Slimības dēļ viņa neatteicās no sava sapņa. Ievas stiprais stāsts
Ieva Plūme bieži mēdz teikt: „Es zinu, ka nedrīkst, bet velns parāvis, gribas taču!” Iedzimtās sirdskaites dēļ viņai no daudz kā dzīvē ir bijis jāatsakās. Bet ne no sava vissvarīgākā sapņa.
Ieva stāsta, ka pirms pāris nedēļām bijusi pie kardiologa. Pēc sirds zondēšanas viņai noteikta diagnoze – pulmonāla arteriāla hipertensija trešajā pakāpē. Operācija vairs nav iespējama. „Es jautāju ārstam, cik šai diagnozei pakāpju? Viņš man atbild – trīs. Cerēju, ka četras. Tad sapratu, ka jāuzdod jūtīgais jautājums – cik ilgi es dzīvošu? Viņš atbildēja medicīniski – jūsu dzīvildze ir prognozējama ļoti laba. Viņa atbilde man ļoti patika. Ja būtu minējis konkrētus termiņus, tad sakārtotu dzīvi tā, lai no tās gūtu vēl vairāk prieka,” smejas Ieva. Lai slimība neprogresētu un varētu dzīvot pilnvērtīgi, ir jālieto īpaši dārgas zāles – mēnesī pāri par 2000 latu. Patlaban Ieva gaida apstiprinājumu, ka ārstēšanu apmaksās valsts. Tikmēr viņa turpina baudīt un priecāties par dzīvi. „Esmu baudkāra sieviete. Man patīk rotaslietas ar knifiņu, garšīgi ēdieni, skaisti cilvēki, man patīk arī pašai labi izskatīties. Zinu, daudziem šķiet, ka tas ir pašsaprotami. Patiesībā tas nemaz nav tik dabiski. Ar izskatu taču atspoguļojam kultūru, kurā esam auguši un dzīvojam, demonstrējam savas vērtības un domu sakārtotību vai gluži otrādi – to haosu, kas valda apziņā,” prāto Ieva.
Manī ir jušanas nervs
Viņa atzīst, ka pēdējā laikā piedzīvojusi atklāsmi – sapratusi, ka viņas galvenais uzdevums dzīvē ir iemācīties mīlēt. „Tas man ir svarīgi. Man draudzene saka – tas ir katra cilvēka uzdevums. Līdz šim vispār to nespēju saprast. Laikam šim mirklim mani tuvināja vīrs un dēliņš,” skaidro Ieva.
Iedzimtās sirdskaites dēļ Ieva nespēja piepildīt savu sapni kļūt par baletdejotāju. „Fiziski esmu trausla, bet to kompensēju ar gribasspēku. Protu arī otru uzklausīt, sajust. Man ir svarīgi, kas notiek ar man apkārtējiem. Mana empātija dažbrīd ir pat pārāk liela,” stāsta Ieva. Viņa atceras, kā raudājusi Jaunajā Rīgas teātrī, skatoties Māras Ķimeles izrāde „Otello”. „Biju tik ļoti aizkustināta, ka Otello iznīcināja savu mīlestību, jo citādāk rīkoties nevarēja. Turklāt režisorei tik labi bija izdevies grieķu traģēdijas gars. Tik ļoti to sajutu, ka raudāju un nevarēju rimties. Garderobē skatījos, kam vēl ir saraudātas sarkanas acis. Nezinu, vai ar to var lepoties? Tad domāju – jā, labāk lepošos, ka spēju just līdzi, ka manī ir jušanas nervs, nevis lepošos, ka spēju noslēpt asaras vai neraudāt.
Ģimenes scenāriju esmu apstādinājusi
Ieva stāsta, ka ilgus gadus nav varējusi tikt galā ar bērnības atmiņām. „Mana mamma ir ļoti jauks un mīļš cilvēks, bet patēvs bija alkoholiķis. Man bija jāpiedzīvo diezgan daudz psiholoģiskās vardarbības. Patēvs man iesita vienu reizi, bet es redzēju, kā viņš regulāri sit manu mammu. Tie pārdzīvojumi, kas bija jāredz ar bērna acīm, nav izstāstāmi,” viņa atceras. Tomēr bērnībā piedzīvotais palīdzēja izprast cilvēka rīcību un atklāt cilvēka tumšo pusi, arī viņas pašas. Viņai bija skaidra pārliecība, ka nekad neprecēsies ar dzērāju. „Redzu, kā daudzas mūsu sievietes samierinās ar vīru alkoholiķi, pie tā ir pieradušas un uzskata, ka nekas labāks šajā dzīvē viņām nav paredzēts. Tas ir „bulšits”. Ja iztaisno muguru un pacel galvu, ieraugi, cik daudz jauku cilvēku apkārt. Protams, pēc statistikas datiem, Latvijā sieviešu ir krietni vairāk nekā vīriešu. dāmām it kā esot niecīgākas izvēles iespējas. Tomēr esmu pārliecināta, ka cilvēka dzīve nav statistika,” saka Ieva.
Viņa atzīst, ka savai mammai veltījusi daudz pārmetumu, ir viņu sāpinājusi, jo ir bijis grūti izprast mammas rīcību. „Tagad zinu ļoti daudz par līdzatkarību un tās darbības mehānismiem. Pēdējos gados esmu sākusi saprast mammas dzīves ceļu un arī to, ka patiesībā neatkārtot mammas likteni ir grūti, bet atkārtot un iet jau iemītās takās ir vieglāk. Esmu mūsu ģimenes scenāriju apstādinājusi, jo mana dzīve un pieredze nelīdzinās tam, pie kā pierasts manu vecāku ģimenē. Vienmēr esmu interesējusies par rakstīšanu un filozofiju, padarot hobijus par dzīvesveidu,” atzīstas Ieva.
Tauriņi un citi zvēri
Ieva ļoti mīl dzīvniekus un pirms vairākiem gadiem savās mājās sāka vest paklīdušus kaķēnus. Pāris nodoti audzināšanā radiniekiem, divi ir raduši mājvietu Ievas mājā. „Esmu mazliet tāda kaķu vecene. Uzskatu, ka sunim dzīvoklī ir grūti. Ja tā nebūtu, vestu mājās arī suņus,” viņa paskaidro. Tomēr ne par kaķiem un suņiem ir šis stāsts. Par literatūru ar Ievu var runāt ilgi. Ar lasīšanu viņa „slimo” jau no piecu gada vecuma.
Pusaudžu gados viņa bija klusa, mierīga, pati smej, ka pārāk garlaicīga. „Man bija sava pasaule, dzīvoju ar grāmatu tēliem. Pārsvarā lasīju tulkoto literatūru – Viktoru Igo, Balzaku, Bulgakovu, kuru joprojām uzskatu par vienu no saviem iedvesmas avotiem, vēlāk atklāju Markesu. Daudz lasu joprojām. Lasīšana un rakstīšana kļuvušas par manu profesiju. Esmu sapratusi, ka par citu tekstiem arī var izteikties radoši, tāpēc rakstu literatūrkritiku. Man gan ir snobiska pārliecība, ka pašam radīt tomēr ir pakāpīti augstāk, nekā interpretēt citu tekstus,” uzsver Ieva.
Pirms pāris gadiem iznāca Ievas garstāsts „Tauriņpasaule”. Viņa gan nelabprāt runā par šo grāmatu, uzsverot, ka tas bijis konkursa darbs, un, ja tagad tas tiktu rakstīts, tā būtu pilnīgi cita grāmata. Tā kā darbs ir par jauniešiem un par pusaudžu meiteņu tik ļoti iekāroto modeļu dzīvi, tad Ievu ik pa laikam aicina uz skolām runāties ar tīņiem. „Izjūtu milzīgu atbildību, kad tiekos ar jauniešiem, viņus interesē parunāties par attiecībām, par karjeru, dzīves pārliecību un pieredzi. Meitenes vēlas, lai „Tauriņpasaulei” taptu turpinājums, bet pagaidām to neesmu iecerējusi,” stāsta Ieva.
Viņa neslēpj, ka viena no viņas lielākajām izvēlēm dzīvē, kas prasījusi krietnu devu gribasspēka, ir bijis lēmums rakstīt. „Kurš latvju meitēns vai zēns bērnībā nav rakstījis dzeju? Es nebiju izņēmums,” viņa ironizē. Tomēr tagad Ieva dzejoļus vairs neraksta. Patlaban top stāstu krājums, viņas stāstus publicē periodikā – dažādos kultūras un literatūras izdevumos, cik nu mums vēl to atlicis. Ar saviem darbiem nu jau vairākus gadus Ieva uzstājas arī ikgadējos prozas lasījumos. Viņas stāstos nav ne miņas no tauriņiem, tie drīzāk ir filozofiski, ar pārdomu raisošu spēcīgu pēcgaršu. Toties pēdējā laikā tajos ienācis kāds visai dīvains tēls vārdā Rēzus, kas dzīvē pamanījies iekārtoties tā, ka tam ir gan sieva, gan vīrs.
Ar savu vīru Ieva iepazinās pirms 14 gadiem. Viņi apprecējās aiz mīlestības. Ieva saprot, ka šī bijusi viņas nozīmīgākā izvēle. Daudz kas viņas dzīvē iespējams tikai tāpēc, ka līdzās ir vīrs Jānis.
Ar Jāni Ieva iepazinās caur draugiem. Viņu pirmā nopietnā tikšanās bijusi upeņu dārzā. Ieva ar smaidu bilst, ka upenes ir viņas mīļākās ogas, bet pirmā saruna bijusi par filozofiju. Pēc kāda laika brauciens pa Gauju vienā laivā, kad Jānim no kabatas izbirst prezervatīvi un Ieva nodomā – nekā nebūs, ja jau esi tik ļoti sagatavojies. Tad gājiens lietainā naktī no Gaujas krasta ar kājām uz Cēsīm, auksts alus un laupīts siltums telefonbūdiņai, vēl daudz citu trakulību, bet pēc pāris gadiem – kāzas.
Tā kā Ievai ir iedzimta sirdskaite, ārsti jau no pusaudzes gadiem viņai ir teikuši, ka viņa nedrīkst laist pasaulē bērnu. Ieva pie šīs domas bija pieradusi un, precoties ar Jāni, bija to izrunājuši. turpmāk par šo tēmu viņi vairījās runāt. „Es skaidri zināju, ka nevēlos otru cilvēku nostādīt situācijā, kad viņam, iespējams, būtu jāizvēlas, ko glābt – mani vai bērnu, varbūt pat nāktos zaudēt abus. Tā ir pārāk liela atbildība,” uzskata Ieva. Turpmāk dzīvoja ar pārliecību, ka viņā vispār nav mātes jūtu. Tagad viņa uzskata, ka tā bijusi aizsardzības reakcija – ja man to neļauj, tad es to nobīdīšu malā un problēma pazudīs.
Pirms dažiem gadiem Ievai bijusi saruna ar geštaltterapeiti par to, kas notiek ar mātes jūtām, ja tās netiek tiešā veidā izpaustas. „Pēc sarunas atnācu mājās un jautāju Jānim: „Varbūt parunāsim par iespēju, ka mūsu ģimenē būtu bērns?” Viņš man atbildēja: „Ko tur runāt? Ja tu domā, ka vajag, tad arī vajag.”,” atceras Ieva.
Nu jau labu laiku viņu ģimenē ir dēliņš Marks. Ieva atzīst: „Dēliņa ienākšana ģimenē kardināli mainīja manu dzīvi. Bija pavasaris, marts un ļoti saulaina diena, kad ieraudzīju savu mazulīti. Tā bija mana laimīgākā diena kopš ilgāka laika. Es sapratu, ka ir sācies jauns posms. Ir neizsakāms gandarījums redzēt, kā bērns aug, kā parādās tas, ko viņam iemācām. Bērns sievietei noteikti ir enerģijas avots.”
Ieva gan uzskata, ka bērns nav iemesls, lai vecāki vienmēr paliktu kopā. Viņa arī ar Jāni runājuši par to – ja attiecībās kaut kas notiktu, viņi tomēr risinātu situāciju. „Vispirms mēs esam labākie draugi un tikai pēc tam mīļākie,” uzsver Ieva.
Anta Blumberga / Foto: Rojs Maizītis un no personiskā arhīva
