Puiša atzīšanās: „Sievietes mani neinteresē. Esmu gejs”

Ka ir citāds nekā pārējie puiši, Andrejs sapratis jau agrā bērnībā. Kaut arī mamma pirkusi dažnedažādas mašīniņas, ceļamkrānus, konstruktorus un citas puiku rotaļlietas, Andrejam, cik vien viņš sevi atceras, labāk patikušas lelles un zīmēšana. Mazais žiperis stundām ilgi varējis pavadīt vienatnē, zīmēdams un modelēdams dažādus vīriešu un sieviešu apģērbus. „Nē, nē, par dizaineru kļūt negribēju,” viņš smejoties atmet ar roku.

Žurnālistes jautāts, Andrejs atsauc atmiņā arī dienu, kad pirmoreiz apzinājies savu netradicionālo orientāciju. Sēdējuši kādu dienu ar draugiem, visapkārt jautrība, puiši tā pavairāk ieņēmuši alu, un Andrejam prātā sākušas riņķot dīvainas domas. Vērojis savu labāko draugu un pēkšņi sapratis, ka... viņu seksuāli iekāro. „Sirds bezmaz vai apmeta kūleni, sajutos tiešām neomulīgi. Tusēšanās pēkšņi vairs nebija ne prātā. Pateicu džekiem, ka man nāk miegs, un gāju mājās.”

Pēc pēkšņās atklāsmes gan gulēšana nebijusi ne prātā. Puisis visu nakti nav spējis aizmigt, ilgi domājis. Arī nākamajā dienā, kad ballītes skurbums jau pagaisis, viņš sapratis, ka jūtas tāpat: viņš no sirds mīl savu labāko draugu. Starp citu, jūtas joprojām neesot mainījušās, un Andrejs tās vēlas paturēt noslēpumā: draugs par to nezinot un, visticamāk, nekad neuzzināšot.

Meitenes vienmēr būšot „vienkārši draudzenes”

Netradicionāli orientētais puisis noliedz, ka viņa jūtas ir tikai pusaudžu vecuma sevis meklējumi un fantāzijas auglis. „Es zinu, ka tas, ko jūtu, ir nopietni un pa īstam. Es to cilvēku mīlu un mīlēšu visu mūžu.”

Tajā pašā laikā Andrejs ideāli saprotas ar pretējo dzimumu, viņam ir ļoti daudz draudzeņu, taču uz tuvāku statusu nekā „vienkārši draudzene” nevienai cerību neesot. Meitenes kā mīlestības objekts viņu neinteresējot.

Uz žurnālistes jautājumu, vai Andrejs nekautrējas no savas seksualitātes vai arī, gluži otrādi, nevēlas to skaļi paziņot visai pasaulei, puisis ir izbrīnīts: „Par ko gan man būtu jākautrējas vai jājūtas neērti? Es taču nevienu neesmu nositis. Mani vienkārši neinteresē meitenes, un tas arī viss. Un kas man citiem būtu jāstāsta? Mācības sokas labi, plānoju studēt režiju. Esmu laimīgs. Man ir lieliska ģimene. Ko gan vairāk vajag?”

Klasesbiedru attieksme pret Andreja atšķirīgumu esot neitrāla. Reizēm gan dzirdot šādas tādas runas un divdomīgus mājienus, taču puisis tiem nepievēršot uzmanību. Viņš jau pieradis, ka daudziem nepatīkot: Andrejs vienmēr rūpējies par savu izskatu, piedomājis, ko velk mugurā, un viņa dažkārt izaicinošais apģērbs raisot dažādas reakcijas. „Bet vai tad tiešām jāizskatās kā pelēkajai pelei,” viņš nosmejas. Puisis ir pateicīgs vecākiem, kuri viņam iemācījuši nepievērst uzmanību apkārtējo runām: „Es dzīvoju pats savu dzīvi, lai skolasbiedri dzīvo savējo. Ievēroju principu: ja nepatīk, neskaties uz mani.”

Andrejs patlaban dzīvo kopā ar vecākiem, un viņi pagaidām neesot informēti, ka dēls ir gejs. „Kad pienāks laiks, pateikšu. Nevēlos apspriest šīs lietas, kamēr vēl dzīvoju vecāku mājās. Tiešām negribu. ” Gan mamma, gan tēvs pēc profesijas esot psihologi, un dēlam nav šaubu, ka viņa atzīšanās tiks saprasta.  

Vaicāts par nākotnes sapņiem un paša ģimenes veidošanu, Andrejs ir cerīgi noskaņots. Patlaban gan viņa sirds ir aizņemta, un sagadījies, ka šī mīlestība ir nelaimīga, taču puisis ir pārliecināts, ka nākotnē atradīs cilvēku, kas darīs viņu laimīgu. „Kas tad ir ģimene? Tie ir divi cilvēki, kas mīl viens otru. Patlaban esmu nelaimīgi iemīlējies, taču esmu vēl jauns, man visa dzīve priekšā: ceru, ka sastapšu cilvēku, kas mani mīlēs un sapratīs.” Citiem jauniešiem, kuri bīstas sev un apkārtējiem atklāt savas patiesās vēlmes, Andrejs novēl: esiet atklāti vismaz paši pret sevi, mīliet sevi un nebaidieties sev atzīt acīmredzamo patiesību.

Attēlā redzamais modelis nav stāsta varonis.