru zīmē rakstīts, ka piešķiru dzīvei skaistumu. Tas gan tagad atbilst arī manai profesijai, bet par to gan nešaubos, ka tikai mēs kā sievietes varam greznot un pušķot šo pasauli. Lai cik jocīgi būtu, esot šajā skaistuma pasaulē, pati krāsojos ļoti reti. Tikai tad, ja eju uz kādu pasākumu. Ikdienā staigāju treniņtērpā, mati – astē un ļoti labi jūtos bez kosmētikas. Man šķiet tik muļķīgi, ja sieviete uzskata, ka viņa nevar iziet no mājas neizkrāsojusies.
Kaut kā nesanāca mums kopā. Mēs apprecējāmies, kad meitai jau bija trīs gadi. Kā sākām draudzēties, tā diendienā bijām kopā. Diezgan ātri sākām arī kopā dzīvot. Ilgi vēl nespēju noticēt tam, ka šķiršos, jo man tiešām šķita, ka ģimene ir mana misija. Palikt kopā bērnu dēļ, tas, manuprāt, ir diezgan nepareizs uzskats. Bērniem vajag laimīgus vecākus. Labāk, ka viņi dzīvo atsevišķi un ir laimīgi, nevis kopā un nelaimīgi. Tagad mums ar Kristapu ir labas attiecības, varam visu mierīgi sarunāt. Viņš ir cilvēks, kam laikam vienmēr varēšu uzticēties.
Mēs jau šķiršanos slēpām, un ilgi arī izdevās, bet tad viņš klubā parādījās kopā ar citu. Vienīgais, ir žēl, ka Kristapam tagad tik reti izdodas satikt bērnus. Meitai ir skola, atliek tikai brīvlaiki. Kristapa mamma vienmēr ir gatava palīdzēt, kad vajag. Bet es laikam esmu tāds cilvēks, kurš citiem palīdzību neprasa. Lai gan tāpat dažreiz sajūtos bezspēcīga un nelaimīga. Pērn Ziemassvētkos piedzīvoju visīstāko traģēdiju.
Man ir tradīcija – Ziemassvētku vakarā esmu kopā ar tuviniekiem, bet 25. decembrī svinu kopā ar draudzenēm. Abām kompānijām biju apsolījusi savu siera kūku. Pa dienu visu sapirku, vakarā cepu kūkas. Katrai kūkai vajag divas paciņas Filadelfijas siera. Veru vaļā pēdējo un atklāju, ka tas ir vecs. Kā sastingusi skatos un domāju, ko tagad lai dara? Mājās divi bērni, cepu kūkas, un nav neviena, ko aizsūtīt pēc siera. Sēdēju virtuvē un histēriski raudāju. Kad nomierinājos, zvanīju draudzenei.
Vienmēr esmu zinājusi, ka man ir labas draudzenes. Viņas vienmēr palīdz. Varbūt arī esmu labs cilvēks, jo mēs jau esam tādi, kādi ir mūsu draugi.
Beidzot jūtu – esmu gatava nopietnākām attiecībām. Pēc šķiršanās nevienu tā īsti sev klāt nelaidu. Bet nu, pēc pusotra gada, esmu tikusi iepriekšējām attiecībām pāri. Mēs tomēr ilgi ar Kristapu bijām kopā. Un es arī braucu viņam visur līdzi. Lai cik grūti tagad visu paspēt, tas tomēr ir vieglāk, nekā sēdēt mājās svešumā ar diviem bērniem.
Un tie, kas saka, cik sportistu sievām viegla dzīve – nekas nav jādara, lai paši pamēģina svešā valstī neko nedarīt. Pēdējais gads Spānijā bija tāds, ka vairs nespēju izturēt. Man ne reizi nesanāca atbraukt uz Latviju, jo Keitija tur gāja skolā. Es vispār esmu tāds mājas cilvēks, kurš nevar dzīvot nekur citur. Bet beigās sanāca, ka ārpus Latvijas bija jādzīvo vairāk nekā Latvijā.
Par vājībām
Man mājās vienmēr būs uzpildīts saldumu skapītis. Esmu totāli atkarīga no saldumiem. Brokastīs tukšā dūšā mierīgi varu apēst divus „snikerus” un pat nesašķebinās. Tieva esmu bijusi vienmēr. Mēnesi pēc dēla piedzimšanas biju vēl tievāka nekā pirms viņa. Pēdējā laikā gan jūtu, ka vairs nevar tā „nonstopā” ēst bez apstājas (smejas).
Man patīk pulksteņi, lielas rotas, bet parasti aizmirstas tās aplikt. Šajā ziņā lielāka vājība ir somiņas un apavi. Acis spīd uz visām skaistām kurpēm, bet ir jādomā – nē, man to nevajag. Finansiālajā ziņā man tagad vairāk jāpiedomā, kā es tērēju naudu. Un tas ir stimuls – nopelnīt pašai.
Par sabiedrības dāmu
Ļoti nepatīk, ka mani sauc par sabiedrības dāmu. Tajā pašā laikā saprotu, ka presei Latvijā ir tik ļoti liela brīvība, ka viņi arī no Mātes Terēzes varētu uztaisīt jebko, ko tik vajag. Atliek tik vienu reizi „iekrist”. Vienmēr sev saku – dzīvē viss notiek uz labu, varbūt beigās man ar šo preses uzmanību ir izdarīts pakalpojums. Es rūdos.
Daudzi domā, ka esmu izlutināta mamzele. Tas laikam tāpēc, ka neesmu uzbāzīga. Neeju klāt, nekrītu ap kaklu. Esmu ļoti vienkārša. To daudzi teikuši, kad iepazīst tuvāk.
Domāju – ir diezgan muļķīgi spriest, ka visi basketbolisti ir vienādi: izlaidīgi, meitenes tik maina. Un arī tās viņu meitenes tādas pašas. Droši vien kādai no blondīnēm ir kukū galvā, bet to nevajadzētu vispārināt. Ļoti daudzas basketbolistu sievas, kuras pazīstu, ir gudras sievietes.
Man patīk jautrība un visādas trakas idejas. Es pati esmu jautra. Tāda mazliet pašpuika. Kopā ar bērniem vēl tagad varētu kokos kāpt un štābiņus taisīt. Atbrauca draudzenes uz dzimšanas dienu, sēdējām pie manis mājās, saku – braucam uz mežu pabaidīties! Esmu tāds liels bērns un itin nemaz neesmu caca. Man patīk pucēties, jo esmu sieviete, bet tajā pašā laikā varu ķēmoties un pasmieties par sevi.
Aiva Alksne / Foto: Rojs Maizītis, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
