Mans virtuālais romāniņš beidzās ar kāzām
Virtuāla satikšanās, virtuāla iepatikšanās, virtuāla parunāšanās, pavisam reāls klikšķis un Mendelsona maršs īstajā dzīvē. Lūk, tāds ir šo divu mīlasstāstu īsais scenārijs.
Gundega Stradiņa (33) ar Andreju (37) kopā ir jau sešus gadus. Lai saprastu, ka internetā sastaptais vīrietis ir īstais, pietika ar vienu randiņu.
Biju dzirdējusi stāstus par sievietēm, kas savus īstos satikušas internetā, un tāpēc arī es reģistrējos iepazīšanās portālā oho.lv. Pusgadu tur sarakstījos, un vīriešu „atbirums” bija ļoti liels. Man jau bija izstrādāta sistēma – kad ar kādu satikos, pēc laika zvanīja draudzene un pēc manas kodētās atbildes saprata, kā viņai jārīkojas. Ja puisis bija pilnīgi garām, viņa klausulē skaļi sāka raudāt, un es varēju „notīties”, lai it kā viņu „glābtu”.
Andrejs man iepatikās ar to, ka viņš uzreiz nesāka uzdot neskaitāmus jautājumus, uz kuriem nemitīgi biju atbildējusi, bet vienkārši novēlēja, lai man ir izdevies vakars. Tas šķita tā vienkārši un mīļi, ko Andrejam arī neslēpu, un tā mēs kopš tās dienas sākām sarakstīties. Sākotnēji gan mūsu komunikācija bija drīzāk lietišķa nekā romantiska. Un tad sekoja pirmais randiņš. Tā bija diena pirms Jāņu vakara. Darbā kā es, tā Andrejs jau bijām nedaudz pasvinējuši, abi bijām labā noskaņojumā, tādi iedvesmoti. Satikāmies Vecrīgas krodziņā, paēdām, parunājām un secinājām, ka mums garšo vieni un tie paši ēdieni, patīk vienas un tās pašas izklaides, ka domājam līdzīgi. Tā kā mūs abus fascinē ūdens, Andrejs uzaicināja mani izbraukt ar kuģīti pa Daugavu. Un tur uz klāja bija klikšķis! Viņš sāka deklamēt vienu jautru, bet nedaudz parupju dzejolīti, kuru zināju arī es, es turpināju, tad skaitīja atkal Andrejs, un tad atkal es. Viņš atzina, ka esmu pirmais cilvēks, ar kuru kopā viņam tā saskan, jo es nepārpratu, ar mani bija viegli. Patiesībā tobrīd arī man bija skaidrs – jā, šis vīrietis man ir kā radīts!
Nākamajā dienā uz trim nedēļām devos ceļojumā, bet, kad atgriezos, mēs palikām kopā. Man patika, ka ar Andreju daudz varējām runāt – mums abiem aiz muguras bija ilglaicīgas attiecības, abi secinājām, ka viena pagale nedeg, runājām, ko gribētu jaunajās attiecībās piedzīvot citādāk.
Pēc triju mēnešu ilgas satikšanās viņš mani jūras krastā bildināja. Tas notika augustā. Februārī mēs precējāmies, pēc deviņiem mēnešiem piedzima mūsu meita. Viss notika ļoti strauji, taču nevienu brīdi nebija sajūtas, ka mēs kaut ko darītu par ātru. Kopā esam sešus gadus, un tas, kas man patika toreiz, patīk arī tagad: man ir vīrs, ar kuru varam no sirds izrunāties, pienākumus dalām 50:50, varam viens otram uzticēties. Kopā vienkārši ir ļoti labi.
Hops, un precēti! Lauras un Kristapa stāsts
Lauru Puķīti-Rogu (33) Kristaps (33) noskatīja portālā draugiem.lv. Nepagāja ne pāris mēnešu, kad viņi jau bija vīrs un sieva.
Manam nākamajam vīram bija iepatikusies mana profila bilde, kur biju iekāpusi koši dzeltenā rapšu laukā. Kristaps atrakstīja, ka tā ir ļoti skaista. Es savukārt viņu pavilku uz zoba – un arī ļoti oriģināla – rapšu ziedēšanas laikā visdrīzāk katrs otrais draugiem.lv lietotājs būs tādā laukā nofotografējies. Kristaps savā profilā bija uzrakstījis, ka ir sapņu pārdevējs, un tā mēs par šo tēmu aizrunājāmies. Vienojāmies, ka iedomāšos kādu sapni un tad to no viņa nopirkšu... Maksājot ar apelsīniem. Trīs reizes tos pirku, un vēlāk apelsīnus dalīju kolēģiem, jo Kristaps randiņus pāris reizes atcēla. Bet tad pienāca mūsu tikšanās diena, kad kopā gājām skatīties filmu. Mēs uzreiz viens otram patikām! Un kopš tā brīža viss ļoti ātri attīstījās – pēc mēneša Valentīndienā Kristaps mani bildināja, jau nākamajā dienā abi braucām uz Dzimtsarakstu nodaļu piereģistrēties un pēc minimālā laika – mēneša, kas bija jānogaida, apprecējāmies. Toreiz mani daudzi mēģināja atrunāt. Sacīja, ka viss notiek pārāk ātri, ka vajag nogaidīt, otru labāk iepazīt. Bet es ļāvos visam, kas notika. Tas, starp citu, man ir visai netipiski, jo es piekrītu tam, ka apprecēties ir ļoti atbildīgi un uz mūžu.
Iepriekš man bija puisis, kas dzīvoja Dānijā un nezināja, vai vispār kādreiz Latvijā atgriezīsies. Viņam neko nenozīmēja zīmogs pasē, viņš nevarēja pateikt, vai vispār kādreiz gribēs ģimeni un bērnus. Viņš bija brīvdomātājs. Kristaps šajā ziņā ir pilnīgs pretstats – arī viņš no sirds vēlējās ģimeni un bērnus. Mums pašos pamatos saskanēja. Vēl nebijām precējušies, kad jau izrunājām, ka vēlamies bērniņu. Tagad smejamies, ka vienā nedēļā apprecējāmies, otrajā – jau radījām meitu.
Precējušies esam trīs gadus, un joprojām man patīk tas, ka lai arī mums kā visiem ir strīdi, tomēr tie nekad neskar fundamentālus jautājumus, mēs abi domājam un rīkojamies līdzīgi.
Man apkārt ir diezgan daudz pāru, kas satikušies internetā, un es uz to neraugos skeptiski. Jo internetā sarunāties ir ļoti viegli, tas noņem barjeras. Vismaz man, lai reālajā dzīvē es ar kādu iepazītos, iniciatīvai jānāk no puiša. Jo satiekoties mulstu, īpaši, ja puisis man patīk, es nevaru neko pateikt, šķiet, ka viss izklausās muļķīgi. Bet internetā nekā no tā nav. Ja mēs ar Kristapu būtu, piemēram, satikušies kino – būtu sēdējuši viens otram blakus un pirms tam nebūtu bijis garās sarakstes, diezin vai mēs būtu iepazinušies. Jo sarakstoties tu jau esi dažādām tēmām cauri izgājis, pats atklāti atbildējis, un tad mulsumam vairs nav vietas.
