Kur rodas sievietes maitas. Patiess stāsts
2009. gada rudens – mana sirds no prieka dejoja, jo beidzot apstiprinājās fakts, ka gaidu bērniņu no mīļotā vīrieša, ar ko bijām kopā jau piecus gadus. Protams, ka kā jau daudzās ģimenēs arī mūsējā bijuši grūti brīži, bet tie šķita veiksmīgi pārvarēti. Likās, tagad tikai dzīvot un dzīvot. Bet laikam nebija lemts,” raksta Zane ģimenes portālā mammam.lv/tetiem.lv.
Pēc diviem mēnešiem zaudēju bērniņu. Tas bija šausmīgs trieciens. Ja visu laiku biju domājusi, ka esmu pietiekami stipra un dzīves rūdīta, tad tajā brīdi sapratu, ka esmu nožēlojami vāja un, ja nebūtu mana mīļotā vīrieša, tad vienkārši būtu sajukusi prātā no zaudējuma sāpēm un pārdzīvotā. Un ar to laikam arī viss sākās, vai pareizāk sakot sāka beigties…
Mana vīrieša tuvs radinieks Ilgars (vārds ir izdomāts) ar savu sievu, ar kuriem pavadījām kopā arvien vairāk laika gan svētkos, gan vienkārši izklaidējāmies, uzprasījās par tādiem kā mūsu ģimenes draugiem. Un tā arī tas sākās…
Tā kā Ilgars devās uz dažiem mēnešiem peļņā uz ārzemēm, palūdza manam vīrietim, ja gadījumā viņa sievai nepieciešama kāda palīdzība, lai izpalīdzot… Un, PROTAMS, viņai palīdzību vajadzēja. Man jau tad nepatika tā palīdzēšana. Laikam to var saukt par mūsu sievišķo intuīciju. Mums arvien vairāk sanāca strīdi saistīti ar to sievieti, jo visa palīdzēšana izvērtas „lielā draudzībā”, no kā izrietēja dažādi meli, divdomīgas un nepārprotamas situācijas. Arī viņa uzvedība un izturēšanas pret mani bija stipri mainījusies.
Viņš sāka mani citu cilvēku sabiedrībā pazemot, ņirgāties, principā viņa izturēšanas galīgi vairs neatgādināja mīloša cilvēka uzvedību. Bet viņš mani uzskatīja par paranoiķi, kam viss tikai izliekoties, ka esot nez kādas muļķības sadomājusies… Un tā kādā jaukā vasaras dienā es uzzināju, ka esmu stāvoklī, bet nodomāju, ka labāk no sākuma aiziešu pie ārsta pēc apstiprinājuma, ka viss kārtībā.
Un tieši nākošā dienā TAS NOTIKA! Saņēmu neapgāžamus pierādījumus, ka mans vīrietis, ko mīlēju vairāk par sevi, mani zemiski krāpj ar Ilgara sievu. Acu mirklī cauri galvai skrēja visas tās ainas, kad viņš bija melojis, kas liecināja tikai par to, ka tajās reizēs bijis kopā ar viņu. Šoks bija neizsakāms.
Nespēju saprast, cik zemu ir jākrīt? Kur paliek ētika un morāle? No nenormāliem pārdzīvojumiem zaudēju bērniņu un mīļoto vīrieti vienā dienā!
Tā bija diena, kad pirmo reizi mūžā man gribējās nomirt. Tika izjauktas divas ģimenes, bez kādiem īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem. Sāpes bija neizturamas. Piedot? Aizmirst? Nevarēju ne ēst, ne dzert, ne gulēt. Staigāju kā zombijs, tādā kā afekta stāvoklī. Gribējās atriebties. Bet vai tad es justos daudz labāk? Negribu, jo lai arī kā nebūtu, manas jūtas pret šo vīrieti nav zudušas. Pati apzinos, ka viņš nav pelnījis neko no manis, bet … Tādas nu mēs sievietes esam.
Secinājums sekojošs, mēs sievietes esam kā persiki, bet vīrieši kā valrieksti. Persiks mīksts, kurš iespiežot deformējas, bet valrieksts ciets ar mīkstu vidu. Tādā veidā arī vīrieši iespiež persikos (sievietēs) rievas, kas savu formu neatjauno… Un pēc tam paši brīnās, no kurienes rodas sievietes-maitas (stervas) . Mīļie vīrieši – Jūs paši viņas par tādām izveidojiet! Protams, ir arī izņēmumi.
Katrā gadījumā ir vērts tomēr mīlēt, ticēt un uzticēties!
Viss, kas notiek – notiek uz labu!
