Blogeri, saturieties! Šie puiši raksta dzeju
Laikā, kad daudzus aplipinājis virtuālās rakstīšanas bums – kāds emuārē par nedienām ar valdību, kāds vītero par kārtējo rīta kafiju, viņi raksta dzeju. Un dara to tikai tāpēc, ka gribas.
Grūti pateikt, kas cilvēkiem liek rakstīt dzeju. Vien esmu manījis, ka bieži, teiksim, pusaudžu vecumā un arī vēlāk dzeja var kalpot par pašterapijas līdzekli. Rezultāts gan lielākoties literatūras kritērijus neiztur. Mans vadmotīvs bija gaužām vienkāršs – kaut kādā veidā manās rokās nonāca dažas dzejas grāmatiņas, kas man iepatikās. Nodomāju, varbūt arī es varētu uzrakstīt ko līdzīgu. Manā gadījumā sākumā bija forma, kas laika gaitā meklēja saturu.
Lai gan rakstīšana parasti asociējas ar ko vienmuļu un mazkustīgu, es to daru, azarta vadīts. Piemēram, prātā ir kāda ideja, un tad mani interesē, vai es varēšu, vai man pietiks spēju to realizēt. Ja izdodas, vienu īsu mirkli jūtos patiešām vareni. Ja nē – šķiet, ka esi nekas.
Ja, lasot literāru darbu, jums liekas, ka autors atklājis kādu aizkustinošu patiesību par savu personību, ļoti iespējams, ka esat smagi piemuļķots. Portugāļu dzejnieks Fernando Pesoa reiz rakstīja, ka dzejnieks vienmēr melo. Lai gan tas bija domāts ironiski, daļa patiesības šajā apgalvojumā ir. Literatūrā patiesums un atklātība ir tikai daļa no elementiem, kas veido mākslas darbu. Nav svarīgi, vai teksta pamatā ir patiess pārdzīvojums, svarīgi ir tikai tas, vai lasītājs spēj tam noticēt.
Sabiedrībā cenšos izvairīties no apgalvojumiem, ka esmu dzejnieks. Nepazīstamu cilvēku vidū jūtos ērtāk bez šī savādā titula. Tāpat mani pārņem neveiklības sajūta, ja kāds, to uzzinājis, tincina: „Nu varbūt ko padeklamēsi?” Domāju, ļoti daudzi personu, ko citi mēdz saukt par dzejnieku, uztver ar zināmām aizdomām. Varbūt tāpēc, ka šī nodarbošanās vēl joprojām saistās ar muļķīgiem romantizētiem priekšstatiem (rakstīšana ar zoss spalvu, mūzas, Pegazs, sirds asinis u.tml.) vai Ojāra Vācieša bereti.
Palūkojoties uz mūsdienu latviešu dzejniekiem, grūti atrast vienotu kopsaucēju. Paralēli rakstīšanai viņi strādā visdažādākajās profesijās: redaktori, tulkotāji, zinātniskie līdzstrādnieki, reklāmas darbinieki. Viens gan – lai gan mēdz būt arī pragmatiski domājoši, tomēr lielākajai daļai nav autovadītāja tiesību.
Noteiktai daļai jaunu cilvēku vienmēr gribējies kaut kā izpausties. Viens no vieglāk realizējamajiem veidiem ir dzeja. Man to vienkārši gribējās. Rakstīt vedināja mani notikumi un manas izjūtas. Jūtu, ka, rakstot un darot savus tekstus ik pa laikam publiski pieejamus, rīkojos labi. Vai dzejā mēdzu slēpties? Vispār būtu tikai piedienīgi runāt privāti un vispārināti vienlaikus. Citiem vārdiem, just situāciju. Pēc manas dzejas var spriest par to, kas notiek manā dvēselē, ja ir tāda vēlēšanās. Tā būšana vai nebūšana uz delnas ir atkarīga no lasītāja sagatavotības līmeņa izprast tekstu.
Lai atbildētu uz šo jautājumu: „Kā atšķiras mūsdienu dzejnieki un viņu priekšteči”, vajadzētu viņus nostādīt līdzās. Taču, lai to izdarītu, būtu nepieciešams kaut kāds abiem kopējs laika/telpas podests. Tā kā šāda podesta nav, to var vienīgi iztēloties. Tāpēc nav iespējama jēdzīga atbilde, kas būtu kas vairāk par situācijas iztēlošanos.
Dzejnieks Kārlis Vērdiņš (32)
Jauni cilvēki parasti sāk rakstīt, nedomādami, kāpēc. Tam ir sakars ar vēlmi pašizpausties, hormonu vētrām un citām jauneklīgām lietām. Bet tā nopietni dzejai pievēršas tikai tie, kurus interesē valoda. Nekad neesmu meklējis atbildi uz jautājumu, kāpēc rakstu, un nešķiet, ka tas būtu arī jādara. Es rakstu tāpēc, ka man vienkārši gribas to darīt.
Gan „slēpšanās”, gan „atklāšanās” dzejā ir tikai retorisks triks. Tas „es”, kas pastāv dzejoļos, nav tas pats „es”, kas šos dzejoļus raksta, lai arī cilvēkiem bieži patīk to aizmirst. Arī privātās attiecībās dzeju neizmantoju. Izsacīšanās dzejā droši vien radītu tikai liekus pārpratumus. Tas ir tāpat, kā baletdejotāji visdrīzāk mājās nesazinās ar kustībām.
Es parasti sabiedrībā cenšos neafišēt, ka rakstu dzeju, un ar aizdomām izturos pret tiem, kas skraida pa pasauli, klāstīdami, ka viņi ir dzejnieki.
Cilvēkiem dzeja un dzejnieki parasti saistās ar ko daiļu, romantisku, jūsmīgu. Ja palasa mūsdienu dzejnieku darbus, tad ir jāsecina, ka tur šādu noskaņu tikpat kā nav. Mūsdienās dzejoļus raksta datorā, nevis ar zoss spalvu sveces gaismā. Mūsdienu dzejnieku darbus retais lasa.
Ieva Konstante / Foto: Rojs Maizītis
