Omīte nemitīgi bļauj uz manu bērnu. Iemesls: viņš dauzās un lēkā
„Gribu nedaudz izkratīt sirdi. Es ar četrus gadus veco dēliņu esmu spiesta dzīvot pie vecākiem. Taču vecmāmiņai ir sava metode, kā jāaudzina bērni,” raksta ģimenes portāla mammam.lv/tetiem.lv reģistrētā mamma Guna (vārds mainīts).
„Dēliņu audzinu viena. Kā jau vairākums bērnu šajā vecumā, arī manējais ir diezgan nepaklausīgs, ļoti aktīvs un nemiera pilns bērns. Problēma ir ar vecomammu. Viņa visu laiku mēģina audzināt bērnu pēc savām "vecmāmiņas" metodēm.
Nav, protams, tā, ka viņa nemīl mazdēliņu. Taču vecāmamma uzskata, ka bērns ir jāper, ja viņš neklausa, un uz viņu visu laiku ir jābļauj. Īpaši vakaros, ap 19.00—20.00, kad bērnam sākas visas lielākas vakara aktivitātes (dauzīšanās, lēkāšana, braukāšana ar mašīnu u.c.).
Vecmāmiņa ar vectētiņu to nespēj izturēt, un dēliņam nemitīgi tiek aizrādīts — klusu, netraucē skatīties TV utt., uz ko, protams, bērns sāk uzvesties vēl skaļāk, un sākas strīdi.
Piemēram, šovakar... vecmāmiņa ieradās mājā pēc darba, un uzreiz viņai sāka krist uz nerviem mana bērna aktivitātes. Vismaz minūtes 10 vai 20, kamēr es neiejaucos, viņa visu laiku uz mazo bļāva — nedari šito, nerunā to, nepatīk skatīties, nepatīk klausīties muļķības utt.
Kad es iejaucos un pateicu, ka man apnicis, ka viņa patstāvīgi uz bērnu bļauj, viņa sāka kliegt vēl vairāk: kāpēc es bērna klātbūtnē viņai aizrādot, ka bērns no tā mācās, kā tā var darīt.
Beigu beigās pateica, ka es esmu stulba un apgrieza visu kājām gaisā. Es, redz, neļaujot bērnu pērt, bērns esot izlaists, nemākot uzvesties un kas būšot pēc 5 gadiem. Un tā mums te patstāvīgi vismaz reizi nedēļā ir kašķis. Jau vairākas reizes esam par šo tēmu runājušas, bet viņai ir tikai savs viedoklis.
Es nezinu nevienu bērnu, kurš nedauzās un netrako. Bet viņa grib, lai bērns sēž klusu, rociņas klēpī salicis, kā paipuisītis, un tad viss būs labi.
Piebildīšu arī to, ka neesmu mamma, kas pilnīgi visu atļauj bērnam. Tāpat jau citu reizi ir dabūjis ar žagariņu, kad nepaklausība ir gājusi pāri robežām. Pagājušā gadā mans mazais izslimoja ļoti smagu slimību — bakteriālo meningītu, un es esmu laimīga par to, ka mums viss tik veiksmīgi un labi ir beidzies un bērniņam viss ir kārtībā - tas varbūt arī ir viens no iemesliem, kādēļ man par viņu tik ļoti sirds sāp. Es esmu priecīga redzot viņu skrienam, smejamies utt.
Lūk, sēžu un raudāt gribas, jo neredzu izeju no šīs situācijas. Es tiešām nevaru teikt tikai to sliktāko par mūsu vecomamamu. Viņa mazo mīl, bet tās audzināšanas metodes — vienkārši nav izturamas. Varbūt kāds var ieteikt, kā labāk rīkoties? Nevaru pieļaut, ka mans bērns aug vidē, kur viņš nedrīkst izpausties, taču šajā „dižajā” valstī pagaidām nevaru atļauties iet prom no vecākiem un dzīvot kaut kur citur...”
