Draudzenes mani apskauž vīra dēļ. Bet mājās viņš ir kā mēbele...
„Draudzenes ir teikušas, ka vīra dēļ mani apskauž. Viņš nekur neiet ar draugiem, gandrīz nedzer, pat aliņš ledusskapī var stāvēt nedēļām ilgi. Taču man ir apnicis būt par ģimenes galvu, jo viņš mājās ir kā mēbele,” raksta kāda reģistrētā mamma ģimenes portālā mammam.lv/tetiem.lv.
„Man esot ļoti paveicies, saka draudzenes. Vīrs azartspēles nespēlē. Pie sievietēm apkārt nestaigā. Strādā, nopelnīto gandrīz visu atdod man. Nekad nav pacēlis roku pret mani. Cenšas rūpēties par bērniem, lai gan brīžiem tas diezko neizdodas. Bieži paceļ balsi uz viņiem, nemēģina aprunāties, taču mīl...
Bet — kad atnāk mājās, nosēžas pie datora vai televizora, un viss — no tā brīža var uzskatīt, ka viņa nav mājās. Vienīgais, ko viņš grib: lai liek viņam mieru.
Labi, es saprotu, ja pēc darba, kad ir noguris. Taču tādas ir visas dienas — gan darbdienas, gan brīvdienas. Viss, kas attiecas uz saimniecību, ir tikai un vienīgi mana atbildība. Pārtika, apģērbs pašiem un bērniem, rēķinu maksāšana, mājas darbi — ar visu galā jātiek man pašai, jo nav pilnīgi nekādas līdzdalības vai intereses.
Ja mājās kaut kas sabojājas, varu lūgties vai draudēt, nekādu rezultātu. Ja pati nesalabošu, tā arī paliks. Nav jau runas jau par „tūlīt”. Viss ievelkas nedēļām, mēnešiem, līdz tieku galā pati. Viņš ir slinks, nu, vienkārši šausmīgi slinks un bezatbildīgs.
Mans darba grafiks ir tāds, ka strādāju agri no rītiem un vēlu vakaros. Tādā veidā teorētiski varam izkārtot tā, ka neesam darbā vienlaikus un kāds no mums vienmēr pieskata bērnus (vecākajam 5 gadi, mazajai 8 mēneši).
Ja aizkavējos darbā un nepaspēju pārnākt mājās, kad jāved bērns uz dārziņu, situācija ir tāda: es pārnāku, bet visi joprojām guļ. Bērns nekur nav aizvests. Vīram galīgi nav apziņas, ka ir tāds vārds kā VAJAG: pieceļas tikai tad, ja pirms tam vairākas reizes piezvanu un pamodinu.
Arī ārpus mājas kopā izejam apmēram reizi gadā. Ja ierosinu kaut kur doties, vīrs atsakās: viņam nepatīkot ģimeniski pasākumi vai kopīga atpūta. Neesot sabiedrisks.
Ļoti grūti man ar viņu izrunāties. Ja mēģinu mierīgi, reti saņemu kādu atbildi, viņš vienkārši klusē... Klusē un nekad tā arī nepaskaidro, kāpēc negrib izrunāties. Neesot ko teikt...
Tā nu mēs dzīvojam jau gadus sešus... Pastrīdamies, pamīļojamies, kā jau normāli notiek visās ģimenēs. Ir mīlestība, kopīgi bērni. It kā jau viss kārtībā, tikai - kāpēc man visu laiku kaut kā pietrūkst? Kāpēc tā gribas, lai vīrietis būtu vīrietis un ģimenes galva?
Man tiešām apnikusi rīcības brīvība un tas, ka par visu atbildīga esmu es viena. Un kaitina sajūta, ka man vienai visu vajag, bet otram nevajag neko...
Mēs taču vēl esam jauni cilvēki (man 23, viņam 27). Nu, kas ir par vainu, kāpēc neinteresē pilnīgi nekas? (Vienīgais, vasarā vakaros dators tiek aizstāts ar makšķeri un viņš ir pie upes.)
Ko es esmu salaidusi "dēlī", un ko vēl varētu darīt? Padalieties pieredzē, varbūt kādai ir bijis līdzīgi? Zinu, ka nekad jau nav tā, ka vainīgs būtu tikai viens, attiecības taču veido divi cilvēki. Un vispār - vai tāds vīrietis ir laime vai lāsts?
