Pēc iemīlēšanās cietumniekā savu laimi atradu Īrijā

„Kādu vakaru, bezmiega mocīta, sāku lasīt visādas sadaļas portālā un, redz, uzdūros uz interesantiem stāstiem.... Iepazīšanās internetā... Izlēmu, ka arī es varu padalīties savā pieredzē, jo savu laimīti esmu atradusi internetā jeb, precīzāk, viņš atrada mani!  :),” raksta Iveta.

„Vēl pirms pusotra gada dzīvoju un mācījos Rīgā. Biju praktiski viena, mamma ārzemēs, tētis pensionārs, brāļi aizgājuši savā dzīvē. Rāvos pa darbu kā negudra, lai samaksātu studijas kredītu un nekam diži nebija laika — pat satikt mīļos draugus, kur nu vēl satikties ar kādu puisi!

Pat aizmirsu par tādu dzīves vērtību kā attiecības, mīlestību u.t.t. Dzīvoju tikai sev. Galvenais saziņas līdzeklis ar maniem mīļajiem bija internets... kā jau, šķiet, lielākajai daļu latviešu!  

Atceros, tā diena man bija diezgan neveiksmīga. Skolā eksāmeni, darbā šausmīgi saspringta diena... Atnākot mājās, saņēmu diezgan dīvainu īsziņu no svešinieka, lai ienākot draugiem.lv un izlasot vēstuli.

Intereses dzīta un ilgi nedomādama, tā arī darīju! Vēstules saturā nekas īpaši interesants man nelikās, tāpēc šim cilvēkam neko neatbildēju, vienkārši izdzēsu.

Profila bildes viņam nebija, tikai paraksts zem profila  - „Esmu tikai priekš Tevis”.  Tas man šķita dikti dīvaini!  Pagāja diena, divas, nedēļa... tā arī aizmirsās šis gadījums.

Aptuveni pēc mēneša vakaros sāka pienākt zvani no nepazīstama numura, un vienu vakaru izlēmu atbildēt uz zvanu. Paceļot klausuli, es vienkārši apstulbu, zvanīja vīrietis ar tik maigu un tajā pašā laikā vīrišķīgu balsi, kas iedūrās man sirdī kā bulta.

Uzzināju, ka viņš mani atradis draugiem.lv savos draugu draugos, sūtījis man vēstuli, bet, tā kā neesmu atbildējusi, izdomājis citu veidu, kā pievērst manu uzmanību. Proti, vienkārši maniem draugiem palūdzot manu tālruņa numuru, kā  ‘mans darba kolēģis’ kuram esot mani jāsazvana, bet pazaudējis manu numuru...

Tā viņš zvanīja man vēl vienu vakaru, tad vēlreiz, kamēr tā kļuva par ikdienu. Zvani, īsziņas, vēstules draugiem.lv. Es vienkārši iemīlējos viņā kā personā, tā mēs turpinājām astoņus mēnešus.

Ne reizi mēs netikāmies, taču sāku saprast, ka kaut kas nav kārtībā. Nevienu reizi viņš nelūdza satikties, bet skandināja, kā vēlētos sabužināt manus matus... Taču, kad jautāju par tikšanos, viņš vienkārši mainīja sarunas tematu.

Pienāca skolas beigas un darbā sāka parādīties problēmas. Bija lielais darbinieku atlaišanu bums, un diemžēl arī es biju tajā sarakstā. Nu biju palikusi bez darba ar lielo studiju kredītu kabatā... Protams, sāku prasīties pie mammas uz Īriju, jo tomēr gribējās sākt dzīvot, ne izdzīvot!

Nopirku aviobiļeti. Kad šo priecīgo ziņu pavēstīju savam draugam, viņš par to nemaz nepriecājās. Tad arī nāca apskaidrība. Mans mistiskais draugs nebija ne tuvu tik balts, kā izlikās! Viņš bija cietumnieks, kurš apsūdzēts par zagšanu. Visu šo laiku viņš zvanīja un rakstīja man no turienes.

Man vienkārši salūza sirds, asaras bira kā pupas, es vairs neticēju nevienam viņa vārdam. Nākamajā dienā izdzēsos no draugiem.lv, nomainīju tālruņa numuru, tā, lai viņš mani neatrod. Man vairs negribējās ne smaidīt, ne par ko priecāties, viss likās tik pelēks. Pienāca arī diena, kad bija jālido prom uz svešu zemi, kur nav ne draugu, ne paziņu!

Šeit, Īrijā, manas dienas bija pelēkas. Darbs, mājas, darbs, mājas. Ne es smaidīju, ne izrādīju kādas emocijas. Man vienkārši neko negribējās, jo dziļi sirdī lādēju sevi, kā es varēju tā iemīlēties svešiniekā un vēl no cietuma. Tajā pašā laikā es ļoti skumu... Taču atradu sevī spēku pielikt punktu!

Kādu dienu klausoties darbā radio, man šausmīgi iepatikās viena dziesma.  Protams, pirmā doma bija, ka jāsameklē tā internetā un jāielādē, bet, ak vai, te Īrijā internets ir tik lēns, ka vienas dziesmas ielādēšana prasa diezgan ilgu laiku. Taču man vajadzēja TAGAD! Sāku meklēt googlē un uzdūros kādai programmai, kurā var ielādēt mūzikas krājumus, kā arī sarakstīties ar cilvēkiem, lielākoties ārzemniekiem.

Daudz nedomādama, piereģistrējos un meklēju tīkamās dziesmas. Man sāka rakstīt entie ārzemnieki, vienkārši nelika mieru, taču es tos logus vēru ciet, un man nenāca ne prātā rakstīt šiem pēc Baltijas valstu meitenēm izsalkušajiem ārzemniekiem! 

Taču tad mani apbūra kāda vīrieša bilde, viņa platais smaids un šarms. Un viņš tik cītīgi man rakstīja! Izlēmu, ka šis būs izņēmums un atbildēšu, lai gan manas angļu valodas zināšanas nebija izcilas, man gāja diezgan grūti, jo visa kontaktēšanās bija tikai angļu valodā. Taču viņš sāka mani mācīt, kā pareizi rakstīt un visu nepieciešamo...

Beidzot arī izdomājām satikties! Nākamajā dienā, atskrienot mājās pēc darba, savācu visu vajadzīgo un skrēju uz vilcienu. Priekšā bija trīs stundu garš ceļš! Visu ceļu man kājas un rokas trīcēja, domas mani arī nelika mierā. Taču visvairāk uztrauca, kā nu būs, vai viņš vispār sapratīs mani, vai es vispār mācēšu pareizi runāt angliski?!

Nonākot galā, ieraudzīju viņu — tik elegantu, ar tik brīnišķīgu smaidu, ka aizmirsu par visu uztraukumu. Jutos tik brīva ar viņu, nebaidījos ne runāt, ne tuvoties viņam! Mūsu pirmās trīs brīvdienas bija kā lielā pūkainā sapnī. Tad viņš arī pavēstīja, ka nelaidīšot mani vaļā vairs nekur.   

Mana dzīve burtiski apgriezās kājām gaisā, un drīz būs pusgads, kopš dzīvojam kopā!  Un mēs tiešām esam ļoti, ļoti laimīgi, un nu ir arī pieteicies mazs brīnumiņš, kuru gaidām ar lielu nepacietību! :)”

Attēlā redzamā modele nav stāsta varone.