Sieviete baro ar krūti sešus gadus vecu bērnu

Kad Amanda rītos pamostas savā nekurinātajā mājā ciematiņā Jorkšīras (Lielbritānija) tuvumā, viņa, neizkāpjot no gultas, atpogā naktskreklu un pabaro mazo Viljamu. Drīz vien dzirdama basu kājeļu dipoņa, gultā ietraušas arī otrs dēlēns un jautā, vai arī viņš var dabūt „lellow”. Puisēnu sauc Džonatans, viņam ir seši gadi, un „lellow” ir paša Džonatana izdomāts vārds — tā viņš sauc mammas krūts pienu.     

Un mamma Amanda tā vietā, lai teiktu sešgadniekam, ka viņš pieniņu var paņemt no ledusskapja virtuvē, atļauj bērnam apgulties viņai blakus un zīst otru krūti,   

Kad Džonatanam bija trīs gadi, Amanda centās atradināt viņu no krūtsbarošanas, bet zēns izmisīgi pretojās. Taču, kad piedzima jaunākais brālītis, puikas interese par mammas krūti kļuva vēl lielāka. „Es zinu, daudzi domā, ka tas ir jocīgi,” saka Amanda, „tomēr es uzskatu, ka tas ir pavisam normāli. Viņš to dara arvien retāk un retāk, turklāt zīst krūti prasa tikai rītos. Es baroju Viljamu, mūsu tētis ir aizgājis uz darbu, mājās ir auksti, tāpēc man negribas celties augšā no gultas.”

Džonatans ir pavisam parasts sešus gadus vecs puika. Viņam patīk spēlēt datorspēles, peldēties, pagalmā dauzīties ar puikām. No citiem viņu atšķir tikai pastiprinātā mīlestība pret mātes pienu.

„Biju domājusi, ka ar krūti barošu viņu tikai četrus mēnešus,” atceras Amanda, „taču pagāja seši mēneši, tad gads, tad jau divi gadi, un es joprojām turpināju viņu barot...”

Krūtsbarošana Lielbritānijā kļūst arvien nepopulārāka, tā ka šajā ziņā Amanda ir pelnījusi uzslavu: viņa pieder pie tām nedaudzajām jaunajām māmiņām, kas mazuli izvēlas barot pašas.

Pasaules Veselības organizācija iesaka pirmos sešus dzīves mēnešus barot mazuļus tikai ar mātes pienu, pēc tam — papildus krūtsbarošanai dot arī citus produktus, un tā turpināt „līdz divu gadu vecumam un ilgāk”.

Šāda barošana aizsargā bērnus no daudzām slimībām, palīdz izstrādāt labu imunitāti un psiholoģisku komfortu.

Taču Amanda savu lēmumu barot bērnu ar krūti izskaidro vienkārši: tas ir izdevīgi. „Mums kabatā nebija ne plika graša,” viņa saka, „vīrs strādāja noliktavā, visai ģimenei bija jāiztiek no viņa algas. Visa nauda aizgāja pārtikai, hipotekārajam kredītam un automobilim. Bērnu tinām tikai auduma autiņos, citus nevarējām atļauties. Nebija naudas arī zīdaiņu sausajam piena maisījumam.”

Pēc Džonatana piedzimšanas nav gājis viegli — Amanda pēc dzemdībām piecas dienas pavadījusi slimnīcā. „Es pirmo reizi kļuvu par mammu. Man bija tikai 23 gadi, un biju panikā. Barošana bija fiziski sāpīga — krūtsgali plaisāja un asiņoja. Māsiņas slimnīcā ieteica barot ar sauso piena maisījumu. Kad atgriezos mājās, mana māte iedeva man kaut kādu zīdaiņu pārtiku. Bet es to ieliku skapī un pat neatvēru. Joprojām nezinu, kāpēc tā darīju.”

Barošana ar krūti pamazām nokārtojās. „Es neplānoju termiņus, cik ilgi to darīšu. Taču, kad Džonatanam palika trīs gadi, es viņam teicu: dēliņ, šī ir pēdējā reize, kad tu dabū krūts pienu. Viņš piekrita un devās gulēt. Taču, kad naktī viņš atkal atnāca pēc piena, es biju nepielūdzama un teicu: dārgumiņ, tu jau esi liels puika, tev ir trīs gadi, tāpēc šis pieniņš tev vairs nepienākas.”

Džonatans sarīkoja histēriju, un Amandas vīrs Rojs sacīja: ja jau bērns nav gatavs atteikties no mātes piena, tad jāturpina viņš barot ar krūti. Amanda zina, ka viņas izvēle nav gluži tradicionāla. „Daudzi uzskata, ka daru nepareizi, tik lielu bērnu barojot ar krūti. Tostarp arī mana māte un tēvs, taču viņi ciena mani un manu lēmumu.”

Runājot par psiholoģiskajām sekām, kādas var radīt tik ilga krūtsbarošana, Amanda ir stingri pārliecināta: tas vienkārši ir mirklīgs gandarījums, nevis atkarība. To apliecinot arī viņas dēla uzvedība: Džonatans ir pašpārliecināts, labsirdīgs un komunikabls puisēns.

Nika Narubina / Foto: The Daily Mail