Vīrieša „lietošanas” instrukcija. Kur to meklēt?
Izdzirdot kārtējo: „Vai jūs, sievietes, nesaprotat, ka būtībā mēs, vīrieši, esam kā bērni?!”, vairs neizturēju. Izcēlu no plaukta grāmatu par ķiparu audzināšanu un sasmējos. Nudien – laba instrukcija arī attiecībās ar vīrieti.
Mēs vaiga sviedros pūlamies viņus saprast, mīlēt, lolot un piedabūt, lai arī viņi atbild ar to pašu. Kad izdodas, viņi šķiet pat fantastiski un kopdzīve – pavisam nesmādējama. Bet, kad jau atkal piedzīvots kārtējais fiasko, galvā šaudās ne tik idilliski risinājumi. Pirmais – dusmoties, jo vīrietis tevi padara traku. Otrais – aizmirst par viņu un labāk iegādāties suni vai kaķi. Trešais – atvērt, kā to izdarīju es, Džona Greja grāmatu „Bērni ir no debesīm” (vismaz manā laikā tā bērna audzināšanas jautājumos bija topa augšgalā) un iegūt perfektu instrukciju, kā vismaz dažos jautājumos saprasties un apieties ar vīrieti.
1. Kā pateikt vīrietim, ko vēlies, tā, lai viņš to izdara?
Ceru, tu sen vairs nelolo cerības, ka vīrietis tavas vēlmes, tā teikt, no acīm nolasīs. Bet arī tad, ja pasaki, nez kāpēc bieži jūties kā vientuļniece tuksnesī.
Lūk, atbilde – runā tāpat kā ar bērnu: „Ja lūdz kaut ko izdarīt, nerunā aplinkus.” Tagad izmēģināsim, kā tas darbojas. Piemēram, tu gaidi, lai vīrietis nomazgā traukus/ieliek tos trauku mazgājamajā mašīnā. Ja teiksi – vai tu varētu nomazgāt traukus, faktiski pajautāsi, vai viņš to spēj. Protams, spēj. To tak’ tu zini, ko vaicā?! Turklāt vīrietim, piedodiet, bērnam, tas vairāk izklausās pēc rīkojuma ar nelielu apvainojuma devu. Jāsaka vienkāršāk: „Lūdzu, nomazgā traukus! Vai to izdarīsi!”
Un tagad padomā – vai tik tā patiesi nav gana svarīga iemaņa? Runāšana aplinkus, netieši pārmetumi un retorika no sērijas: „Kāpēc izlietnē joprojām ir netīri trauki?” līdz šim taču tāpat negāja krastā. Vienīgais, rēķinies, varbūt būs jāpagaida. Tas, ka vīrietis tevi dzirdējis, vēl nenozīmē, ka viņš uzreiz atraus dibenu no dīvāna un joņos uz virtuvi. Viņš to izdarīs... kaut kad. Neaizsteidzies priekšā un neizdari pati, citādi beigās vēl dzirdēsi, ka patiesībā tu jau neļauj viņam neko darīt.
2.Tev nevajag katru savu lūgumu pamatot un izskaidrot!
Grāmatā rakstīts: „Lai rosinātu bērnu darbībai, jums ne tikai jāraugās, lai pavēles vietā tiktu izteikts lūgums, bet arī jāizvairās no pamatojuma izklāsta.” Nu zelta vārdi! Vai tad nav tā, ka reizēm runājam ar vīru, bet patiesībā tas ir process, kā pašas nonākam pie atrisinājuma vai lēmuma?! Mums gribas visu paskaidrot un izskaidrot (arī kāpēc kaut kas būtu jāizdara), jo tas taču ir tik loģiski. Tik skaisti un cēli! Taču vīrietim, piedodiet, bērnam, daudz labāk patīk, kad izsakāmies īsāk, tad viņam stāsts top saprotamāks. Bet, jo vairāk stāstām, jo lielāka veidojas pretestība nedarīt. Un pasaki vēl, ka to jau agrāk nenojauti!
3. Uzslavas un vēlreiz uzslavas.
Mani vai traku dara „gudrās” runas par to, ka vīrietis jāslavē teju uz katra soļa un jālepojas par katru nieku, ko viņš izdara. Pagatavoja vakariņas, uzslavē. Aizgāja pēc bērna, lepojies. Gandrīz vai aplaudē ikreiz, kad viņš apgriezis savu kāju nagus. Bet ko izlasu grāmatā? „Zēniem vajadzīga papilddeva uzticības, atzīšanas un uzslavas, lai viņi saglabātu motivāciju, pretējā gadījumā viņi kļūst neuzņēmīgi un vienaldzīgi.” Nu ko lai saka, ja jānīši un pēterīši neuzzinās, ka ir paši labākie vīrieši uz zemeslodes, viņu dzīve vairs nebūs ne uz pusi izdevusies. Viņi nekļūs par priekšniekiem, nespēs naktīs negulēt, kad bērni slimo, nejutīs aicinājumu iesaistīties mājas darbos... Tātad jāslavē, ka mute pagurst. Tikai, eh, kā gribētos, lai arī mūs ik pa laikam uzteiktu. Tas varbūt nekā grandiozi neuzlabos mūsu pašvērtējumu, bet patīkami būs tik un tā. Turklāt, abpusēji uzslavējot, ietu secen mūžīgā sieviešu gaušanās: „Es viņam neko nenozīmēju!” un vīriešu lielā sāpe: „Viņai tāpat nav iespējams izdabāt, tāpēc es vairs necenšos.” Bet ko nu es par to...
4. Kāpēc viņiem tik grūti pieņemt palīdzību?
Reiz ar draugiem svinējām dzimšanas dienu pirtī, un viens pāris dikti kavējās. Kad beidzot atbrauca, no mašīnas pārskaitusies izkāpa draudzene, burkšķot: „Sen jau būtu atbraukuši, ja vien viņš (vīrs) būtu kādam pavaicājis ceļu, nevis stūrgalvīgi maldījies, meklējot īsto pagriezienu.” Principā bērna audzināšanas grāmatā tam ir atbilde: „Palīdzības piedāvāšana zēnu var aizvainot, viņš to var uztvert kā mājienu, ka jūs viņam neuzticat veikt vajadzīgo darbu. Un, lūdzu, atcerieties – ja viņam tiešām neizdodas, nesakiet – es taču tev teicu!” Varbūt tiešām vērts atslābt – ja grib salabot stāvlampu paša spēkiem (kaut ne reizi to nav darījis), lai mēģina. Vismaz būs cerība, ka nākamreiz savas spējas novērtēs adekvātāk. To, kas gadsimteņiem viņos borēts (vīrieši taču vienmēr ir uzvarētāji un vienmēr – kompetenti visos jautājumos), nez vai pārmainīšu es un arī tu. „Kad bērns kļūdījies, nekādā ziņā nevajag atgādināt citas viņa kļūdas,” arī tāds ir ieteikums vīrieša, piedodiet, bērna audzināšanā.
5. Kāpēc viņi aizmirst? Varbūt vispār neklausās?
Piekritīsi – kaitinoši? Tu viņam kaut ko palūdz (jo visām prasībām jābūt lūguma formā), bet viņš regulāri aizmirst. Jūs stingri vienojaties, bet izrādās – jau pēc brīža viņam tā ir pirmā dzirdēšana. Ka šovakar jāiet uz teātri, ka brīvdienās brauksiet uz laukiem, ka viņš piezvanīs uz namu pārvaldi… Piktojies vai ne, bet grāmatā melns uz balta rakstīts: viņi dzird, tik „zēni tiek galā ar stresu, sakopojot visus savus spēkus kādas problēmas vai liela uzdevuma paveikšanai. Jo lielāka spriedze, jo vairāk viņi aizmirst visu, kas neattiecas uz šo uzdevumu.” Jeb, citiem vārdiem sakot, vīrieši, piedodiet, zēni pēc definīcijas no spriedzes atbrīvojas aizmirstot, bet meitenes – atceroties. Bet, lai mēs neiestrēgtu pie šī neizdevīgā padoma, sameklēju rakstītajā vārdā vēl vienu glābšanas riņķi: „Viens no labākiem veidiem, kā tikt galā ar bērnu aizmāršību, ir palūgt viņiem tā, it kā jūs to teiktu pirmo reizi.” Lai pasaudzētu savas nervu šūnas, ko tik neizmēģināsi?!
6. To grib viņi visi!
Izlaižam visus bla, bla, bla par to, ka pašas izvēlamies, ar kādu vīrieti būt kopā, un mums tiek tāds, kādu esam pelnījušas. Skaidrs viens – viņi brīvi atļaujas kritizēt un aizrādīt. Kādus tik stāstus no sievietēm, rakstot par attiecībām, neesmu dzirdējusi. Vīrs vēsā mierā nosaka: „Ja paliksi resnāka, ar tevi kopā vairs nedzīvošu! Man gribas, lai tu ģērbtos seksīgāk! Še tev divi tūkstoši, uztaisi vismaz krūtis lielākas! Nebūsi tu, būs nākamā!” Tajā pašā laikā paši nav spējīgi nevienu kritisku vārdu dzirdēt. Uzreiz apvainojas un uzmet lūpu – sak’, pameklē kādu citu, ko varēsi dresēt kā cirka lāci. Tik nez kāpēc no mums gaida neiespējamo. Tad nu, mīļās, lasiet: „Grūtos brīžos, kad sāk šķist, ka kaut kas nav kārtībā ar mūsu bērniem, vienmēr būs jāatceras, ka viņi nāk no debesīm. Viņi ierodas pasaulē ar savu īpašo sūtību. Ābola sēkliņa dabiskā veidā pārtop ābelē, tā nevar ražot bumbierus vai apelsīnus.” Un tagad vēl pasaki, ka vīrieši tiešām nedomā, ka viņi mūs aplaimo jau tāpēc vien, ka dzīvo ar mums kopā. Nekļūsim jau tādēļ rupjas, bet vismaz vēlamo ābola šķirni pasūtīt – to nu gan varam!
