Režisorei Aijai Bley šaušalīgi patīk būt mājsaimniecei
Režisores Aijas Bley animācijas filma „Sieviete un vējš” stāsta par erotiskajām fantāzijām, sievietes sapņiem un vēlmi iegūt visu, par ko sapņots. Reizē tas ir stāsts arī par pašu Aiju.
Man savukārt šķiet, ka tajā nav nekā nesavienojama. Jo animācija atļauj pilnīgi visu. Ja tā būtu mākslas filma, erotika kļūtu reāla, taču animācijā ir gan naivums, gan ironija, gan erotika. Taču skatāmais reāli nevienu neuzbudina tieši tāpēc, ka tā ir animācija. Tas drīzāk ir tāds joks!
Filmu radījāt tandēmā ar mākslinieci Patrīciju Brekti. Atceries, kā vispār radās ideja par animācijas filmu?
Idejas jau visu laiku lidinās gaisā kā tāds vējš. Un tad rodas apstākļi, kas tās ļauj realizēt. Viens no dzinuļiem bija tas, ka ar Patrīciju strādājam vienā ēkā un konstatējām, ka mums radoši saskan. Kopā aizbraucām uz Indiju ķert iedvesmu. Tobrīd jau zinājām, ka filma būs, tāpēc Indijā apzināti meklējām faktūras, fonus.
Nu tad tā būtu cita filma (smejas)! Man gribējās kopā savienot it kā nesavienojamo: Austrumus un Rietumus. Jo cilvēks parasti tiecas pēc pretējā.
Bet erotika rietumnieku un austrumnieku izpratnē ar tās daudzajiem tabu šķiet tā īsti nesaskan…
Tas tāpēc, ka cilvēki uz šiem jautājumiem skatās pārāk reāli. Filmas saistībā esmu saņēmusi iebildumus. Piemēram: tā nevar būt, ka Austrumu zemē apkārt plivinās plika sieviete, vai arī vīrietis tajā filmā nav īsti riktīgs, viņš arī tur lidinās mākoņos, bet viņam taču jāpelna nauda.
Protams, reālajā dzīvē tā ir, bet filmā var notikt jebkas. Nevajag visu uztvert tik burtiski. Ir cilvēki, kas filmā saskatījuši pat terorisma propagandu. Jāteic godīgi, es ilgi domāju, kur gan to var ieraudzīt?! Bet tad sapratu, ka tā laikam izprasts kadrs, kur vējš ieķēries lidmašīnā un velk to atpakaļ. Vējš ir melns, un cilvēki acīmredzot iedomājušies, ka tas ir terorists, kas vēlas sagrābt lidmašīnu (smejas).
Gribēju runāt par sievietes dabu, par to, ka viņa vienmēr tieksies pēc kā nepiepildīta. Sievietei vajag brīvību, bet tajā pašā laikā – arī stabilitāti. Viņai vajag visu – Austrumus un Rietumus. Un viņa nav ar mieru no kaut kā atteikties.
Ja atgriežamies pie erotikas, arī tā ir dzīve, un sievietes, kas bijušas brīvdienās kādā Turcijas vai Ēģiptes pludmalē, būs sajutušas, ka šī vide, vējš rosina uz fantāzijām.
Precīzi vairs neatceros, vai man tobrīd bija trīs gadiņi vai četri, bet tajā laikā gāju bērnudārzā. Tie sapņi bija kā seriāls, un tā bija sapņošana atvērtām acīm. Iztēlojos, ka esmu skarba, mežonīga zvejnieku meitene, kas dzīvo zvejnieku būdiņā pie jūras. Katru vakaru pirms aizmigšanas uz manu būdiņu atjāja princis melniem matiem baltā zirgā vai viņu izskaloja no jūras, un man viņš bija jāglābj. Princis bija nosalis, novārdzis, un man viņš bija jāņem pie sevis gultiņā. Un tad es viņu ārstēju un samīļoju. Katru nakti apķēru spilvenu, it kā tas būtu mans princis, un tā aizmigu. Tajā visā bija kas erotisks. Vēl tagad atceros, kā iztēlojos jūru ar vēju pirms mana prinča ierašanās. Lūk, no kurienes laikam nāk ierosme filmai!
Tev ir kāds erotisks sapnis, kas iet cauri gadiem?
Nē, tagad tādus sapņus vairs nesapņoju, man blakus ir erotisks vīrietis, kas tos visus piepilda realitātē (smejas). Taču, kad atceros savus pirmos sapņus – tie bija ļoti agri, un tie patiešām bija erotiski. Lai gan toreiz par seksu neko nezināju, Zālīti (Jāņa Zālīša grāmatu „Mīlestības vārdā” – red. piezīme) taču lasījām krietni vēlāk. Un man ir tik jocīga sajūta, kad skatos uz maziem bērniem. Tad parasti domāju, vai viņiem ir tāpat, kā man bija? Un no kurienes tas nāk?
Jā, bet arī pirmā jūsma un iemīlēšanās ir tieši šajā vecumā – trijos, četros gados. Pubertāti diezgan vēsi pārdzīvoju, jo man arī tajā laikā bija princis, gan reāls. Viņš dzīvoja Liepājā, es pārcēlos uz Rīgu, un mēs, protams, vairs netikāmies, taču viņa tēls aizņēma manu prātu. Tāpēc citi puiši mani nemaz neinteresēja, un es biju tāda nepieejamā meitene.
Kā tev šķiet – erotiskie sapņi stāsta par erotiku vai gluži ko citu?
To tiešām nezinu, jo sen vairs sapņus tikpat kā neatceros. Kad citi tos stāsta, man pat mazliet tā kā skauž. It kā iztēle man ir laba, bet sapņu nav, es atslēdzos, un apkārt viss ir dziļš un melns. Un tikai tad, ja esmu slima vai bijusi kāda reāla problēma, kaut kas parādās. No citiem esmu dzirdējusi, ka viņi it kā dzīvo dubulto dzīvi un sapņos viņiem ir pat interesantāk. Es šajā ziņā esmu apdalīta.
Tajā pašā laikā, kad redzu sapņus, kas notiek ļoti, ļoti reti, tie ir zīmīgi, bet ne erotiski. Esmu redzējusi ko ļoti dīvainu kā pasaules gals, ar neizsakāmi spilgtām krāsām, abstraktiem cilvēkiem, asins jūru. Kad to visu redzu, sapnī līdztekus domāju: kā varu redzēt ko tādu, ko mana fantāzija nav spējīga uzburt? Nekad neesmu redzējusi ko līdzīgu filmās, nosapņoto pat īsti nevaru izteikt vārdos. Saprotu, ka tas, ko redzu, ir baismīgs, neviena šausmu filma tam nelīdzinās, bet man pašai baiļu nav, tikai izbrīns, ka kaut ko tādu esmu spējīga redzēt.
Jā, pieņemu, ka ir kādas mums aizvērtas pasaules, kuras var ieraudzīt brīdī, kad kāds nervs ir vaļā. Un tas ir tik neizskaidrojami.
Sautējumu karaliene
Tādus sapņus gan neredzu, taču man ir ļoti spēcīga intuīcija, kuru gan pati nenovērtēju. Tā brīdina mani regulāri, bet prāts pretojas. Nereti ir situācijas, kad nedomājot kaut ko pasaku par kādu cilvēku un vēlāk tā izrādās slēpta patiesība. Un atkal varu brīnīties, kā tas ir iespējams, jo ar prātu to zināt nevarēju. Intuīcija izpaužas arī kā slikta fiziska pašsajūta. Piemēram, pamostos, ir lieliska diena, it kā viss ir labi, bet mani krata drebuļi. Un izrādās, tajā brīdī paralēli notiek kaut kas tāds, kas vēlāk būs man par sliktu. Agrāk nezināju, kas pēkšņi tos drebuļus izsauc, tagad sāku to saprast un varu jau iepriekš nojaust, kas varētu sekot. Tajā pašā laikā intuīciju nevaru izmantot, lai uzzinātu, kas būs. Jo kā jau cilvēks sāku sevi mānīt. Un ne vienmēr tai klausu. Piemēram, ir kāds mērķis, uz kuru spītīgi eju. Tajā brīdī intuīcijai aizveru visas durvis, lai tā tur tik daudz nečiepst.
Neatceros, kad būtu tai klausījusi! Vilinājums ir lielāks.
Protams, jo vēlmes piepildās. Ja sieviete ko grib, viņa to arī dabū. Bet jautājums, kā ar to sadzīvot. Un gribam jau mēs visu un nesātīgi. Arī es. Piemēram, taisīt filmas arvien vairāk un vairāk.
Bet darbs pamazām nekļūst par tavu dzīvi? Kā tad paliek ar pārējām vēlmēm?
Kaut kādā ziņā darbs aizņem ļoti daudz laika, un ne jau tikai tas, ko man patīk darīt. Lai uzņemtu filmu, jāuzraksta projekts, tāme, atskaites. Un beigās sanāk, ka tas prasa vairāk laika nekā tas, kā vārdā es to vispār daru. Bet man jau arī gribas visu – ģimeni, bērnus un laukus. Turklāt - viss ir vienlīdz svarīgi. Vīrietis prasa par visiem simt procentiem, kino tāpat un bērni arī. Un visu laiku tev ir kaut kam jāsaka: „Nē, nē, nē!”
Protams, saviem tuvajiem.
Nebaidies, ka tādēļ kaut ko pazaudēsi?
Bet es jau arī ik pa laikam pazaudēju.
Man šķiet, es visu varu pieņemt, ja esmu ar kādu kopā. Bet es nevaru iedomāties būt kopā ar cilvēku, kurš izvirzītu ultimātu: turpmāk tu nestrādāsi, nesapņosi, nedarīsi to, kas tev patīk, neceļosi. Ultimātu veidā tas noteikti nestrādās. Bet var gadīties, ka tas kaut kad dzīvē notiek organiski, ka no kaut kā būtiska atsakies.
Kaut kā nespēju tevi iedomāties kā mājsaimnieci.
Bet tas ir greizs priekšstats par mani. Es varētu būt lieliska mājsaimniece. Vismaz uz laiku. Man tiešām vienkārši šaušalīgi patīk būt mājsaimniecei. Man patīk cept un vārīt, tīrīt māju, rušināties dārzā un uzņemt ciemiņus. Arī maniem draugiem tas bija pārsteigums, bet nu viņi mani iesaukuši par „sautējumu karalieni”. Ik pa laikam savu mājsaimnieces sapni realizēju. Manam draugam mājas ir pie Salacas, man – Līgatnē, kur mums brauc ciemiņi un es varu izpausties kā sautējumu karaliene. Tā ka nedomā, ka es tikai filmēju! Es arī cepu, vāru un šmorēju.
Jāatrod kas tāds, ko gribētos
Kā tev šķiet, iepriekšējā attiecību pieredze palīdz vai traucē veidot jaunas attiecības?
Parasti nesalīdzinu attiecības, un man jau šķiet, ka forša ir jebkāda pieredze. Bet tajā pašā laikā nākamajām attiecībām tā neko vērtīgu nedod. Uz savu grābekli kāpju un kāpšu. Es jau varu sevi pētīt, bet tāpat pienāks izšķirošais brīdis, un es padomāšu: „Bet varbūt šoreiz būs citādāk!” Taču nekā! Jo es pati sevi, savas reakcijas nespēju mainīt.
Visi mani lielie sapņi ir piepildījušies. Taču, kad tas notiek, nekad nav tā, kā izsapņots. Man agrāk šķita – ja es reizi gadā kaut kur aizceļotu, tas nu gan būtu lieliski. Tagad, pateicoties filmēšanām, ārpus Latvijas dodos divas reizes mēnesī. Es daru to, ko esmu gribējusi, bet realitātē braucu pārpildītā autobusā divas diennaktis, kur ir nenormāli karsts un smird. Un tad domāju: „Kāpēc man to vajag?” Bet faktiski par šādu darbu un iespēju daudz ceļot esmu iepriekš sapņojusi. Agrāk domāju, cik forši būtu, ja meita, kad izaugs, kādreiz studētu ārzemēs. Tagad tas noticis un, protams, ka man ir žēl un meitas pietrūkst.
Bet, ja nav sapņu, nav attīstības. Ir jābūt kaut kam, ko ļoti, ļoti gribas. Un mani uztrauc tas, ka pašlaik neko tik ļoti, ļoti vairs negribas. Protams, salīdzinot ar agru jaunību, mana dzīve ir piepildīta visās jomās, tomēr vienalga šķiet, ka jāatrod kas tāds, ko ļoti gribētos. Man vajadzīga jauna vīzija, kuras dēļ „nobrauktu jumts”. Tāpat kā vēl būtu jāiemācās priecāties, kad sapnis piepildās. Man par jauno filmu „Sieviete un vējš” arī šķita, kad to pabeigšu, tad gan būs kas ļoti labs. Protams, nav slikti, bet tas lielais gaidītais brīnums nenotiek. Apzinos, ka īsti neprotu prieku izbaudīt tagadnē. Visu laiku dzīvoju nākotnē. Tas man būtu jāmācās.
Bet kas tev dzīvē rada patiesu prieku?
Nu tiešām tas sautējums (smejas)!
Tas tiesa. Un, kad esmu iztīrījusi pagrabu un tur salikusi 150 burciņas ar sēnītēm, gurķīšiem un tomātiņiem, ir tik radoši un krāsaini! Tas ir tik ļoti tagad un pa īstam!
Ko tik tu nedari! Tev arī raksturīgs latviešu sievietes sindroms varēt visu?
Protams, bet es vismaz tik tālu esmu tikusi, ka protu par to pasmieties brīdī, kad mani pieķer pie rokas (smejas). Kaut vai - kad mums Kazahstānā bija atvadu pasākums (Aija un producente Elvita Ruka projekta „15 jukušas avis” ietvaros apbraukā un dokumentē dzīvi bijušajās Padomju Savienības republikās – red.). Vietējais režisors mūs uzaicināja uz kafejnīcu, un man bija ļoti grūti pieņemt, ka viņš maksās par taksi un vēl par kafejnīcu. Bet nu labi. Stiepu līdzi smago fotosomu ar visiem objektīviem. Un, kad viņš mēģināja somu paņemt, lai nestu manā vietā, iekrampējos tajā somā un tā reāli stīvējos (smejas). Pēc brīža jau parasti saprotu, cik tas ir smieklīgi (smejas).
Tā ir, bet šīs lietas jau ieaudzina ģimenē. Jo vairāk ceļoju pa Austrumu zemēm, jo vairāk redzu, ka tā sauktā sievietes nebrīvība patiesībā ir arī ļoti liela sievietes brīvība. Tad, ja tiešām sevi līdz galam realizē kā sievieti, esi brīva. Apspiestas jūtas tās, kas nespēj samierināties tikai ar šo vienu – sievietes lomu, viņām ir problēmas. Bet tās īstās sievietes austrumos tā „kruķī” ģimenes galvas, kā neviena sieviete Latvijā neprot. Bet, protams, ja tu ej pret sevi, tad ir konflikts. Un nedomāju, ka mūsu priekšstatu, dzīvesveida pieredzes dēļ Latvijā kaut kas strauji mainīsies. Tāpat darīsim visu ko varēsim un gaidīsim, lai mūsu vīriešiem būtu vismaz laba humora izjūta, to visu redzot.
Ieva Konstante/ Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
