Indra Roga: „Dzīvot sāku, kad pārstāju trakot”
28. aprīlī pirmizrādi piedzīvoja Indras Rogas režisētā melodrāma „Ādama stāsts” – 19. gadsimta Mazsalacas zemnieka dienasgrāmata par sievas meklējumiem. Kāda gan tiem laikiem saistība ar mūsdienām? Indra ir pārliecināta – jautājums, kā satikt un nepaiet garām savai īstajai otrajai pusei, vienmēr būs aktuāls.
Šis darbs ir ļoti skaists. Ādams dzīvoja laikā, kad latvieši kā nācija vēl tikai veidojās, un viņā es ieraudzīju cilvēku ar ļoti lielu gara spēku. Tādus ļaudis tagad laikam esam pazaudējuši, bet man gribas runāt par īstenajiem varoņiem, kas skarbu dzīvi dzīvojuši, bet mūža beigās Dievam pateikušies, ka viņiem ļauts ar kapli zemi cirst un tik svarīgu darbu darīt. Tās ir vērtības, kāda pazaudēta paradīze, kurā patlaban cilvēcīgi gribas atgriezties.
Izrādē galvenā uzmanība būs vērsta uz to, kā Ādams sievu meklēja. Grāmatā bildināšanas laiks ir tas pārsteidzošākais – viņš zina, ka ir kaut kur kaut kāda meita un viņš pie tās vakarā iet. Tajā laikā taču elektrības nebija, tumsā viņš tur ielīda klētiņā, kaut ko tur sačamdīja, bet redzējis to savu līgavu viņš nebija. Tā vienkāršība, tas tiešums bez divdomībām un zemtekstiem ir fantastiska tā laika iezīme. Kā galvenā varoņa atveidotājs Uldis Anže brīnišķīgi formulēja – lai cilvēks būtu cilvēks, viņam vajag otru pusi, jo tikai tad ir ģimene un var nākt bērni. Gribas, lai šī izrāde trāpa gan sirdī, gan prātā.
Sacīji, ka izrāde ir par stipru cilvēku. Esi domājusi, kā atšķiras mūsu un tā laika cilvēka stiprums?
Salīdzinot ar Ādamu, esam saskaldīti, savu dzīvi neuztveram kā vienotu. Tas ātrums, kādā pasaule attīstās un kādā mēs ejam uz bezdibeni, ir neaprakstāms. Dzenoties pēc ērtībām, nedomājam, ka tas var izrādīties nāvējoši, kā pašlaik ar radiācijas noplūdi. Mēs dzīvojam kā viendienīši. Pieticības mūsos nav, visu laiku vajag vēl un vēl. Man šķiet, ka civilizēšanās mūs aprīs. Ir jau labi, ka mums vieglāka dzīve, bet tajā pašā laikā kaut kādai sistēmai sākam vergot jau no bērnudārza vecuma. Jo skaidrs, ka visiem tur jābūt pareiziem un riktīgiem, jākļūst par skrūvīti konkrētā mehānismā. Personību izglītības sistēma neaudzina, tā vairumā gadījumu iedod tikai zināšanas vienā specifiskā nozarē. Un šādi mēs sadalāmies – šitā skudra ies pa šo taku, bet tā – pa citu ceļu. Katrs dzīvo savā “sabiedrībiņā”, bet tamdēļ ar mums ir viegli manipulēt un vest turp, kur vajag. Ja nesaproti, kā lielā pasaule darbojas līdz pašai augšai, tad tu vispār neko šajā pasaulē nesaproti. Piemēram, ja izproti, ka notikumi Lībijā ir tikai pāris ietekmīgu cilvēku projekts, top skaidrs – tautu var izprovocēt un ne viss ir tā, kā pirmajā brīdī izskatās, cilvēku aklums ir neizmērojams. Nezinu, cik ilgi tā turpināsies, bet, domājot par pasauli, pārņem baisa sajūta.
Protams, arī „Ādama laiks” nekāds ideālais nebija – tie bija ļoti skarbi gadi, cilvēkiem bija smaga dzīve darba un izdzīvošanas nozīmē. Bet vienlaikus visi ļoti agri sāka tādu apzinātu dzīvi. Mēs lolojam savas atvases, kas nav nekas slikts, bet satikšanās ar reālo ikdienu tolaik notika stipri agrāk. Izrāde ir arī stāsts par sava ceļa iešanu, lai tur citi runā, ko runādami. Tas mani fascinē, jo, skatoties apkārt, šķiet, ka daudz vairāk dzīvojam, paļaujoties uz ārēju viedokli. Un par to man šķiet svarīgi runāt.
Izrādes centrā ir jautājums par to, kā atrast īsto un vienīgo. Vai tas vispār atbildams?
Nav gatavas receptes, kā īsto mīlestību atrast, bet varu teikt – mīlestību dzīvē atrodi, kad esi gatava to saņemt. Kad esi atbrīvojusies un tevī ir paļāvība, ka Dievs to tev iedos, jo viņš taču tavu otru pusi arī ir radījis. Bet tu viņu satiec tikai tad, kad esi gatava to uztvert. Kamēr ir tā sauktā “lielā meklēšana”, otru cilvēku neredzi. Ir jānonāk līdz kaut kādam sāpju slieksnim, savs sāpju kausiņš jāizdzer, lai tu būtu gatava uztvert tādu mīlestību, kas ir vienkārša un nāk ar mieru. Man vispār šķiet, ka, tikai sastopoties ar īstu mīlestību, kļūstam par cilvēkiem.
Nav taču cilvēku, kas kādreiz nebūtu mīlējuši!
Tas, kas ir būtiski – mīlestība nav kaislība, taču ļoti bieži tās jaucam. Un to kaislību norakstām uz pirmo mīlestību, otro un trešo. Arī Ādams iziet tam cauri, kamēr nonāk pie miera un sievu izvēlas pavisam skaidrām acīm, bez apmiglota prāta. Man šķiet, mīlestībai nāk līdzi gaišs miers, drošība un paļaušanās. Jo tikai tad, ja tās ir, var būt kopā divi brīvi cilvēki, kas izdarījuši apzinātu izvēli. Tikai tad vari apzināties, ka otrs cilvēks ir tev līdzās un tas ir uz mūžu.
Nedomāju, ka ir kāds cilvēks pasaulē, kas neilgotos pēc pilnvērtīgas dzīves, lai būtu blakus otrs un bērni.
Bērni mūsdienās var būt arī tad, ja otra nav blakus...
Nu tā jau tagad ir – arī precēties un šķirties var, cik nu dzīves laikā vien var paspēt. Bet... Domāju, savam vīram arī būtu pagājusi garām, ja nebūtu bijusi gatava viņu uztvert. Nemūžam tā Indra, kas tur dzīvoja pirms gadiem piecpadsmit, nebūtu viņam virsū skatījusies.
Kāpēc?
Nu savus piedzīvojumus es nestāstīšu! Tas bija trakošanas periods, kad man šķita, ka zinu, ko man vajag. Domāju, tā ir visiem: kaut ko gribam un pieņemam, ka to arī vajag. Un tad par to cīnies, nemaz nezinot, ko tev patiesībā vajag. Katrs būs piedzīvojis laiku, kad realitāte neatbilst tam, kā cilvēks jūt, kā vajadzētu būt. Un, kamēr tu pie tās realitātes pierodi un to iemīli, tikmēr dzīvot vēl īsti nemaz neesi sākusi. Jo tevi vada dziņas un tamdēļ tu sities kā tāds naktstauriņš pret sveci. Ir jāpieņem realitāte ar visām sāpēm, ne velti saka – ciešanas arī ir dāvana, jo caur tām cilvēks kļūst dziļāks, jūtīgāks, atvērtāks. Varbūt jānonāk līdz zināmam strupceļam, lai iemīlētu dzīvi. Jāiemācās ar mieru pieņemt kā sāpes, tā prieku.
Jā, bet vienlaikus tas nozīmē, ka cilvēks dzīvo bez šī skaidrā prāta. Tiklīdz tas iegūts, lai kādas sāpes tu arī piedzīvotu, bezdibenī iekrist nevari. Kad mans vīrs smagi slimoja, bija tikai viena reize, kad nenoturējos, pārējo laiku dzīvoju mierīgi. Un nevis tāpēc, ka akli ticētu – būs labi, bet tāpēc, ka šīs galējās emocijas nekur neved. Centos par visu domāt mierīgi un darīt visu, kas bija jādara. Es vienkārši pieņēmu, ka nelaime ir atnākusi, un atvēru tai durvis: “Laipni lūgta!” Jo ko citu es varēju?! Nav manā ziņā ko mainīt! Viss atnāk tikai ar pieņemšanu.
Domā – to var iemācīties?
Nezinu, apzināti to neesmu mācījusies, kaut kādā brīdī intuitīvi pie tā nonācu. Apzināti esmu mācījusies ko citu: nerisināt iekšējos monologus. Jo citi var tev vārdiski iesist vai aizvainot, bet tas savukārt ražo negatīvu enerģiju, no kā man pašai kļūst tikai sliktāk. Esmu iemācījusies pārslēgt kanālus un par to vairs nedomāt, tāpat kā esmu iemācījusies neapvainoties. Spēju nošķirt: es esmu es, citi ir citi, visiem labs nebūsi, un vienādi mums nav jādomā. Dzīvoju savu nosacīti neatkarīgu dzīvi.
Sacīji, ka atšķir īstu mīlestību no kaislības. Ko novērtēji, satiekot savu vīru?
Novērtēju viņa iekšējo spēku, gudrību, atvērtību un jūtīgumu. Tāds nu man vīrs gadījies (smejas)! Būtu tikai labi, ja katra sieviete tādus vārdus par savu vīru teiktu. Tad mēs būtu tāāāda nācija! Jo sievietei pašos pamatos ir svarīga drošība, ka vīrs ir un būs līdzās. Tajā pašā laikā ne mazāk svarīgi būtu just, ka precēšanās nav važas. Es savās izvēlēs esmu brīva. Jā, ir robežas, kuras vienkārši nedrīkstu pārkāpt. Bet ne tāpēc, ka man tas būtu aizliegts, bet gan tādēļ, ka zinu – ja pārkāpšu, kaut ko attiecībās sabojāšu.
Bet ar ko tu netiec galā?
Strādājot teātrī, ļoti grūti ir sabalansēt ikdienas skriešanas, darbus un vienlaikus atrast laiku sev. Kad bērni dzimst, tu sāc dzīvot viņiem. Un mēs kā ne paši jaunākie vecāki pasaulē (smejas) ļoti atdevīgi šajā lomā esam dzīvojuši. Un tieši meita savam tētim devusi spēku izturēt bēdu. Jā, kad bērni piedzimst, vecāki kļūst otršķirīgi.
Laiku. Teātris ievelk, tas ir ļoti nežēlīgs. Arī visiem studentiem, kas nāk uz teātri, ļoti asi runājam, simtiem reižu sakām, ka teātris ir smags dzīvesveids, ka viņiem nebūs brīvdienu, nebūs brīvā laika. Ar prātu jau saprotam, ka globāli šajā pasaulē nekas nemainīsies, ja no kādas lomas atteiksies, bet... Mēs daudzi dzīvojam ar domu paspēt un saķert vēl kaut ko. Mūsu nestabilā dzīve neļauj atteikties.
Cilvēkiem ar tevi ir viegli?
Laikam nav viegli, Miša kaut ko runā par raksturiņu, bet, ko viņš ar to domā, īsti nezinu (smejas). Savas utis man neapšaubāmi ir, bet cilvēku jau nepārtaisīsi, un to arī nevajag darīt. Otrs cilvēks ir tāds, kāds viņš ir un tev ar to jābūt mierā, ja gribi kopdzīvi. Ir kaut kādas lietas, protams, kas nepatīk tev, otram nepatīk kaut kas tevī, bet tās parasti ir sadzīves muļķības. Tām nedrīkst ļaut valdīt pār sevi. Ja otrs aizmirst nolikt vietā kādas lietas, skaidrs – tātad viņam tāds pieradums un vienkārši tā būs arī turpmāk. Par to nav vērts uztraukties.
Kas daiļo sievieti?
Mīlestība, protams. Vīrietis, viņu mīlēdams, daiļo. Arī bērns. Īpaši daiļa sieviete ir, kad viņa gaida bērnu. Kas tad vēl?
Bet kas sievieti daiļo pašas raksturā?
Atkārtošu Gruzdova teikto par Annu Kareņinu: “Anna ir vīrieša ideāls: klusa, bet ar mērogu!”
