Pazudusi patiesībā. Pēc 35 gadiem Anna meklē īstos vecākus

Annu satiku uz sliedēm pirms vairāk nekā 35 gadiem, kad abas bijām vecumā kaut kur starp divi un trīs. Sliedēm, kas bija tieši pa vidu mūsu mājām, nebija ne sākuma, ne turpinājuma. Uz tādām ik pa laikam uzmontē ceļamkrānu, lai uzbūvētu kārtējo dzīvojamo namu ciematā, kur dzīvojām.

Anna uzradās gluži no nekurienes, vēlāk izrādās – no bērnu nama, tāpēc iepriekš netika manīta starp vietējiem bērniem. Lai nu kā, bērnu nams man vēl ilgi paliek nekuriene.

Uz sliedēm starp metāla konstrukcijām bija sabērta dzeltena grants, no kuras sanāca lieliskas smilšu kūkas. Kopš iepazīšanās ar Annu tur tikāmies gandrīz katru dienu, viņa kļuva par manu bērnības draudzeni. Varbūt tāpēc, ka arī es esmu tā kā nedaudz no nekurienes. Man ir slimas kājas, es staigāju gāzelēdamās kā nelaimīgs pīlēns, kreisā ir īsāka par labo, tāpēc to neveikli pievelku. Ik pa laikam sev aiz muguras dzirdu bērnus saucam – klibā ragana, klibā ragana....Tā kā Anna ir no bērnu nama, es varētu būt no pīļu nama, mums abām kopā spēlēties ir interesanti. Mēs atveram pirmo konditoreju, veikalu, zvēru dārzu, poliklīniku un kļūstam par visu, cik vien tālu sniedzas bērna prāts. Jā, un Anna ne reizi mani nenosauc par klibo raganu.

Man ir gan vecāki

Jau nedaudz vēlāk, bet vēl pirms skolas laika uzzinu, ka bērnu namā dzīvo bērni, kurus pametuši tēvs un māte. Un Annas tagadējie vecāki ir tikai viņas audžuvecāki – tā kā ir un tā kā nav vecāki. Tā to saprotu, bet tā vienalga paliek tumša bilde. Vecumā starp pieciem un sešiem gadiem mums vairāk patīk stumdīt leļļu ratus, nekā cept smilšu kūkas. Reiz Annai sacīju to, ko zināju, – tev nav īsto vecāku. Joprojām atceros, kā viņa skatījās uz mani un teica – man ir gan vecāki! No viņas skatiena sapratu, ka esmu pateikusi kaut ko, ko patiesībā nemaz nevajadzēja teikt. Savā bērna neziņā sapinos domās un mēģināju taisnoties, sakot – nu, jā, ir tev vecāki, bet viņi nav tā kā īsti. Es ilgi nezināju, vai Anna to atceras, jo baidījos viņai jautāt. Kaut kur klusībā cerēju, ka neatminas, jo man bija kauns par savu nežēlību. Pirms laika tomēr viņai pajautāju, vai viņa to atminas. “Es atceros, ka kāda no meitenēm man teica – tev nav īstā mamma. No tā brīža arī par to sāku domāt, jā, un arī par dzīves jēgu – kas esmu un kāpēc man šajā pasaulē jābūt. Tāpēc arī varēju jau mazos gados lasīt pieaugušo grāmatas, jo visu sapratu jau toreiz, man nebija nekas jāpaskaidro,” viņa atzīstas. Kamēr vēl burtoju „Pepiju Garzeķi” un „Vārnu ielas republiku”, Anna lasīja „Dziedoņus ērkšķu krūmā, Vējiem līdzi” un citas vairāk pieaugušiem cilvēkiem saprotamas grāmatas. Bet, lai arī tā, mēs turpinājām būt bērnības draudzenes. Sēdējām vienā skolas solā, vakaros līdz pagurumam spēlējām badmintonu. Man šķiet, mums bija normāla un skaista bērnība.

Annai ir biezas, tumšas un kopā saaugušas uzacis, ar kurām tikai Frīda Kalo varētu sacensties. Viņā ir kāds dīvains, reizē skumjš un mazliet traģisks skaistums. Kaut kad Anna pastāstīja, ka viņas īstā mamma ir ukrainiete, dzemdējusi 18 gados, bet ir mirusi. Es nezinu, kas viņai to pastāstījis. Tomēr tas netiek apspriests, un arī mēs, apkārtējie bērni, to pieņēmām kā patiesību. Annai izpaliek doma par īstās mātes meklēšanu, kā to gandrīz vienmēr dara bērnu nama bērni.

Viņa labi satiek ar saviem audžuvecākiem, sauc viņus par mammu un tēti. Ar tēti viņa reizēm iet uz mežu sēņot un ogot, un arī es ik pa laikam tieku līdzi. Man ļoti patīk klausīties, kā Annas tētis stāsta. Viņš daudz zina par dabu, meža zvēriem, augiem, pat viņa stāstītais par politiku man kā bērnam šķiet interesants. Annas tētis ir nopietni slims, viņš diezgan daudz lieto sīvo. Tāpēc mēdz psiholoģiski terorizēt Annu un viņas mammu. Viņš nomirst, kad mēs mācāmies pamatskolā. Atceros, cik ļoti Anna raud. Viņa atzīst, cik ļoti bija pieķērusies tētim, tomēr dzīve pēc viņa nāves paliek vieglāka, nav vairs psiholoģiskā terora.

Annas mamma arī ir patīkams cilvēks. Viņai uz virtuves galda vienmēr ir atvērta grāmata: pašeptējas virtuvē un atkal lasa. Bieži iet uz bibliotēku grāmatas mainīt. Man ir sajūta, ka viņa izlasījusi visas pasaules grāmatas. Man patīk pie viņām ciemoties, jo mazajā vienistabas dzīvoklītī ir jauka un mīlīga gaisotne.

Anna gan vēlāk atzīst, ka atskabargainajos pusaudžu gados mamma mēdza arī pa skarbam vārdam pateikt un atgādināt, no kurienes viņa nākusi, reizēm draud ar atgriešanu bērnu namā un reizēm izmet, ka ir tāda pati, kā viņas māte. Neatbildēts paliek jautājums – kāda?

Sliedes starp mūsu mājām ir nojauktas, to vietā sazēlusi lekna zāle. Arī mani un Annas ceļi uz laiku šķiras. Vidusskolā mācāmies dažādās skolās, arī mūsu uzskati atšķiras. Neesam sirdsdraudzenes, bet kontakts, kas reiz uz sliedēm nodibināts, atstājis līdz galam nepārtrauktu saikni.

Anna nedomājot atzīst, ka ļoti mīlējusi savus audžuvecākus. “Es viņus pieņēmu kā savus vecākus, bez vārdiem mīlēju, cienīju un respektēju. Tikai tagad, analizējot sevi un vecākus, esmu sapratusi, ka mani ļoti personiski aizskāra un sāpināja attieksme, kad bija runa par manu īsto mammu. Audžutēvs daudz pāri nodarīja arī ar savu alkoholismu, viņa terors bija gremdējošs.”

Vēlāk uzzinu, ka Anna pēc pilngadības sasniegšanas vēlas uzzināt ko vairāk par saviem īstajiem vecākiem.  Viņa dodas uz bērnunamu, no kura paņemta, bet tā arī neko neuzzina. Audžumamma arī klusē.

Pēc tam Anna dodas darbos uz Angliju, kur nodzīvo vairākus gadus. Strādā, pelna, palīdz audžumātei. Anna ir īsta cīnītāja un dzīvo ar pilnu jaudu – gan strādā, gan mīl, gan jūt. Ik pa laikam ierodas Latvijā, tad arī mēs tiekamies. Nedaudz vēlāk viņas ceļš aizveda uz Īriju. Annas dzīve pamatīgi mainījusies, viņai ir divi bērni, par kuriem viņa priecājas.

Bērnu piedzimšana saasina sajūtas, kas visu dzīvi Annu tirdījušas. Tās vēl vairāk pastiprina kāds presē izlasīts raksts par sievieti, kas savus vecākus atradusi pēc 37 gadiem, un ne tikai viņus, bet arī savu īsto vārdu un tautību. Sievietes adopcijā atklātas nelikumības. Anna gluži kā apmāta pieķeras šim stāstam. Lai kaut ko vairāk uzzinātu par savu patieso izcelšanos, viņa ar apbrīnojamu uzņēmību sāk teju izmeklētājas darbu. Mani mulsina Annas apņēmība. “Ir pilnīgi normāli, ka tev vai kādam citam, kas uzaudzis savā ģimenē, kur apkārt bijuši visi tuvinieki, to grūti saprast. No malas viss izskatās citādāk,” tā Anna.

Atceros, kā viņa man bērnībā iemācīja, ka laiku var pagriezt atpakaļ. Mammas mums pateica, cikos jābūt mājās. Mēs vienmēr vecāku nolikto laiku pārtērējām. Tad mēs pagriezām pulksteni par stundu, reizēm vairākām atpakaļ un centāmies pierādīt, ka neko neesmu nokavējušas.

Tagad Anna pagriezusi laiku par 35 gadiem atpakaļ. Viņa braukā uz bērnu namiem, meklē dokumentus arhīvos un citās iestādēs. Atklātie fakti nesakrīt ar audžumātes stāstīto. Patiesība ir skaudra, un izrādās – kamēr Anna vēl bija bērns, viņas īstā mamma dzīvojusi blakus pilsētā – teju rokas stiepiena attālumā.

Patiesība līdz galam neatklāta

Tagad Annai vairs nav iespējas satikt savu īsto māti (viņa mirusi pirms desmit gadiem), lai uzzinātu, kāpēc viņai ir bijis jādzīvo ar citiem cilvēkiem. Anna saka: “Es ticēju cilvēkiem, kas mani audzināja, es taču viņus mīlēju ar bērna mīlestību. Tomēr cilvēki, kas uzņēmās atbildību par mani, pieļāva kļūdu, uzskatīdami, ka labāk ir melot man. Tas sabojājis manu būtību, tāpēc es ilgi maldos un nespēj izšķirt, kas ir patiesība.” Anna atzīst, ka nevienu mirkli par savu īsto mammu nav slikti domājusi un nekad nav nosodījusi. Viņa stāsta, ka patiesībā nemaz nezina, kāpēc tika ievietota zīdaiņu namā, un pastāv iespēja, ka bijusi kāda ļaunprātīga vai nelietīga rīcība. “Kā gan es varēju viņu ātrāk meklēt, ja man teica, ka viņa mirusi?” jautā Anna.

Kādudien Anna man atsūtīja savas īstās mammas fotogrāfiju. Viņa raksta: “Kad ieraudzīju to, man bija nereāla sajūta – nebija ne laika, ne telpas, pat raudiens nenāca. Viņas skatienā jaušams tāds miers. Jā, varbūt es idealizēju, bet tur jaušama mūžība.”

Annas adopcijas lietā ir daudz neskaidrību, un, iespējams, patiesība ne tuvu vēl nav atklāta. Tomēr Anna nu atradusi to vietu kapos, kur viņas mamma apglabāta kā bezpiederīgā ar citām tādām pašām kapsuliņām.

Attēlā redzamajai fotomodelei nav saistības ar šo stāstu.

Anta Blumberga / Foto: Shutterstock