Kas spēja samulsināt šokējošo kailfoto autoru Aleksandru Sokolovu?
Fotogrāfs Aleksandrs Sokolovs (28) ir cieši pārliecināts, ka vislabāk viņš māk bildēt sievietes, turklāt sievietes bez apģērba. Un nesen viņš atkal lika sabiedrībai trīt mēles, izģindušu modeli iemūžinot melnbaltos fotokadros – šausmīgi vai tomēr estētiski.
Skaisti jābildē arī līķis
Starp sievietēm, kuras fotografējušās pie Aleksandra, ļoti tievas ir vairākas. „Ne jau visas viņas ir slimas ar anoreksiju, vienkārši ir ļoti, ļoti tievas. Mani izbrīna viņu attieksme pret savu tievumu. Sieviete – 44 kilogrami. Apstrādāju viņas bildes, un viņa man lūdz, lai ar fotošopu noņemu tauciņus. Kāds tur resnums? Kauli un āda. Ja viņai vēl ir silikona krūtis, izskatās traģiski, jo ir tikai implants un āda. Trakākais, viņa nesaprot, ka tas ir slikti, ka viņa varētu būt daudz pievilcīgāka, ja viņai būtu normāla miesas uzbūve,” stāsta fotogrāfs.
„Anoreksija – skaisti vai šausmīgi” un „Anoreksija – ceļš uz elli” – divdaļīga fotosesija, ar kuras palīdzību Aleksandrs paudis attieksmi pret sieviešu pārlieku tievuma kultivēšanu. Gan pirmajā, gan otrajā modelēm sejas ir aizsegtas. „Viena sērija bija ar špagu un paukošanas masku, otrā – modelei galvā motociklista ķivere. Šie atribūti izmantoti, nevis lai paslēptu seju, bet gan lai akcentētu ķermeni.”
Par šīm kaulainajām fotosesijām Aleksandrs gan slavēts, gan pelts. Kādam tās šķita pārlieku neestētiskas, kādam gluži pretēji – pārlieku estētiskas, lai parādītu problēmas patieso būtību. Pats vaininieks gan taisnojas: „Fotogrāfijai jābūt skaistai neatkarīgi no tā, kas tajās attēlots, kaut vai līķis. Skaistumam jābūt visur, lai arī ko cilvēks darītu. Bez tā dzīvei nav nekādas jēgas. Ja fotografētu reālistiski – nokarājusies āda, novājināta pelēkas krāsas seja – neviens tādas bildes nepētītu. Tagad tās noskatījušies daudzi.”
„Es nekad nefotografēju vīriešus, ģimenes, dzīvniekus, kāzas. Tikai sievietes, kailas sievietes,” skaidro Aleksandrs. Sieviete arī bija galvenais iemesls, kāpēc viņš pirms vairāk nekā 10 gadiem sāka fotografēt. Kad Aleksandram bija 16 gadi, nomira viņa vectēvs, kurš bija fotogrāfs-amatieris. Mazdēlam viņš mantojumā atstāja fototehniku, grāmatas par fotografēšanu.
„Tolaik man dikti patika meitenes. Pēc dabas biju kautrīgs puisis, tāpēc ar viņām man tik labi nemaz negāja. Tad es nodomāju – ja meitenes nofotografēšu, man paliks vismaz viņu bildītes. Tas bija stiprs stimuls apgūt fotografēšanu,” atceras Aleksandrs.
18 gadu vecumā viņš devās uz Milānu, kur izskolojās fotozinībās. Pēc pusotra gada atgriezās Latvijā. „Ja toreiz būtu palicis Milānā, varbūt mana dzīve būtu citādāka. Man tad bija nenormāla nostalģija pēc Latvijas. Nekad nebiju domājis, ka būs tik neizsakāmi grūti. Vakaros, kad aizgāju gulēt, domāju par bērnību, par vasarnīcu, par Latvijas mākoņiem un kokiem.”
Tikpat skaistas kā tās žurnālos
Aleksandram ir sava fotostudija – tur viņš strādā, dzīvo un guļ. Uz ielas viņu var redzēt reti, arī izklaides un klubi viņu neinteresē. Fotostudija ir Aleksandra pasaule – melnas sienas, apzeltītas tumškoka mēbeles, terārijs, kur dzīvo ķirzaka.
Fotogrāfam nepatīk dienas gaisma, tāpēc studijā tā tikpat kā neienāk. Bet sievietes gan – dažādu motīvu vadītas. Atnāk, izģērbjas un fotografējas. Visbiežāk uz fotosesiju ierodas sievietes vecumā no 30 līdz 35 gadiem. Viņas vēlas iemūžināt savu ķermeni, jo dzīve taču nestāv uz vietas.
Aleksandrs atzīst – sievietei šajā vecumā ir visskaistākais augums. Visas viņa draudzenes bijušas vecākas par 30. Bildēties sagribas arī tām, kas tikko tikušas pie jaunām krūtīm (dažkārt pat plāksteri vēl nav noņemti pēc operācijas). Jā, un nāk arī tās, kas izšķīrušās no mīļotā.
Aleksandrs smej, ka tas ir unikāls sieviešu psiholoģijas moments – kad viņa izšķiras, tad vai nu iet pie friziera vai uz kailfoto sesiju. „Ir sievietes, kas atnāk pēc bērna piedzimšanas, jo domā, ka kļuvušas neinteresantas, ka vīri uz viņām vairs neraugās kā agrāk. Tad, lai celtu pašapziņu, viņas nāk uz fotosesiju, pēc kuras ir pilnīgi citi cilvēki. Kad viņas ierauga, ka neizskatās sliktāk par tām, kas kailas redzamas žurnālos, ir ļoti priecīgas,” atklāj fotogrāfs.
Sekss viņiem bijis neskaitāmas reizes
Lai arī pusaudžu laika kautrība sen kā pagaisusi, tomēr gadās situācijas, kad kailuma pieradinātajam fotogrāfam ir bijis jāmulst klientes priekšā. Tas noticis pirms pāris gadiem. Pie Aleksandra uz fotosesiju atnāca kāda sieviete, kurai līdzi bija dažādi seksa atribūti. Viņa gribēja, lai fotogrāfs iemūžina viņas seksuālās rotaļas. Toreiz tas samulsināja, bet tagad jau esot izveidojusies jauna klientu kategorija.
„Tās ir sievietes, kas ar vīriem dzīvo kopā vismaz desmit gadus. Sekss viņiem bijis neskaitāmas reizes, vairs nav nekādu spilgtu seksuālo emociju. Visticamāk, ģimenē viņām viss ir kārtībā un viņas nevēlas šo stabilitāti zaudēt, tādēļ nevēlas mīļāko. Tomēr kaut ko jaunu gribas. Man šķiet, ka sieviete to dara procesa dēļ – netālu stāv nepazīstams vīrietis, fotografē, kad viņa ir apgaismota, uzmanības centrā. Iespējams, tas ir kaut kāds perversijas veids, bet ir interesanti,” stāsta fotogrāfs.
Arī bildes pēc šādas sesijas sanāk smukas. Izklausās pēc pornogrāfijas, bet Aleksandrs iebilst – galvenais, lai ir estētiski skaisti, lai nav lēti un anatomiski. „Katra sieviete kaut reizi mūžā ir domājusi, kā viņa izskatīsies, ja būs tur, televizorā ar trim melnādainiem džekiem. Tad viņa redz, ka viņai varbūt pat sanāk labāk,” piebilst fotogrāfs.
„O, Aleksandr, tev ir tik fantastiska profesija, Tu visu laiku esi ar kailām sievietēm. Tā man mēdz teikt vīrieši. Mana profesija ir tikpat fantastiska kā ārstam, šķiet, arī viņam nav nekādu emociju pret kailu sievieti. Protams, uz modeli skatos kā uz sievieti, bet viņas kailums mani neinteresē. Es esmu ļoti pieradis pie tā, tādēļ nejūtu nekādu uzbudinājumu. Sajūtas ar laiku notrulinās, un tās ir šīs profesijas ēnas puses. Kad fotografēju savu draudzeni, man bija ļoti grūti „pārslēgties”, ka viņa ir mana mīļotā, nevis modele. Tas ir fenomens, kuru nevaru izskaidrot,” stāsta Aleksandrs.
Viņš neļauj modelei uz fotosesiju ņemt līdzi nevienu tuvu cilvēku – ne draudzeni, ne vīru, ne arī draugu, jo tad bildes nesanāk tik labas. „Jo tuvāks cilvēks līdzi atnācis, jo meitene būs sasaistītāka. Tas nav teātris. Cilvēks, kuru fotografēju, nav profesionāls aktieris, un viņš nejūtas brīvi, ja kāds ir blakus.”
Fotosesija ir arī fiziski grūta. Pozas, kādās modeļus fotografē, ir ļoti sarežģītas, un parasti ir nodarbināti muskuļi, kas ikdienā gandrīz nedarbojas. Vienlīdz grūti tas ir arī sportiski trenētām sievietēm.
Mīlu dzīvniekus vairāk nekā cilvēkus
Pagājušā gada nogalē Aleksandrs pašķīries no savas draudzenes, ar kuru kopā bija četrus gadus. Kopā gan nenozīmē, ka viņš pa daļai pametis savu celli fotostudijā un mitinājies ar draudzeni vienuviet.
„Mēs bijām kopā četrus gadus, bet nebija neviena posma, kad mēs dzīvotu kopā. Dažreiz viņa palika pie manis, citreiz – es pie viņas, mēs arī ceļojām kopā. Man ļoti nepatīk tā sadzīviskā puse attiecībās. Es negribu, lai viņa redz manu netīro veļu, man negribas strīdēties par to, kurš kurā brīdī nomazgās traukus,” skaidro Aleksandrs.
Draudzene vienmēr ienīda viņa darbu un nevarēja saprast, ka jo vairāk Aleksandrs redz sievietes, jo mazāk tās viņu interesē, ieskaitot pašu draudzeni. Bet pēdējais piliens bija, kad viņš par labu kādam nozīmīgam projektam atteica savai meitenei kopīgu braucienu uz Milānu. Turklāt tieši viņas dzimšanas dienā.
Aleksandram žēl, ka nācās izšķirties, taču iespējas ko labot nebija lielas. „Viņai jau 32 gadi, viņai vajag ģimeni, bērnus, bet es neesmu cilvēks, ar ko varētu kaut ko tādu veidot. Mums bija divi kaķi, tagad es tos nevaru apciemot. Tas baigi sāp. Es ļoti, ļoti mīlu dzīvniekus, vairāk nekā cilvēkus,” atzīstas Aleksandrs.
Anta Blumberga / Foto: no personiskā arhīva
