Pa vidu jūsu skandāliem - bērns. Kā nestrīdēties mazo klātbūtnē

Kā iemācīties neķildoties bērnu klātbūtnē, stāsta ģimenes lietu speciāliste un bērnu psiholoģe Ilze Pastare.

„Cilvēki ķildojas, kad katram ir savs viedoklis un kādā jautājumā tas nesaskan. Protams, tas attiecas arī uz bērnu audzināšanu,” atzīst  psiholoģe Ilze Pastare. „Jāatceras, strīds ir pat klusēšana un saspringums starp vecākiem, ko bērns labi jūt. Šī klusā ķīvēšanās mazulī var izraisīt lielu emocionālo spriedzi un pamestības sajūtu.”

Bieži vien par strīda iemeslu kļūst tavs (vai otrādi – vīra) uzskats, ka partneris bērna audzināšanā iesaistās par maz vai neiesaistās vispār. Laila (33), kura kopā ar vīru audzina piecus un trīs gadus vecus dēlus, atzīstas, ka strīdi par bērnu audzināšanu izceļas itin bieži: „Visbiežāk strīdi ir par to, ka uzskatu – vīrs neiesaistās konfliktos tad, kad tas tiešām nepieciešams. Viņš bērniem aizrāda vien tad, kad mazie sāk viņu traucēt burtiskā nozīmē. Kamēr kautiņi, kašķēšanās, raudāšana un apsaukāšanās viņu neskar, viņš izliekas to neredzam. Arī to, ka vecākais puika runā man pretim un apsaukājas. Un tad, protams, kādā brīdī neizturu – dusmas ir gan uz bērniem, gan vīru par to, ka viņš nenostājas manā pusē un neaizrāda dēlam.

Parasti tas notiek spontāni, un es nepaspēju aizdomāties, ka nevajadzētu vīram uzbrukt bērnu klātbūtnē. Protams, uz maniem asajiem aizrādījumiem vīrs reaģē tāpat un starp mums sākas strīds. Ir bijušas reizes, kad strīds pārtop mazā skandālā. Apzinos, šī problēma jārisina starp mani un vīru, neiesaistot mazos. Pati tādēļ jūtos ļoti slikti, kā nepareizā mamma, kura nezina un neprot savaldīties, un tādējādi nodara pāri saviem bērniem.”

Psiholoģe uzskata, ka par bērna audzināšanas jautājumiem mazo klātbūtnē strīdēties nevajadzētu, tas jārisina pieaugušo starpā. Ja tomēr domstarpības sākušās, strīds pieļaujams tikai par konkrēto bērna rīcību (par neklausīšanu, pretim runāšanu, apsaukāšanos, kaušanos), nevis par visu, piemetot ugunskurā pagales vēl no pagātnes.

Turklāt būtu svarīgi, kad strīds beidzies, paskaidrot bērnam, ka jūs ar tēti nevarējāt vienoties par kādu jautājumu un tieši tāpēc viens ar otru runājāt skaļāk nekā ierasti. Iespējams, mazais nesapratīs tavu teikto, taču, ja strīds viņa klātbūtnē kādreiz  gadīsies, viņš jutīsies nedaudz drošāk par notiekošo.

Tāpat pēc asas vārdu apmaiņas ir svarīgi atvainoties otram, palūgt piedošanu, samīļot. To redzot, bērns apgūst to, ka pēc strīda jāiemācās palūgt piedošanu un notikusī ķilda nav neatgriezeniska situācija, jo var būt gadījumi, kad bērnu pārņem vainas sajūta un notikušo viņš saprot tā – esmu vainīgs pie tā, ka tētis tagad grib šķirties no mammas.

Ķildas maldina bērnu

Dažkārt vecāku domstarpības kļūst par ikdienas sastāvdaļu. „Tā nav normāla situācija, kad katru dienu par kaut ko jāstrīdas; īpaši, ja tas skar bērnu jautājumu. Tā ir ilūzija, ka kliegšana būtiski ietekmē situācijas norisi. Turklāt ir jāatceras, ka strīdu gadījumā bērni visbiežāk uztver tieši emocionālo pusi. Un, jo mazāks bērns, jo vairāk viņš uzsūc emocijas, neizprotot ķildas iemeslu un vārdu nozīmi, ko tobrīd izkliedzat viens otram,” skaidro Ilze Pastare.

Ingas (22) un viņas vīra ģimenē aug nepilnus divus gadus vecā Anna. „Strīdos ar vīru par bērna audzināšanu praktiski itin visā. Kāpēc tā? Jo gandrīz visu, ko bērnam aizliedzu, viņš atļauj, un tas mani tracina! Turklāt Anna to sapratusi un bieži vien pie pirmās situācijas, kad viņai ko neļauju, skriešus dodas pie vīra, saucot „tete, tete”...

Tad aizrādu vīram, ka nevajag tā darīt, bet viņš izliekas to nedzirdam, atkārtoju, bet viņš joprojām nereaģē, līdz uzbļauju viņam. Strīdamies bērna klātbūtnē, jo citur jau nav, kur un kad strīdēties: lielākā dienas daļa man paiet mājās kopā ar Annu. Viņa uz mūsu strīdiem reaģē ar kliegšanu, sāk bļaut pa vidu, kamēr apklustam, un tad meita pasmaida.

Ja viņa jūt, ka esam ar vīru sastrīdējušies, to var manīt, Anna tad ir ļoti nejaukā noskaņojumā. Spilgtākais piemērs, ko atceros, – reiz aizgājām uz kafejnīcu. Vīrs ļāva meitai sist ar karoti pa galdu, jo tas attīstot ritmu. Man šķita muļķīgi atrasties sabiedriskā vietā un taisīt tādu troksni, tāpēc to aizliedzu. Un tā notiek ikreiz – visam, ko meitai aizliedzu, viņš atrod pretargumentus, lai viņai to atļautu. Pēdējā laikā gan pats ir sapratis – Annai tiek dota pārāk liela vaļa, un viņa sākusi to izmantot, kāpj viņam uz galvas.”

Psiholoģe uzskata, ka situācijā, kad viens no vecākiem rīkojas pretēji otra noteikumiem, bērns var nokļūt dziļā neizpratnē par savas rīcības pareizību vai kļūdainumu: „Ja mamma dusmojās par to, ka nometu zemē mantu, tad darīju slikti? Bet tētis neko neteica, tad tas bija labi?” Tāpēc ir būtiski ikdienišķos jautājumos tomēr vienoties par kopējiem audzināšanas noteikumiem.

Ja strīds atkal un atkal izceļas, vienam no pieaugušajiem jābūt gudrākam un jāpiekāpjas tikai tāpēc, lai bērnā neradītu apjukumu. Turklāt mazais cilvēks radušos situāciju var izmantot savā labā, sākot manipulēt ar vecākiem. Bērni ātri ielāgo, ka, piemēram, remdējot savu vainu pēc strīda, viens no vecākiem kļūst visu atļaujošs,” skaidro Ilze Pastare.

Veras (36) un Kaspara (35) ģimenē aug divi bērni – divgadīgā Ulla un trīs mēnešus vecais Hugo. Viņi ar lepnumu stāsta, ka līdz šim izdevies nestrīdēties bērnu klātbūtnē.  Pirmkārt, „pa lielam” saskanot uzskati (arī par bērnu audzināšanu). Otrkārt, vienkārši nepatīk plēsties bērna klātbūtnē.

„Bērni to ātri uzķer un prot izdarīt savus secinājumus. Protams, ja ir kādi tā sauktie zinātniskie strīdi, tos bērni var arī paklausīties. Lai apgūst prasmi diskutēt! Nav zināms, cik ilgi mums sanāks nestrīdēties mazo klātbūtnē, bet maniem vecākiem tas izdodas joprojām. Neatceros viņus to darot ne reizi. Es to ļoti novērtēju, un arī vīram šķiet, ka šī prasme – nerisināt domstarpības bērnu klātbūtnē – ir laba īpašība. Tāpēc tagad mums ir tāds izaicinājums. Pagaidām izdodas.”

Ilze Pastare uzskata, ka risināt konstruktīvus strīdus par vispārējiem jautājumiem mazo klātbūtnē ir pieļaujams, jo šādā veidā bērns iemācās aizstāvēt savu viedokli un apgūst pareizu diskutēšanas veidu – bez kliegšanas, asas vārdu apmaiņas, apvainojumiem, tikai konkrēti pamatojot savu redzējumu. „Spēja nestrīdēties bērnu klātbūtnē par viņu audzināšanu liecina, ka vecāki savās attiecībās ir izauguši, spējuši pārkāpt saviem egoistiskajiem principiem un cienīt otra uzskatus, kas ir ļoti apsveicami,” saka Ilze. „Tas ir talants, kas piemīt ne visiem vecākiem. Tiem, kam tas dziļi apslēpts, vajag to pameklēt un attīstīt. Lai arī teiciens, ka patiesība dzimst strīdā, ir patiess, bērniem nav jāredz, kā tā rodas. Mazajam ir jājūt rezultāts.”

Laura Blumberga / Foto: Shutterstock