No žurnālistes darba - direktores krēslā. Sandras stāsts

Pusaudžu gados biju netipiski nopietna savam vecumam. Tā, piemēram, 13 gadu vecumā biju aizrāvusies ar teoloģijas vēsturi. Izgāju pat svētdienas skolas skolotāju kursus un draudzes bērniem vadīju grupas nodarbības ticības mācībā. Pamatskolas beigās diezgan skaidri sajutu, ka gribu darboties žurnālistikā. Tiesa, tam bija arī praktiski apsvērumi. Līdz ar iestāšanos Cēsu ģimnāzijā 14 gadu vecumā sākās arī mana pastāvīgā dzīve. Izdomāju, ka varētu rakstīt vietējā rajona laikrakstā „Druva”. Tā bija mana pirmā darba pieredze, kam sekoja oficiantes darbs naktsklubā. Tā gan bija laba dzīves skola. Turklāt vēl ik pa laikam naktsklubā spēlēja pazīstami mūziķi, ar kuriem aizkulisēs varēju sarunāt intervijas un tās publicēt.

Pēc ģimnāzijas beigšanas mērķtiecīgi devos uz Latvijas Universitāti, lai iestātos „žurnālistos”. Tolaik nebija tik viegli saņemt studiju kredītus, kā tas ir tagad. Līdzekļu, lai studētu par maksu, nebija, tādēļ man par visu varu bija jātiek budžeta grupā. Pat nepieļāvu domu, ka varētu būt citādi. Lai sevi materiāli nodrošinātu, studiju laikā strādāju apsardzes firmā. Izturēju samērā lielu konkursu – sekretāres/biroja vadītājas amatam bija pieteikušies apmēram 200 pretendenti! Mans stereotips, ka šajā biznesā strādā tikai „atsaldēti” tipi, kas pie pirmās izdevības grib kādu iekaustīt, tika sagrauts. Patiesībā nesatiku nevienu šādu cilvēku. Pieredze, ko ieguvu, vēlāk noderēja žurnālistikā. Līdzīgi kā komunikāciju jomā, kurā darbojos patlaban, arī apsardzes sfērā ir svarīga spēja operatīvi reaģēt, mobilizēties, nedomāt par emocijām, bet ātri un profesionāli rīkoties.

Būtiska loma bija laikam, ko pavadīju Norvēģijā. Pēc studiju pirmā kursa paņēmu akadēmisko gadu. Gribējās izrauties no ierastās vides un redzēt pasauli. Tāpat kā daudzas meitenes, kas aizbrauca no Latvijas, arī es Norvēģijā strādāju par bērnu aukli. Un, protams, mācījos norvēģu valodu. Man gan valodas nelīp klāt kā dadzis, tomēr jau pēc gada to zināju normālā sarunvalodas līmenī. Prombraucot bija uzspodrinājusi savu angļu valodu, mācēju plašāk paraudzīties uz notiekošo, un man bija ļoti iepatikusies skandināvu domāšana un dzīvesveids. Līdzīgi kā skandināvu stils interjerā un dizainā ir nepārsātināts un nepretenciozs, skandināvi arī visās citās izpausmēs neaizraujas ar pārmērībām, koncentrējas uz funkcionalitāti, racionālismu, nepiespiestību un vienkāršību. Šeit būtu vietā teiciens: „„Less is more”!”, kas tuvs arī manai pasaules uztverei. Tomēr Latvija ir mana zeme un manas mājas, tādēļ pēc gada ar prieku atgriezos, ar pilnu jaudu pievērsos studijām un profesionālā ceļa meklējumiem.

Arī bremzēt ir jāmāk

Jaunības maksimālisms jau tāds ir, ka ej uz visu vai neko. Ja ļoti patīk tas, ko dari – studijas, darbs (tobrīd strādāju ziņu aģentūras LETA analītiskajā nodaļā „Nozare.lv”), attiecības, tad gribas visu izdarīt maksimāli labi, nerēķinoties ne ar ko. Tāds teicamnieces sindroms. Darba lietās varēju pieiet pie jebkura cilvēka, lai arī cik pazīstams viņš būtu, cik liela autoritāte, un pajautāt pilnīgi jebko. Man nebija nekādas aiztures. Tā spiedu gāzes pedāli grīdā, nedomājot, ka kādreiz vajadzētu piebremzēt. Ir taču skaidrs, ka, traucoties milzīgā ātrumā, degviela kādā brīdī beidzas.

Piedzīvoju pamatīgu izdegšanu, kādu laiku pavadīju slimnīcā, jo biju iedzīvojusies nopietnās veselības problēmās. Tomēr tas vienlaikus bija pavērsiena punkts manā dzīvē, lai izvērtētu, kādas ir manas spēju robežas gan fiziskā, gan garīgā ziņā. Pēc šīs rūgtās pieredzes esmu iemācījusies ne tikai gāzēt, bet arī bremzēt, kad tas ir nepieciešams. Un neaizmirst, kas man pašai dzīvē svarīgs. Arī par to man bija jāpadomā. Taču, ja pakrītu, vienalga ceļos, sapurinos un eju tālāk. Turpināju darbu ziņu aģentūrā, tomēr šis ceļa posms pirms pusgada beidzās.

Lielā mērā manu izvēli ko mainīt noteica reorganizācija uzņēmumā, pēc kuras nonācu ziņu nodaļā. Līdz tam biju pārliecināta, ka nekad nevarēšu rakstīt ziņas no notikumu vietas. Pārliecinājos, ka varu, un kā vēl varu. Tomēr nevēlējos to darīt ilgstoši. Doma par sabiedrisko attiecību jomu pēc septiņiem žurnālistikā pavadītajiem gadiem bija likumsakarīga. Šī joma mani vienmēr ļoti interesējusi. Ne velti gan bakalaura, gan maģistra darba tematika bija saistīta tieši ar sabiedriskajām attiecībām Tāpēc saku – pat ja apzināti nevirzāmies uz kaut kādu mērķi, mēs neapzināti tomēr virzāmies turp, kurp vēlamies iet. Vairākus gadus gatavoju analītiskus rakstus par medijiem, sabiedriskajām attiecībām, mārketingu un reklāmu. Tāpēc nav tā, ka „vakar” būtu strādājusi par juristi, bet „šodien” par ārsti. Taču ekstrēmiste neesmu. Drīzāk esmu piesardzīga.

Reiz Itālijā vienā pusekstrēmā pasākumā kāpelēju pa kalnu aizām un dažviet no pārdesmit metru augstuma bija jālec akmeņainā upē. Pusmetrs uz vienu vai otru pusi, un ir iespēja, ka nositīsies gar aizas malu vai uz kāda akmens. Es spēju šīs bailes pārvarēt, taču sapratu, ka man šāds adrenalīns nav nepieciešams. Sabiedriskās attiecības savā būtībā vienlaikus ir gan pragmatiska, gan arī radoša joma. Arī manī ir diezgan izteikta tieksme pēc racionālisma un pamatojuma itin visā ko daru un vienlaikus – pēc radoša lidojuma. Mani vienmēr interesējušas mākslinieciskas izpausmes – savulaik nodarbojos ar keramiku, nedaudz ar floristiku, ik pa laikam padziedu kādā korī, taču zīda apgleznošanu atklāju samērā nejauši, un esmu ar to neglābjami saslimusi. Man pat ir zīda apgleznošanas amatnieka sertifikāts, varu savus darbus oficiāli pārdot (smejas). Apgleznoju šalles, lakatus, kaklasaites, gleznas, kartītes, taču sapņoju par zīda apģērbu apgleznošanu. Vēl tikai jāpiemācās apģērbu modelēšana un šūšana, tad varēšu ķerties klāt savam sapnim.