Slavenais hakeris Neo. Šoreiz nevis par datoriem, bet mīlestību
Pērn īstu ažiotāžu izraisījušās Neo lietas vaininieks ir Ilmārs Poikāns. Varētu domāt, ka noslēpumainais tīmekļa Robins Huds ir īsts brīvdomātājs, taču nekā! Ilmārs ir mierīgs ģimenes cilvēks, kas pat bērnībā bija apzinīgs teicamnieks.
2010. gada 11. maijā pēc kratīšanas žurnālistes Ilzes Naglas mājā tajā pašā dienā darbā tika aizturēts arī noslēpumainais Neo, kurš bija publicējis dokumentus ar dažādu valsts uzņēmumu darbinieku atalgojumu. Neo vēlāk skaidroja, ka to ieguvis no Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskās deklarēšanas sistēmas.
Par supervaroni nosauktais Neo izrādījās Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas pētnieks Ilmārs Poikāns. Joprojām turpinās izmeklēšana, izskanējušas ziņas, ka par paveikto viņam draud līdz pat 10 gadiem cietumā. Taču līdztekus tam Ilmārs atzīts par Eiropas Gada cilvēku Latvijā.
Teicamnieks, ne zubrītājs
„Visu apzinīgo mūžu esmu pavadījis Rīgā. Ja citiem bērniem vecāki nereti uzspiež vispirms kādus pulciņus, vēlāk profesiju, tad es brīvi pats varēju izvēlēties savu dzīves ceļu. Arī mācīties mani nebija jāpiespiež: biju teicamnieks, taču ne zubrītājs, man vienkārši ir viegla galva.
Nebiju no tiem trakulīgajiem puikām, taču atšķirībā no mūsdienām, kad bērniem ir mobilie telefoni ar dažādām fīčām un internets, kurā daudz laika tiek pavadīts, mums visa dzīve bija uz ielas. Uz to atskatoties, varētu pat brīnīties, kā bērni un jaunieši vispār izdzīvoja (smejas)! Mēs taču līdām, kur vien varējām, pa ledu staigājām. Piemēram, reiz gandrīz ielūzu uz ledus Daugavā – par laimi, tikai kāja pazuda zem ledus, un tiku cauri ar vieglu izbīli.
Atceroties savu bērnību, pašlaik, kad man arī ir divi puikas, cenšos rīkoties tāpat kā mani vecāki: dot maksimāli daudz brīvības, tikai pieskatīt, lai neizdara kaut ko pagalam bīstamu. Puikām patīk ko jaunu papētīt un tad to darām kopā. Piemēram, jaunās tehnoloģijas mazi bērni apgūst fantastiski ātri. Mans divgadīgais puika ar Apple iPad var izdarīt pilnīgi visu. Protams, nevar ļaut viņiem visu dienu tikai ar datoru vien ņemties, bet normas robežās tas ir nepieciešams – tehnika bērniem jāpārzina.”
Arī no cilvēkēdāja vēdera ir divas izejas
„Pats ar datoru lietām aizrāvos skolas laikā. Mums bija datorklase ar aizvēsturisku aprīkojumu, un tur varēja pēc stundām darboties. Man patika redzēt, ka es kaut ko uzprogrammēju un viss notiek. Tā sajūta, ka tu vadi datoru un panāc interesantu rezultātu, liek aizrauties. Tāpēc man nebija jāsvārstās, kurā virzienā mācīties. Es esmu mērķtiecīgs un arī pacietīgs. Man nav jāiet pāri līķiem uz mērķi, varu apiet arī apkārt (smejas). Nekad neesmu domājis, ka man par visām varītēm uzreiz iecerētais jāsasniedz – mērķi var sasniegt dažādos veidos.
Tā lielākā vēlēšanās man ir, lai, atskatoties uz savu dzīvi, es varētu teikt, ka kaut ko esmu izdarījis. Nesen izlasīju vienu labu kāda rakstnieka citātu: „Mēs pārāk īsi dzīvojam un pārāk ilgi mirstam”. Esmu ievērojis, ka daļa cilvēku pārāk koncentrējas uz dažādiem ikdienas sīkumiem, ķildām, paši uzpūš milzu problēmas. Vai ir jēga veltīt savu laiku tam, ka kāds kaut ko ir pateicis? Nu pateica un tad? Tā paiet tā dzīve, kurā tu tikai pa sīkumiem esi malies. Es varu novilkt robežu, lai citi saka par mani, ko grib. Laikam jau man ir diezgan bieza āda.
Atceros, ka šajā ziņā vidusskolā piedzīvoju lūzuma punktu. Visu jau negribas stāstīt, bet var teikt, ka pārdzīvoju par nepiepildītām cerībām. Gāju pa ielu un pēkšņi attapos – bet par ko vispār te „cepos”? Nu dzīvoju pēc principa – pat tad, ja esi nokļuvis cilvēkēdājam vēderā, vienalga vēl ir divas izejas (smejas). Nezinu gan, kā tas optimisms manī noturas, laikam tā vienkārši Dieva dota dāvana. Vispār dzīvi cenšos pārāk nopietni neuztvert, man patīk „paplēst” jociņus.”
„Uzdrīkstēties smagā situācijā piecelties kājās un kaut ko pateikt pretim mūsu valsts ietekmīgajiem ir diezgan grūti. Jo vienmēr var atrast simts un vienu iemeslu: varbūt tomēr nevajag, varbūt, lai kāds cits to pasaka, ko citi padomās, un būs taču kāda pretreakcija, kā tā vēl mani ietekmēs!? Bet es domāju, ka ir tomēr jāsaka. Turklāt labā ziņa ir tā, ka saņemties drosmi ir grūti tikai pirmajā reizē (smejas). Var teikt, ka mana pirmā skaļā pretimrunāšana bija Neo lieta. Bet tik drīz savu dzīvi nedomāju beigt, tāpēc gan jau izdarīšu vēl kādu labu darbiņu.
Ja atgriežamies pie Neo lietas, Valsts ieņēmumu dienesta datiem piekļuvu nejauši, aizpildot savu ienākumu deklarāciju. Tur arī uzdūros „sistēmas caurumam”. Sekoju tikai savai iekšējai jušanai, ka šiem datiem būtu jāparādās atklātībā. Protams, ka ar sekām bija jārēķinās. Ja policija ir kompetenta, agrāk vai vēlāk tā jebkurā gadījumā uzzinātu, ka esmu zinājis par šī cauruma eksistenci. Skaidrs, ka mani, kā minimums, uzaicinātu uz pārrunām. Taču to, kā šī lieta attīstīsies, neviens nevarēja paredzēt, tā ir dažādu nejaušību virkne. Piemēram, kurš gan varēja zināt, ka tie muļķi tik ilgi caurumu sistēmā nepamanīs? Parasti tā nenotiek. Arī tas, kā mani aizturēja. Mani taču varēja klusi uzaicināt uz sarunu policijā, bet nē! Viņi ar lielu troksni atnāca pie manis uz darbu un tur arestēja. Papildus izkratīja žurnālisti. Ja policija būtu rīkojusies klusi un taktiski, sabiedrībā par šo lietu visdrīzāk nekāds troksnis nebūtu sācies.
Pirms tiesas neteikšu, vai padarīto nožēloju, vai ne. Taču viens ir skaidrs, ka ir jautājumi, kas, pateicoties tai, ir atrisinājušies. Pirmkārt, tas, ka valsts un pašvaldību iestādēm ir jāpublisko savu darbinieku algas, kas agrāk tika turētas slepenībā. Otrkārt, esmu gandarīts par to, ka cilvēkiem parādīju, ka nav ko tik ļoti baidīties. Ticu, ka „slikts” piemērs ir lipīgs (smejas)!”
„Paredzu, ka Neo lieta būs tikai viena izpausme lielākā procesā. Jo, tā kā mēs gadiem dzīvojam, tas īsti normāli nav. Runā, ka latvieši ir dikti pacietīgi, bet tad man gribas provokatīvi pajautāt: „Vai tās patiesībā nav bailes, kas paslēptas aiz skaista vārda „pacietība”?” Jo tā tipiskā kurnēšana pie televizora kļuvusi par latviešu klasiku. Cik ilgi dzīvosim zemāk par zāli un baidīsimies galvu laukā izbāzt? Kādam jābūt drosmīgam. Pretējā gadījumā vispār nav vērts dzīvot.
Protams, līdz ar Neo lietu zem sitiena esmu nolicis arī savu ģimeni, bet ko darīt? Mājās vairs nav jēgas strīdēties vai apspriest – bija tas labi vai nē, jāprāto, kas būs tālāk. Un ir labi, ja ģimene tevi atbalsta grūtos brīžos.
Nevar dzīvot ejot kādam akli pavadā. Saeima un valdība pieņem neprofesionālus lēmumus, bieži nerisina aktuālas problēmas. Ar šādu rīcību, kas robežojas ar genocīdu pret savu tautu, viņi dzen postā un nabadzībā Latvijas iedzīvotāju lielāko daļu. Tēlaini sakot, tas izskatās apmēram šādi: peld jūrā daudz un dažādu cilvēku, ik pa laikam tiek nogremdētas vai bezspēkā noslīkst cilvēku grupas, kas atsevišķi ir pārāk vāji, lai efektīvi aizstāvētu savas tiesības, bet apkārtējie (bieži vien priecājoties, ka konkrētā problēma neskar viņus) neiet tiem palīgā. Un beigās var izrādīsies, ka tad, kad katram no mums būs problēmas, nebūs neviena, kas varētu palīdzēt. Ekonomiste Raita Karnīte norādīja, ka viņai šķiet – valdība piedalās kādā plānā un apzināti gremdē ekonomiku. Neviens no mums tikai nezina, kas tas ir par plānu. Man ir līdzīgas izjūtas. Latvija, protams, ir mazs ritenītis pasaules mērogā, bet arī man ir sajūta, ka diriģents ir kaut kur ārpusē. Mūsējie ir tikai izpildītāji.
Ja paraugās, kas noticis divdesmit brīvvalsts gados, kā rīkojušies valsts vadītāji, man prātā nāk krāsainā metāla zagļi, kas zog kabeļus, tos dedzina un iegūto metālu pārdod. Kāpēc tāds salīdzinājums: pašiem labums ir relatīvi mazs, citiem – zaudējums ļoti liels, bet smirdoņa ir vienkārši neizturama. Labā ziņa ir tā, ka Latvijā cilvēki pieraduši izdzīvot nevis, pateicoties valdībai, bet tai par spīti. Mums ir tik ļoti attīstīta kreatīvā domāšana, kā dažādas bezjēdzības apiet un pielāgoties situācijai, ka mēs jau nu noteikti nepazudīsim.
Turklāt, kā jau teicu, man ir sajūta, ka Neo lieta ir neliels posmiņš notikumos, kas sekos.
Politiskā pseidoelite izveidojusi sprādzienveidīgu vidi, atliek tikai radīt dzirksteli, lai kas notiktu. Kad lūzuma punkts sasniegts, rīcība var būt pat neadekvāta. Jau vēsturē ir pierādījies, ka kritiskos brīžos mazskaitlīgs pulciņš latviešu var saņemties un izdarīt to, kas, no malas skatoties, šķiet neiespējami. Iekšā mums visiem ir, jautājums, kad ārā nāks (smejas).”
„Protams, ka darbs, šie novērojumi, kas notiek mūsu valstī, nav visa mana dzīve. Arī man ir ģimene, un man tas ir neatsverami, ka ir mīļi cilvēki, kas mani gaida mājās. Vīrietim tas ir ļoti būtiski.
Savu nākamo sievu satiku studiju gados. Mēs uzreiz nebijām kopā, bet, kad viņu ieraudzīju, man bija tāda kā atklāsme, ka viņa būs mana sieva. Ne uzreiz, bet pēc laiciņa. Tā arī notika: pēc trijiem gadiem sagājām kopā. Esmu pacietīgs un protu sagaidīt īsto brīdi (smejas).
Katram notikumam ir savs laiks, un nevajag gribēt visu tūlīt un tagad.
Ir jau dažkārt tā, ka ir attiecības, kurās viss ir baigi labi, bet abi saprot, ka ilgi tas nevilksies. Bet ir attiecības, kad jūti – gribi tās maksimāli ilgi. To ir grūti izskaidrot, bet, kad ieraudzīju Kristīni, man uzreiz bija sajūta – ar viņu kopā novecošu. Varbūt man ir laba intuīcija, nezinu. Es pat nevaru nosaukt kaut ko vienu, kas viņā patika, vienkārši ieraudzīju un jutu, ka viņa ir īstā. Tagad smejos, ka sievai bija jāstājas augstskolā un jāmācās tādēļ, lai es viņu varētu satikt un apprecēt (smejas).
Nepilnus divus gadus pēc mūsu draudzēšanās Kristīni bildināju, un mēs apprecējāmies. Esmu dzirdējis par pāriem, kas kopā dzīvo gadiem ilgi un neprecas, it kā, lai viens otru pārbaudītu un pārliecinātos, vai tas otrs ir tas īstais. Bet man ir aizdomas, ka tā ilgā otra pārbaudīšana ir iespēja pie kaut kādiem apstākļiem notīties. Jo ko tu tur gadiem ilgi pārbaudīsi?! Un apprecēšanās, tas, manuprāt, ir attiecību kvalitātes zīmogs. Tas parāda, ka viss ir nopietni, ka nedzīvojam pēc principa – nu, „davai”, tagad kaut ko pamēģināsim. Vai nu tu esi pārliecināts, ka gribi ar otru būt kopā, vai neesi. Ja esi pārliecināts, kāpēc nevari apprecēties un visu oficiāli nokārtot?”
Negribu nevienam uzkundzēties!
„Lasīju, ka ir vīrieši, kam patīk justies pārākiem par sievieti. Man tā nav, man patīk just, ka sieviete man blakus ir līdzvērtīga. Man negribas nevienam uzkundzēties, tāpēc patīk gudras sievietes. Neuzskatu arī, ka ģimenē būtu īpaši jādala lomas. Jā, pašlaik, kad bērni mazi, sieva ar viņiem dzīvo mājās, vairāk ir atbildīga par sadzīvi, es savukārt esmu pelnītājs. Bet laiks ritēs, sieva visdrīzāk atgriezīsies darbā, un, ja reiz sanāktu, ka viņa pelnītu vairāk par mani, tāpēc kompleksos es neiekristu. Man tas nekādas iekšējas problēmas neradītu.
Jāatzīst, ka attiecībā pret ģimeni pašlaik grēkoju: darbs aizņem pārāk daudz laika, un tas notiek uz mūsu kopā būšanas rēķina. Tomēr ģimene man ir ļoti svarīga. Abi bērni prasa vairāk atbildības, bet sniedz arī daudz prieka. Aizeju mājās, divi skrien pretim, saucot: „Tēti, tēti!”. Tajā ir tik daudz sirsnības! Ja raugās no materiālās puses, protams, ērtāk būtu dzīvot bez bērniem. Bet, ja mēs domātu tik materiālistiski, tad jau mūsu pašu visdrīzāk nebūtu pasaulē (smejas)!
Ir tāds teiciens: kārtīgam vīrietim jāuzceļ māja, jāizaudzina dēls un jānosit čūska. Čūska – lai dzīvo, bet māja uzcelta un ir liels prieks par diviem jaukiem dēliem! Tātad dzīvē jau ir kas paveikts!
