Mammu, es gribu... Kā tikt galā ar bērnu lielveikalā

Tiklīdz mans vecākais puika sasniedza triju gadus vecumu, lielveikalu apmeklējumi kopā ar viņu kļuva ļoti apgrūtinoši. Nepietika ar to, ka viņš meta grozā visu pēc kārtas, un dažkārt es tik pie kases attapos, ka tas pilns ar rotaļlietām, bija arī tādi jandāliņi, par kuriem, no malas vērojot, noteikti var izsaukties – kā var tādu bērnu izaudzināt.

Diemžēl tagad, kad viņam ir jau pieci gadi, mantu pirkšanas bums nekur nav zudis, un man gluži dabiski gribas rast atbildi uz jautājumu – vai tā turpināsies vēl ilgi? Jo pašlaik šķiet – rotaļlietu mānija ir hroniska un nepārejoša kaite.

Psiholoģe Ilze Pastare skaidro: „Daži bērni uz taustāmajām vērtībām (rotaļlietām) ir tendēti vairāk nekā citi. Viņiem tās  ir tiešām nozīmīgs faktors, lai justos laimīgi un apmierināti ar dzīvi. Protams, jāraugās, cik bieži bērns prasa jaunas mantas, jo dažkārt rotaļlietu pirkšanas mānija var būt arī emocionālo vērtību trūkums. Tāpat jāņem vērā mūsdienu mārketings – arī mantas reklamē itin visur. Bērnudārzā visa grupiņa zina, kas ir tā vai cita lieta un, protams, gluži dabiskā veidā mazie šo moderno un tik daudz aprunāto mantu iekāro. Tāpēc vienmēr jāielāgo aspekts, ka bērns vienkārši grib būt tāds pats (vai labāks) kā pārējie vienaudži.”

Kāpēc jāiet uz veikalu?

Bet par visu pēc kārtas. Jāsāk ar to, ka mūsu gājiens uz lielveikalu pēc pārtikas visbiežāk saprotams ir tikai mums, pieaugušajiem. Mazulim patiesībā nekas nav skaidrs! Kāpēc lai viņš, apmeklējot veikalu, kopā ar mammas iegādāto biezpienu, maizi un sieru netiktu pie jaunas spēļu mašīnītes vai bebīšlelles? Bērnam jāpaskaidro, ka uz veikalu cilvēki tik bieži dodas nevis tāpēc, lai iepirktu jaunas mantas, bet pirktu to, bez kā nevar iztikt – pārtiku. Šādus paskaidrojumus gan sapratīs tikai bērni, kas vecāki par trim gadiem. „Mazulis sev izprotamā tempā iepazīst pasauli un novelk robežas, ko viņš varēs un ko nevarēs atļauties. Tas, cik šīs robežas būs stingras, atkarīgs gan no bērna temperamenta, gan no vecākiem, kā viņi spēs bērnam tās ierādīt. Daži mazuļi ir pietiekami veikli manipulatori un ļoti labi zina, ka veikalā vecāki viņus audzināt nesāks, tāpēc izpildās pēc pilnas programmas. Un visbiežāk tā arī ir, mamma vai tētis kaunas par atvases ārdīšanos un mīļā miera labad mantu nopērk,” saka psiholoģe. Tāpat pie jaunas rotaļlietas bērns tiek arī tad, kad vecākiem šai cīņai lielveikalā vairs nav atlicis spara. „Manta ir kā mierinājums nevis raudošajam bērnam, bet pašiem vecākiem, kam negribas kārtējo reizi ar šo problēmu sastapties aci pret aci. Vecākiem gan jāapzinās, ka tas problēmu nerisina. Ne šajā, ne citās reizēs, kad mīļā miera labad bērns jau atkal ticis pie kārtējās bārbijas vai spaidermeņa. Domājat, ka nopirktā manta būs bērnam sapņa piepildījums? Nē! Mazā vēlmes ir bezgalīgas un tikko piepildās viena, tai seko pārējās. Tāpēc pat tad, kad tu mazajam piekāpies, tu neko neiegūsti. Nu varbūt tikai vienu mierīgu vakaru. Līdz nākamajai reizei veikalā pie rotaļlietu plauktiem,” saka Ilze Pastare.

Ja bērnu ņem līdzi uz veikalu, kopš agrīna vecuma iemāci, ka viņš veikalā drīkst izvēlēties tikai vienu lietu. Kad bērns sāk apzināties naudas vērtību, ieejot veikalā, norādi arī summu, kādā viņš var sev kaut ko izvēlēties, piemēram, ne dārgāku par 50 santīmiem. „Reizēm ir situācijas, kad tu saki – piecdesmit santīmi, bet bērns pretī – sešdesmit var? Tu paliec pie sava, bet bērns turpina kaulēties. Mazajam tā ir laba matemātikas skola. Viņš apgūst naudas vērtību un mācās izskaitīt, vai viņam ir gana naudas kārotajai lietai. Neuztver to „es laikam neprotu viņam norādīt robežas”, bet nosaki pamatsummu un lai viņš kaulējas.

Rotaļlietas tikai uz jubilejām?

Protams, mantas nav jāpērk tikai uz jubilejām vai citām svinamdienām. Kāpēc tā? Paskaties uz sevi. Vai tu sev iekāroto lietu pērc tikai uz Ziemassvētkiem vai Jāņiem? Nē! Dažkārt iepirkšanos dēvējam pat par savu vaļasprieku. Atlaižu laikā lielveikali pārpildīti un pērkamies kā trakas, arī to, ko patiesībā nemaz nevajag. Tad kāpēc bērnu noliekam uz zemāka pakāpiena?

Atbilde vienkārša – mums ir nauda, bet bērnam ne. Nav diez ko labs piemērs, ko dot bērniem. „Ir jāiemācās paskatīties uz sevi no malas. Neko sliktu nesaskatu tajā, ja pietiekami labi nodrošināti cilvēki savam bērnam rotaļlietas pērk bieži. Protams, vienmēr jābūt mēra sajūtai. Ja tu katru otro dienu mājās pārnāc ar jaunu šallīti, blūzīti vai kurpēm, bērns šo modeli visdrīzāk ir aizguvis no tevis! Runājot par mantu pārpilnību, tā neveicina ne bērna emocionālo, ne psiholoģisko, ne intelektuālo attīstību. Šeit nu vietā teiciens – kas par daudz, tas par skādi. Turklāt bieži redzu gadījumus, kad ar bērna apbēršanu ar mantām, vecāki kompensē savu biežo prombūtni, to, cik daudz laika pavada ārpus mājas un citas lietas. Nereti vecāki ar prātu to nemaz neapzinās un saprot to tikai tad, kad problēma ir samilzusi un viņi kopā ar bērnu vēršas pie speciālista pēc palīdzības,” stāsta psiholoģe.

Vispirms bērna labsajūta

Viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc mazais veikalā niķojas patiesībā ir ļoti vienkāršs – bērns ir neomā, noguris, viņam nāk miegs vai gribas ēst. „Tāpēc likums numur viens – pirms dodies ar mazo uz veikalu, kurā būs arī rotaļlietas, parūpējies par to, lai viņš būtu apmierināts un labā noskaņojumā. Ja esi pārliecināta, ka mazajam niķis veikalā tomēr nav objektīvi pamatots, tad kašķēšanās  ir  cīņa par varu: bērns – es pirkšu, mamma – nē, tu nepirksi. Kad gaidāms pamatīgs tracis, labāk jau savlaicīgi ņem mazo pie rokas un dodieties ārā no veikala, paskaidrojot – ja ir niķis, mēs braucam mājās. Var mēģināt arī vienkārši iet prom no raudoša bērna. Taču vecākiem parasti jau ir attīstījusies intuīcija un viņi zina, kas uz bērnu iedarbosies – audzināšana veikalā vai došanās prom,” saka Ilze Pastare.

Svarīgi nenoniecināt bērna vēlmes un interesi, un, ja arī negrasies nekā pirkt, vismaz palūko, ko viņš kārtējo reizi noskatījis. „Noteikti aizej ar bērnu kopā un apskaties mantu. Atceries, ka arī uz bērnu darbojas tas, kas uz pieaugušo. Viņš sagaida no tevis to pašu, ko tu, piemēram, no sava partnera. Ja teiksi vīram – kādu satriecošu blūzi es tikko redzēju, bet viņš tev tikai  atburkšķēs: „Kādu vēl blūzi, tev pilni skapji ar tādām!”, tu taču nejutīsies pārāk labi, vai ne? Tieši tāpat ir ar bērnu. Mazajam būs patīkami, ja tu viņā ieklausīsies un aiziesi vismaz apskatīties, kādu sapņu spēļmantu viņš  atradis. Reizēm pēc tā kašķis arī beidzas. Jo nereti bērns vienkārši lūdz pēc tavas nedalītas uzmanības!” skaidro psiholoģe. „Ja tomēr mazais paliek pie sava, ka gribas un viss, centies bez pārmetumiem ar viņu vienoties, ja viņam tiešām šo rotaļlietu ļoti gribēsies arī rīt un parīt (mazi bērni parasti neprot laiku izskaitļot uz priekšu vairāk par vienu vai divām dienām), tu raudzīsi, kā to nopirkt. Bieži pēc dienas bērns par to vairs pat neatceras.”

Ko tu man atnesi?

Manam puikam dienas galvenais jautājums, kad atnāku mājās, ir: „Vai tu man kaut ko nopirki?” To var tulkot dažādi, bet visbiežāk tas liecina par to, ka bērns, visu dienu dzīvodams pa māju kopā ar omīti vai auklīti, ir nogarlaikojies un tāpēc jautā, vai mamma viņam atnesusi kādu izklaidi. „Ja runa ir par vecākiem bērniem, mans ieteikums  – apsteidz mazo. Tiklīdz tu atnāc mājās, uzreiz paziņo: „Cik ļoti es pēc tevis esmu noilgojusies!” Izrādi viņam, ka savas prombūtnes laikā tu par viņu domāji. Ja bērns tik un tā neliekas mierā, atbildi, ka nebiji veikalā, bet darbā (mānīties gan nevajag, ja rokā turi iepirkumu maisiņu). Galvenais noturēt sevi rāmjos: tu nedrīksti bērnu apbērt ar pārmetumiem par to, kāpēc viņš tev atkal kaut ko prasa. Pieņem to, ka viņš pēc tevis ir vienkārši noilgojies! Bet kādu dienu mazo pārsteidz – atnes kārumu vai ko citu, piebilstot, ka šodien biji veikalā un atcerējies par viņu.

Konsultē psiholoģe, spēļu terapeite Ilze Pastare