Ne dienu bez kūciņas vai mazas šokolādītes? Piesargies: atkarība!

Par to, ka pārmērīga cukura lietošana, iespējams, rada atkarību, runā jau sen. Nu to apliecina arī medicīniskie pētījumi. „Ja cilvēka uzturā ir vairāk cukura, nekā tā nepieciešams organismam, smadzenēs tiek veicināta atkarību radošu vielu izdalīšanās. Procesi līdzinās tiem, kas notiek, lietojot narkotiskās vielas. Par tiešās atkarības veidošanos ir atbildīga viela, ko sauc par dopamīnu. Tā tad arī izstrādājās smadzenēs, ja cukuru lieto pār mēru,” skaidro ārste endokrinoloģe Kristīne Geldnere.

Patiesībā tavs organisms ir ieprogrammēts citādi. „Tīrā veidā cukurs mums nav nepieciešams. Senos laikos cilvēki to uzņēma tikai saliktā veidā, proti, kā polisaharīdus. Tos pietiekamā daudzumā satur gan dārzeņi, gan augļi. Polisaharīdiem nonākot organismā, tie sadalās, un tādējādi cilvēks saņem ikdienai nepieciešamo enerģijas daudzumu,” skaidro ārste.

„Taču, lietojot uzturā cukuru „tīrā” veidā (saldinātie dzērieni, konfektes, cepumi utt.), cukura līmenis asinīs ļoti strauji paaugstinās, un tad insulīns – vienīgā viela organismā, kas pārstrādā cukuru, šo līmeni tikpat strauji mazina. Veidojas apburtais loks – apēd saldumus, un cukurs asinīs uzlec, bet jau pēc brīža nokrīt, un tu jūti panīkumu, nogurumu. Rodas vēlme šo enerģiju atgūt. Un, lai to izdarītu, atkal jāķeras pie našķiem, lai  cukura līmeni asinīs paceltu. Tā tas notiek kā  nebeidzamā lokā.”

Kur paslēpts cukurs

Maldies, uzskatot, ka cukurs ir tikai saldajos ēdienos un dzērienos. Patiesībā tas ir gandrīz visā tavā ikdienas pārtikā. Saldinātāji ir gan gaļas izstrādājumos (desās, cīsiņos u.c.), gan dažādās mērcēs – kečupā, majonēzē u.c. Viens no mānīgākajiem produktiem, ko pieņemts uzskatīt par veselīgu, ir brokastu pārslas.

„Ja tajās ir kāds labums, tad tas ir piens, ar kuru pārslas ēd. Tas arī viss. Gandrīz visas brokastu pārslas, kas atrodamas veikalu plauktos, ir neveselīgas, jo satur daudz cukura, kaut arī tiek reklamētas kā veselīgs produkts. Nesen Lielbritānijā veica pētījumu, kurā atklājās, ka vienā brokastu pārslu bļodā ir aptuveni tikpat daudz cukura kā ievārījuma maizītē vai šokolādes kūkas gabalā!” atklāj Kristīne Geldnere.

Joprojām izplatīts mīts, ka nopērkamās sulas ir nekaitīgākas par limonādēm. Ja ļoti gribas sulu, kaut arī pareizāk slāpes ir remdēt ar ūdeni, labāk izspiest to pašai. Turklāt ārste iesaka to šķaidīt ar pusglāzi ūdens, jo augļi koncentrētā veidā satur glikozi jeb tā saukto dabisko cukuru, kas uz organismu iedarbojas gluži tāpat kā rafinētais cukurs (tas, ko pērkam veikalā). Vēloties apkarot saldo atkarību,  no ēdienkartes būtu jāizslēdz ne tikai saldumi, bet arī  augļi un sulas.

„Ja raugās no veselības viedokļa, protams, labāk lietot dabisko cukuru, nevis rafinēto vai citus saldinātājus, kurus nereti pozicionē nekaitīgākus par parasto cukuru. Mūsdienās nopērkams ārkārtīgi daudz spēcīgu saldinātāju jeb tā saukto cukura aizstājēju. Tos plaši izmanto dažādos pārtikas produktos.

Cukura aizstājēju izdaudzinātā priekšrocība ir fakts, ka tie visi ir saldāki par saharozi (rafinēto cukuru), tātad to pašu efektu iespējams sasniegt ar daudz mazāku kaloriju skaitu. Izplatītākais no mākslīgajiem saldinātājiem ir aspartāns, ko ražo no aminoskābēm un kas ir 180 reizes saldāks par cukuru. Saharīns, ko iegūst no naftas produktiem, ir 300 reizes saldāks, bet Acesulfame-K, ko pagatavo no sēra un slāpekļa, ir 200 reizes saldāks. Patiesībā cukura aizstājēji ir salīdzinoši jauns un nepārbaudīts produkts, un tā ilglaicīga iedarbība uz cilvēka organismu nav izpētīta. Šī fakta dēļ vien no to lietošanas uzturā es ieteiktu atturēties,” stāsta Kristīne Geldnere.

Mediķi ir vienisprātis – cilvēkam uzturā jālieto tik daudz cukura, lai caur to organismā nonāktu ne vairāk kā 10% no visām dienas laikā uzņemto kaloriju. Tātad, ja tava diennakts kaloriju norma ir aptuveni 2000,  tad maksimālais cukura daudzums šajā laikā ir 50 gramu jeb aptuveni 10 tējkarotes (te ieskaitīts ne tikai cukurs pie tējas vai konfektes, bet arī  citos ēdienos (arī sāļajos) esošais cukurs). Taču reālajā dzīvē ir citādi, piemēram, viens amerikānis vidēji ikdienas normu pārsniedz par trim līdz četrām reizēm.

Ne velti cukuru mēdz dēvēt par balto nāvi. Tas ne tikai rada atkarību, bet  arī citādi kaitē organismam. Saldās vielas nedarbs ir arī aptaukošanās. „Lai arī liekais svars neizklausās pēc šausmīgas diagnozes, patiesībā tas ir nopietni, jo cīņa ar to un tā izraisītajām veselības problēmām nav vienkārša,” atzīst  Kristīne Geldnere. „No aptaukošanās ir tikai daži soļi līdz sirds un asinsvadu slimībām, asinsspiediena problēmām, kā arī cukura diabētam.

Pēdējā simptomi ilgu laiku var snaust un nebūt pamanāmi. Tie grūti diagnosticējami arī tad, kad jau parādījušies, jo tādas pašas pazīmes mēdz būt dažādām kaitēm. Cilvēks var justies noguris, miegains, izteiktākas pazīmes – sausums mutē, slāpes, biežāka urinācija. Dažkārt var būt sliktāk dzīstošas brūces.” Lai noteiktu, vai cilvēks saslimis ar cukura diabētu, nepieciešamas asins analīzes tukšā dūšā.

Ģimenes ārste Krista Roze uzskata, ka pārmērīgā cukura lietošana un nesabalansētas fiziskās aktivitātes ir arī bērnu aptaukošanās (aizvien pieaugoša tendence) galvenie iemesli. „Šokolādes batoni, brokastu pārslas, limonādes bija pieejamas arī agrāk, taču bērni tos nelietoja tādos daudzumus un tik bieži kā tagad. Turklāt, ja agrāk mazie dauzījās ārā, tad tagad sēž pie televizora vai datora. Protams, jāņem vērā arī tas, ka pārtikā ir daudz mākslīgo piedevu un konservantu, kuru iedarbība uz organismu ir izpētīta tikai daļēji,” saka ārste.

Kā apmānīt organismu

Ja tev ir aizdomas, ka arī tevi skārusi saldumatkarība, pamēģini piemānīt savu organismu! „Brīžos, kad prasās pēc strauja enerģijas kāpuma, izvairies no saldumiem. Ja ikdienā lietosi sabalansētu uzturu, tavas šūnas uzņems nepieciešamo enerģiju un cukura daudzumu caur citiem produktiem. Šī atkarība nepazudīs momentā, taču lēnām to ir iespējams izdarīt. Vienkārši jāļauj organismam sākt darboties pēc citiem noteikumiem un cukuram asinīs uzturēties bez tik straujām un kaitīgām svārstībām,” atzīst endokrinoloģe. Ja ir izteikta kāre uz saldumiem, Kristīne Geldnere iesaka lietot kādu no uztura bagātinātājiem, kas cīnās ar saldumu atkarību. „Aptiekās plašā piedāvājumā nopērkami uztura bagātinātāji, kas „nosit” vēlmi pēc saldumiem.” Ģimenes ārste Krista Roze skaidro, ka visi šie uztura bagātinātāji regulē cukura līmeni asinīs un tādējādi arī pieprasījumu pēc cukura.

„Ja cukura līmenis ir normā, tad cilvēkam nebūs šīs atkarības un uz smadzenēm nemaz netiks sūtīts signāls, ka nepieciešams cukurs,” saka ārste. „Visslavenākais uztura bagātinātājs, kas nomāc apetīti pēc cukura, ir hroms. Tas ir arī viens no organisma pamatelementiem, kas piedalās ogļhidrātu vielmaiņā. Hroms palīdz stabilizēt cukura līmeni asinīs. Kopā ar niacīnu un vairākām citām aminoskābēm hroms veido glikozes tolerances faktoru, kas  nepieciešams pareizai insulīna aktivitātei un sabalansētam insulīna līmenim asinīs.”

Laura Blumberga / Foto: Shutterstock