Kā divas ūdenslāses - tik atšķirīgas. Dvīņumāsu stāsts
Dvīņumāsas Kristīne un Anna Turkinas ir pārsteidzoši atšķirīgas gan izskatā, gan raksturā. Vai dzīvē dvīņu būšana maz ir tāda, kādu to iedomājamies – ka viņas jūt vienu un to pašu, ka ir nešķiramas un visbeidzot – ka izvēlas arī vienādus vīriešus?
Dvīņi vecākiem – tas ir dubultprieks un dubultraizes?
„Mēs bijām ļoti paklausīgas, ziepes nekad nevārījām. Ja mamma teica, ka nevaram uz tusiņu iet, tad arī negājām. Ja mums bija vakariņas sešos, tad mēs uz tām arī bijām. Mums pret vecākiem bija respekts.”
Anna: „Mums ir vēl viena māsa Elīna, kas nu jau labu laiku dzīvo Spānijā. Viņa ir par mums piecus gadus vecāka. Viņa mums bija ļoti stingra, bet skolā bieži arī aizstāvēja.”
Mums, parastajām māsām, jau dikti gribas zināt – kāda ir sajūta būt dvīnēm?
„Tas ir forši. Ir cilvēki, kas visus, ko pazīst, sauc par draugiem. Man šķiet, māsa ir īsts draugs, kuram var naktī piezvanīt, ja, piemēram, sāp zobs. Draugam tu nepiezvanīsi un to nepateiksi. Mums nekad dzīvē nav bijušas labākās draudzenes, ar kurām čupoties un klačoties. Godīgi sakot, nesaprotu, kā ir tiem, kuriem nav ne māsu, ne brāļu. Mēs skolā arī bijām kopā, vienā solā sēdējām.”
Anna: „Mēs laikam viena otrai esam labākā draudzene. Tagad dzīvojam atsevišķi, Kristīne ir precējusies, bet es kopā ar draugu. Man bija baigais pārdzīvojums, kad māsa vasarā precējās. Tad es raudāju. Nevaru pat izskaidrot, kāpēc. Kristīne jau pati arī dikti pārdzīvoja. Jau tad, kad viņa iepazinās ar savu vīru, man tas bija milzīgs pārdzīvojums. Mēs taču visu laiku bijām kopā. Tad viņa ņēma un aizbrauca dzīvot uz Rīgu. Es klusībā domāju – kā viņa tā var rīkoties?! Man bija sajūta, ka man kaut kas ir zudis. Biju greizsirdīga, domāju – šitāda jefiņa dēļ. Tagad tas šķiet ļoti muļķīgi, ka es vispār tā varēju domāt.”
„Jā, māsa man toreiz spieda uz jūtām un teica, ka ar viņu nevajag pīties. Arī man kāzās bija stress. Kad gāju pie altāra, paskatījos uz vīru, tad uz Annu, un gribējās raudāt. Tagad tas gan šķiet smieklīgi.”
Mēdz teikt, ka dvīņiem ir īpaša spēja just, ja otram ir kas slikts atgadījies. Vai arī jums tā ir?
Kristīne: „Tā ir. Bērnībā bija reizes, kad Anna pamostas un stāsta man, kāds viņai bijis sapnis. Un es atceros – arī es tieši tādu pašu esmu nosapņojusi.”
„Jā, mēs esam vienādus sapņus sapņojušas. Ir bijis arī tā, ka vienlaikus mums ienāk prātā viena un tā pati doma.”
Bet pēc raksturiem esat līdzīgas?
Anna: „Esmu ļoti jūtīgs cilvēks. Ja kaut kas ne tā, tad man uzreiz jāpārdzīvo, es visu ļoti personiski uztveru, mēdzu izraudāties.”
„Es pat nezinu, kam jānotiek, lai es raudātu. Reizēm nespēju saprast, par ko Anna raud. Tomēr bija viena reize, kad sakašķējāmies un es raudāju. Māsa bija gandrīz šokā – kas noticis, Kristīne raud. Manī ir apziņa, ka esmu lielākā māsa, bet Anna – mazākā, un man ir jādomā, vai ar māsu viss kārtībā. Kaut gan Anna ir 15 minūtes ātrāk par mani dzimusi.
Smejos, ka pēc savas būtības esmu “sēne”, man nekur negribas iet, man patīk būt mājās. Visiem ir lieli brīnumi, ja nu es tomēr izņēmuma kārtā kaut kur kādreiz dodos. Piemēram, piektdienas vakaros man sirdij tuvāk pabūt mājās, paskatīties televīziju, vasarā es labprātāk pļauju zāli, nekā staigāju pa ballītēm. Anna gan ir tusētāja, viņas draugs taisa ballītes, tāpēc tas ir normāli.”
„Kristīne nenāk arī uz maniem tusiņiem. Tad es apvainojos. Var taču kādreiz izņēmuma kārtā ierasties.”
Mēdzat viena uz otru apvainoties?
Kristīne: „Es nekad neapvainojos ilgstoši. Uzsprāgstu uz piecām vai desmit minūtēm, un tas arī viss. Tad tas pats no sevis pāriet.”
„Mani tas nenormāli satrauc, ka viņa var tā uzsprāgt. Kristīnei darbā gadās kaut kādas nepatikšanas, un viņa man var mierīgi uzbrēkt.”
Kristīne: „Es zinu, ka esmu strauja. Tas veids, kādā kaut ko pasaku, liek Annai domāt, ka es sakliedzu, kaut gan pašai nemaz tā nešķiet. Es domāju, ka bieži vien viņa mani pārprot. Par to es arī uz viņu „sacepos”. Es jau arī pirmā pēc tam meklēju izlīgšanu, un tad es viņu nelieku mierā.”
Cik bieži tiekaties?
„Apmēram nedēļā reizi, reizēm retāk. Vasarās gan sanāk biežāk. Tad Anna atbrauc pie manis, pasēžam dārzā un parunājamies. Mēs gan katru dienu skaipā runājamies, dzenam jokus un smejamies. Reizēm vienkārši sēžam un klusējam, un arī tas ir vajadzīgs.”
Anna: „Satikties vienalga vajag. Nav jau tā, ka tikai divatā tiekamies – Kristīne ar vīru un es ar savu draugu, tad mēs visi kaut kur aizbraucam, varbūt kādu filmu vakaru sarīkojam.”
Anna: „Pilnīgi citādāki. Kad gājām skolā un vienā kompānijā tusējāmies, tad gan laikam uz puišiem bija vienāda gaume. Tagad – mans draugs un Kristīnes vīrs ir pilnīgi atšķirīgi. Agrāk man šķita – cik forši būtu, ja es varētu draudzēties, piemēram, ar dīdžeju. Tā nu sagadījies – man blakus ir tāds “ķertais” mākslinieks – mūziķis. (Smejas.) Tagad nemaz tik labi tas neliekas, jo viņš bieži ir prom no mājām.”
„Man arī šķiet, ka agrāk mums patika līdzīga tipa puiši. Nu ir citādāk. Es pat nezinu, kādi man īsti patīk, laikam nemaz neesmu par to domājusi. Miks ir Miks (Kristīnes vīrs – aut. piezīme), un man viņš patīk. Man laikam nepatīk tādi briesmīgi pārstilīgie. Grebenes un dredi – labāk, nē. Nenoliedzu, ka viņi ir forši cilvēki, bet kā vīrieši viņi mani tomēr neuzrunā.”
Vai jums abām ir līdzīgs ģērbšanās stils?
Anna: „Man šķiet, esam uz viena viļņa.”
„Līdz kaut kādam vecumam mūs vecāki ģērba vienādi. Dažreiz kašķējāmies, ja otra izskatījās labāk. Man bija trauma, ka Annai bija mazāka pēdiņa nekā man. Arī tagad viņai ir 38. izmērs, man – 41. Bērnībā man bija grūti dabūt kurpes, bet Annai bija visādas maziņas ar lentītēm un pušķīšiem. Tāpēc mammai sameloju, ka man arī tādas pašas kurpes, kā Annai der. Tagad man nenormāli nepatīk veikali un iepirkšanās.”
Anna: „Man atkal nenormāli patīk iepirkties.”
„Reizēm gan es sevi iedvesmoju – tagad iešu iepirkties. Bet, kad aizeju, varu uzsprāgt no tā, cik ļoti man tas nepatīk. Tad aizeju pie māsas, un mans ģērbšanās problēmas ir atrisinātas. Ir vēl arī tā, ka lietas, kuras veikalā riebjas, man patīk, kad tās ir māsai mugurā. Zināmā mērā Anna ir mans veikals.”
Viena no jums noteikti ir „pirmais vagoniņš”, kas uzņemas iniciatīvu?
„Man šķiet, agrāk Anna bija tā, kas visu organizēja un nokārtoja. Tagad gan laikam es vairāk podus gāžu. (Smejas.) Atceros, kā viņa savulaik mani pieteica Rīgas Amatniecības vidusskolā. Annai ļoti patika un padevās aušana, man gan rokdarbi nemaz nebija tuvi. Viņa mani pieteica tajā skolā, man bija jāiet un jātamborē, nebija nekādu variantu. Vispār Anna visu laiku mani ir bīdījusi.”
Anna: „Pēc Amatniecības skolas Kristīne vienu gadu aizgāja studēt matemātiku Latvijas Universitātē. Pēc tam mēs atkal kopā mācījāmies interjera dizainu. Kaut kā tā sagadījās, ka atkal bijām kopā. Tagad mēs strādājam vienā nozarē, bet dažādās kompānijās.”
Kā tad ar mākslu un rokdarbiem, vai tas vairs nesaista?
„Es teikšu, ka aust ir forši, un Annai arī lieliski sanāca. Viņa man vienreiz dikti smuku šalli bija uzaudusi.”
Anna: „Man pat stelles ir, bet nesaliktas. Bija tāda ņemšanās, kamēr tās atradām, rezultātā – tās vienkārši stāv.”
„Rokdarbi – tas ir forši hobija līmenī, tomēr tādas īstas vēlēšanās ar to nodarboties vairs nav. Ziemassvētkos gan man uznāk iedvesma, un tad es varu kaut ko uzmeistarot, bet parasti tas beidzas ar to, ka neko neizdaru.”
Anna: „Gribēju teikt, ka Kristīne ir lieliska kulināre un viņai sanāk tādas konfektes kā nevienam citam. Ziemassvētkos tādas gardas konfekšu bumbiņas uztaisīja ar visādām labām lietām iekšā. Viņa man neatklāj konfekšu recepti.”
„Konfekšu taisīšana ir mans hobijs. Recepti nesaku pat māsai, viņa taču visai pasaulei to izstāstīs. (Smejas.)”
Anta Blumberga / Foto: Rojs Maizītis
