Kristīne Virsnīte: „Arī ceļojumā no sevis neaizbēgsi”
Uzrakstījusi darbā atlūgumu, TV raidījuma „Māmiņu klubs” redaktore Kristīne Virsnīte pirms trīsarpus mēnešiem kopā ar vīru Kasparu un divgadīgo meitu Amēliju uz rokām devās uz Indiju.
Tā kā biļetes nopirkām divus mēnešus pirms lidojuma, tad varētu teikt, ka tas bija plānots pasākums (smejas). Man jau gribas domāt, ka es nekur nebēgu, lai gan īsti taisnība tā nebūs. Bēgšana no ziemas tā bija pilnīgi noteikti. Mums ir draugi, kas tā dzīvo – pavada ziemu valstīs, kur ir silts, bet pavasarī atgriežas Latvijā.
Nebija šaubu par to, vai visu pamest un braukt prom?
Protams, bija! Nepameta sajūta, ka aizbraucot it kā visu zaudēju, ka kaut kas beidzas. Jau labu laiku ar vīru bijām domājuši par iespēju padzīvot kādā citā valstī, taču es kaut kā neuzdrošinājos par to reāli domāt. Līdz vīrs to pateica skaļi: „Braucam!” Un vienā dienā mēs vienkārši aizgājām un nopirkām biļetes. Iepriekš gan bijām sarunājuši: „Brauksim tikai tad, ja viss ļoti viegli kārtosies, tad tā būs laba zīme.” Pašlaik jau ir ļoti populāri iet pie astrologiem, numerologiem, zīlniekiem. Neslēpšu, arī mūsu ģimenei ir savs astrologs. Laikam man bija svarīgi dabūt apstiprinājumu no malas tam, ka mūsu izvēle ir pareiza. Kā nekā meitai nebija vēl pat divi gadi, bet par Indiju dzirdēti galēji pretēji viedokļi – vieniem tā ir sapņu zeme, citiem uz to pusi pat skatīties negribas, jo baida netīrība un slimības. Bet astroloģe skatījās Amēlijas zvaigžņu karti un teica, ka vislielākais ieguvums no brauciena būs tieši bērnam, jo viņa atvēršoties un vispār ar viņu notiks lielas pārmaiņas. Par to priecājāmies, jo Amēlija ir ļoti klusa, mierīga meitene. Tā arī notika! Daudzi teikuši, ka tik daudz smaidījusi mūsu meita nav nekad!
Skaistā Kristīne Virsnīte
Tu aizgāji no darba. Finansiālās problēmas nebiedēja?
Protams, bija jautājums, kad atbrauksim, kas notiks tālāk, ko darīšu, kā būs. Taču vienlaikus domāju, cik ilgi var skriet un rauties, ir jāatpūtina galva, lai atkal varētu ģenerēt jaunas idejas. Iepriekš strādāju darbus, kas man ļoti, ļoti patika. Bet, esot pastāvīgā nogurumā, vienā brīdī secināju, ka sev esmu apnikusi līdz kaklam. Apkārt vairs neredzēju labo, nekas man vairs nepatika. Un tas nav saistīts ar to, ka man slikti klātos darbā, bet gan ar to, ka pati ar sevi vairs nebiju mierā. Es gribēju iemācīties nesteigties. Jo iepriekš visu laiku bija sajūta, ka nemitīgi kaut ko kavēju. Pastāvīgi šķita, ka labi ir tikai tur, kur manis nav. Mana lielākā problēma laikam ir sevis nemīlēšana. Lai ko es darīju, sev nepatiku. Vienlaikus man raksturīgi ir no ārpuses izlikties, ka viss ir ļoti labi un skaisti. Bieži esmu dzirdējusi sev adresētus vārdus: „Tu vienmēr tik daudz smaidi un tik labi proti draudzēties! Tev gan dzīvē viss ir kārtībā!” Tāda maskošanās man ir ļoti raksturīga.
Nevaru teikt, ka esmu atbraukusi no Indijas izdziedēta. Lai kur bēgtu, tas visu neatrisinās, bet man beidzot bija iespēja būt ar sevi un godīgi sev teikt: „Kristīn, tagad parunājam!” Jo es taču vairs nevarēju aizbēgt darbos un pienākumos. Bet zini, tagad jūtos daudz labāk, Indija manai dvēselei bija kā sanatorija. Slavenajā tviterī nesen lasīju, ka ceļošana ir kā grāmatas lasīšana – katru dienu izlasi vismaz vienu jaunu lappusi. Bet, kad dzīvo uz vietas, tu visu laiku lasi vienu un to pašu lappusi.
Tas laikam ir stāsts par dzīvošanu „Murkšķa dienā”*...
Jā! Tu savu dzīvi zini no galvas. Katru dienu jādara atkal un atkal viens un tas pats. Bet man gribas lasīt jaunus stāstus. Tas palīdz arī sevi ieraudzīt no malas un pieņemt kādas īpašības.
Esmu ļoti nepacietīga, gribu, lai viss notiek uzreiz un, kad tas nenotiek, arvien vairāk sāku „gruzīties”. Vispār emocijas ir manas lielākās draudzenes un ienaidnieces vienlaikus, jo vienā dienā nereti piedzīvoju galējus stāvokļus – varu pamosties priecīga, bet dienas gaitā, lai arī nekas nav noticis, pati sevī pamatīgi „sacepties”. Protams, vienlaikus izliekoties, ka viss ir labi. Ar šo izlikšanos es gribētu tikt galā, jo sanāk, ka manu īsto seju redz tikai mājās. Vēl gribētu justies stabila un dzīvot kaut cik emocionāli līdzeni.
Bija rīti, kad modos ar sajūtu – kaut kas nav izdarīts, esmu aizgulējusies, jāskrien uz darbu. Ļoti spilgti atceros vienu sapni: redzēju savu priekšnieci, kura man saka: „Steidzami vajag vienu sižetu! Lūdzu, nokārto to līdz rītdienai!” Bet es stāvu un saprotu, ka vienas dienas laikā to izdarīt nav reāli, bet tajā pat laikā nespēju to viņai pateikt. Un tad vienā brīdī sapnī nāca apskaidrība – es taču vairs nestrādāju! Tiešām varēju mierīgi gulēt tālāk (smejas). Tā ir baigi labā sajūta, ka tev nekur nav jāskrien un tu neko nevari nokavēt. Indijā noķēru tādus mirkļus, kad man ir tik labi tieši tagad, ka es ne pēc kā neilgojos. Ļoti gribētu tā dzīvot arī Latvijā.
Kristīne Virsnīte Indijā
Tevi neurda velniņš, kas prasa, ko tu tagad darīsi, kādu darbu strādāsi?
Tas velniņš ir sadalījies uz visiem citiem cilvēkiem (smejas). Citi par to uztraucas un jautā, bet manī tā velna nav. Nemiera velniņš palicis Indijā, lai gan, kas to var zināt, varbūt šis atbrauc ar kādu vēlāku reisu. Bet pašlaik manī nav sajūtas, ka kaut kur būtu jāskrien, kaut kas jādara. Es neskatos darba sludinājumus, paļaujos, ka viss notiks pats no sevis. Tas, protams, var šķist muļķīgi no mūsdienu cilvēka viedokļa, kas dzīvo pēc principa – dari un tikai tad tev tiks kaut kas dots.
Novērtēju arī to, ka varu vairāk būt kopā ar meitu. Amēlijai taču bija tikai septiņi mēneši, kad sāku strādāt, un nu šķiet, ka viņa ir tik ātri izaugusi un visdrīzāk esmu arī ko nokavējusi.
Cilvēki Indijā pastāvīgi smaida, šķiet, viņiem tam iemeslu nevajag. Nu nevar taču būt tā, ka miljoni izliekas. Viņi pārsvarā visi tic reinkarnācijai, tāpēc no dzīves kā ņem, tā dod, taču neiespringst tik ļoti kā mēs. Tas mums, rietumniekiem, šķiet, ka mums pēc iespējas vairāk jāsagrābj visos līmeņos – fiziskajā, materiālajā, garīgajā. Bet vienlaikus indiešu ticība šķiet fanātiska. Cilvēki ir gatavi mērot ceļu uz otru valsts malu, lai nonāktu kādā templī, viņi tic, ka šādi tiks izglābti. Šķita, ka tā ir kā tāda dzīvošana rituālā. Bet tagad domāju – ja tu kaut kam tici, dzīvot ir daudz vieglāk. Un kad, raugoties uz indiešiem, man tas šķita dīvaini, es atcerējos, ka ir bijuši brīži, kad arī es bez visas savas reliģiozitātes esmu gājusi baznīcā, aizdegusi svecītes, nopirkusi svēto ūdeni un lūgusi, lai man palīdz. Tāpēc šķiet, ka tas ir ļoti skaisti, ja vari dzīvot ticot.
Tur jau tā nelaime! Es ļoti spilgti atceros vienu braucienu. Devāmies uz Indijas lielāko templi. Bet pie tā ir tāds kā ūdenskritums, kur cilvēki mazgājas. Izrādās, tas ir svētais ūdens, tāpēc daudzi uz šejieni mēro ceļu. Vai tad mums ar to bija gana? Mēs prasām tālāk: „Bet kas teicis, ka šis ir svēts ūdens, kur tam ir kādi pierādījumi?” (Smejas.) Viņi tā dīvaini uz mums skatījās, jo viņi vienkārši tam tic, viņiem nav vajadzīgi paskaidrojumi. Bija situācijas, kad sarunājāmies ar vietējiem un viņi tā arī teica: „Lai cik mēs būtu viens pret otru atvērti, jūs mums šķietat nu ļoti dīvaini.” Bet mēs smējām pretim, ka arī viņi mums liekas dīvaini.
Tagad pēc atgriešanās šķiet, ka vēl viens ieguvums ir tās pasaules
daudzveidīgās krāsas. Tur cilvēki ir un arī dzīvo krāsaini. Iebraucot jau Helsinkos, šķita, ka pēkšņi tas krāsu kino pārvērties melnbaltajā. Arī mēs dzīvojam melnbaltā pasaulē, un tas attiecas pat uz mūsu uzskatiem.
Mani draugi bija pārliecināti – ja aizbrauksim, tur arī paliksim, arī man pašai pavīdēja tāda doma. Bet aizbraucot sapratu, ka tomēr esmu no citas pasaules. Lai tur dzīvotu, man būtu sevi jālauž, jo es jau arī dzīvoju „labi – slikti” pasaulē. Indijā bija situācijas, kas man nepatika, piemēram, indieši uz mums skatījās kā uz kaut ko augstāku. Tad parasti teicu: lūdzu, lūdzu, neklanies un nesauc mani par kundzi!
Viņiem ļoti patīk gaišādainie bērniņi – reklāmās redzami tikai tādi, ādas balinātāji tur „iet uz urrā”. Līdzīgi, kā šeit visi grib izskatīties nosauļojušies, tā tur cilvēki vēlas gaišu ādu. Viņiem šķiet, ka tā dzīvē garantēs daudz lielākas iespējas. Un, ieraugot gaišādainos bērniņus, viņi grib tos pačamdīt. Viņi nāk klāt, rauj bērnu ārā no rokām, jo grib viņu paturēt. Vienreiz, otrreiz saki: „Nē!”, bet ik pēc divām trim minūtēm atkal kāds ķer tavu bērnu. Un bija brīži, kad neizturēju un uzšāvu viņiem pa roku. Bet, tiklīdz to izdarīju, jutu nožēlu, jo viņi jau nāca ar mīlestību. Un katrreiz es dabūju kādu citu situāciju pretī. Reiz gājām pa ielu, un mums pretim nāca transvestīts – vīrietis apģērbies sari. Viņš tā riktīgi saņēma Amēliju aiz vaigiem, bērns sāka raudāt, un es kā tāda lauvene metos virsū un uzšāvu viņam. Bet pēc stundas man pretim nāca vīrs, kas plecos nesa kastes, mēs saskrējāmies, un ar kastes stūri man tika pārsista galva.
Tobrīd man nebija divu domu: tā notika, jo iepriekš tam vīram biju iesitusi. Un es nevaru teikt, ka viņi rīkojas nepareizi, jo es iebraucu viņu kultūrā, ne viņi pie manis. Es paņēmu savu bērnu un aizbraucu pie viņiem, neviens mani nespieda to darīt. Tāpēc domāju, ka vajadzēja savaldīt dusmas, jo indieši tieši tā dara.
Es dzirdēju daudzus stāstus, ka viņiem ir „slēptā agresija” – liela daļa vīriešu mājās sit sievas. Runājām ar vienu ceļotāju, kurš tieši šo jautājumu pētīja un vietējiem vīriešiem to jautāja. Un lielākā daļa atbildēja: „Nuja, es ik pa laikam viņai uzšauju!” Un tad šis ceļotājs vaicāja tālāk, vai viņi zina, ka citās valstīs par to vīriešus sēdina cietumā? Bet indiešu reakcija bija smiekli: „Nu beidz, kādā cietumā! Par ko gan?”
Tev ir kādas vēlmes, ko gribi tuvākajā laikā īstenot?
Gribu ceļot, redzēt pasauli. Nesen vīrs man teica: „Sen nekur neesam bijuši! Braucam uz Amsterdamu?” Viņam tur darba lietas, mēs ar meitu dosimies līdzi. Tur jau zied ziedi, varēsim sagaidīt pavasari. Amēlijai ziedi ļoti patīk. Kad jautājam, ko viņai uzdāvināt dzimšanas dienā, viņa atbild – puķes!
Gribētu arī, lai tas mazais iedīglītis, kas manī sāk veidoties un kas palīdz man atvērties pasaulei, attīstītos. Bet šīs ir tādas gaisīgas vēlmes, ne pēc kā ļoti konkrēta es neilgojos.
*Nosaukums filmai, kurā galvenais varonis arvien un arvien izdzīvo vienu un to pašu dienu.
Ieva Konstante / Foto: Rūta Kalmuka/F64, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
