Vai nu ideālas attiecības, vai diētas? Slaiduma patiesā cena
Nekas nav tik iedvesmojošs un vienlaikus iznīcinošs kā diētas, kuru slazdos arvien un arvien iekrītam. It kā jau dzenamies pēc laimes, bet pašas pat nenojaušam, cik daudz par to maksājam.
Puslīdz droši varu likt galvu ķīlā, ka tu tāpat kā es nepazīsti nevienu savu sugas māsu, kas kaut reizi nebūtu „sēdējusi uz diētas”. Pati arī neesmu izņēmums. Sirgstu ar ēšanas traucējumiem kā daudzas no mums, jo kas var būt vienkāršāk, kā savas emocijas ņemt un apēst. Tā pirms divām vasarām konstatēju, ka nu jau ir par traku un kopā ar kolēģi (divatā reāli vieglāk) godīgi ievērojām kefīra – siera – vistas – ābolu 12 dienu diētu. Pēc tam abas jutāmies kā spārnos. Vienīgi mazliet biedēja jauniegūtā apziņa – ja nu kas, varēs atkārtot. Un atkārtoju arī – šoruden trijatā ar draudzenēm un it kā cēla mērķa vārdā – speciālista uzraudzībā koriģēt ēšanas (drīzāk – uzvedības) paradumus un sakārtot kuņģa un zarnu trakta darbību. Mācījāmies ēdienu nevis norīt, bet sakošļāt, vadījām no organisma ārā sārņus, noteiktos laikos ēdām un dzērām īpašus ūdeņus. Citi šausminājās – nu kā var sevi tā mocīt! Putras, eļļa, baltmaize! Beigās svēru 57 kilogramus, jo organismā vairs nebija ne lāses lieka šķidruma. Locītas kustējās kā ieeļļotas, krūšu kurvis atgriezās vietā, jo zarnas normāli strādāja un nepūtās. Melotu, ja teiktu, ka patlaban sveru tikpat un pēc tam ne reizes vairs neesmu norāvusies. Esmu un pēc tam par to sevi šaustīju, mokoties vainas apziņā. Varu būt priecīga, ka tiku cauri ar tik vieglām sekām, jo starp mums taču ir daudz tādu, kam dzīvi veido viena vienīga pārēšanās, bet tad diēta. Tas ir kā nebeidzams ceļš, atzīst Juta. „Staigāju no 42. izmēra uz 36. un atpakaļ. Man laikam raksturs tāds „ņekudišņijs”. Atliek vienreiz norauties, kā visa tā rīšana atkal vecajās sliedēs. Iekožos šokolādē un vairs nevaru apstāties. Pēc tam vajag ko stiprāku virsū. Tā visu vakaru to ledusskapi virinu. Sāta sajūtas jau nav. Kāds vairs vakarā sekss ar vīru? Tik tikko elpoju, cik grūti. Un, kad beidzot pati sev sāku riebties, ir kārtējā diēta. Vīrs stāsta, lai beidzu sevi mocīt, jo patīku viņam tāda, kāda esmu, bet man pašai gribas būt tievākai.”
Esi sveicināts, iedomu tēls!
Man ļoti patīk psihoterapeites un psihiatres Ladas Staligvo teiktais – zināmā mērā ar diētām nodarbojas arī tie, kas kā dulli skrien uz sporta zāli vai skaistumkopšanas saloniem. Arī tas vērsts uz to, lai zaudētu vai noturētu iegūto svaru. Ja saskaitot, cik daudz laika, īpaši situētā publikas daļa pavada skaistumkopšanas salonos, sanākot 6 –8 nedēļas (!) gadā. Vienīgi šie cilvēki paši sev to neatzīst.
„Tiem, kas aizraujas ar diētām, vispirms būtu sev jāatbild uz jautājumu – vai man tiešām ir liekais svars? Bieži vainīga ir dismorfofobija, kad tu vairs nespēju ieraudzīt, kāds realitātē izskaties,” uzsver Lada Staligvo.
Nelaime tā, ka paši sev esam radījuši absolūti neharmonisku ideālā un veiksmīgā cilvēka tēlu, ar ko vēlamies sevi asociēt. Taču auguma parametri, ko esam tam piešķīruši, ir no gaisa paķerti, tie pilnībā ignorē cilvēka vecumu, kaulu masu, vielmaiņas tipu, iedzimtību utt. Piemēram, pēdējos 20 gados parādījušies īpaši kopti un trenēti vīrieši, ko saucam par metroseksuāļiem. Daudzi no viņiem ievēro diētas, izvēloties neatļautus līdzekļus. „Mēģinu pārliecināt, ka androgēnu un testosterona lietošana muskuļu apjoma palielināšanai beigsies ar potences traucējumiem, bet arī tas nenostrādā! Ja nedarbojas argumenti, kas skar seksualitāti, tad ir runa par ļoti rupjiem psihes traucējumiem,” nopūšas psihoterapeite.
Kurš ir tavējais?
Te īsti vietā jautājums, kāpēc tik pārspīlēti pieķeramies savai ārienei?
Visticamāk, ceram, ka, samazinot ķermeņa masu vai mainot formas, spēsim atrisināt iekšējās problēmas. Iespējams, kādai to saknes iestiepjas bērnībā, jo vecāki ne reizes nav teikuši, ka ir smuka, vai tieši pretēji – kritizējuši izskatu vai izskata jautājumu vienkārši ignorējuši: baidījušies slavēt, domājot, ka vēl „nesabojā”. Tāpēc tagad kaut nez kāda skaistule, jūties kā neglītais pīlēns, kam vajag gulbja spalvas. Vēl viens iemesls – tev nav ne idejas, ne vaida, kā pašrealizēties. Tad ekstravagantas diētas ievērošana pārtop dzīvesveidā un aizpilda tukšumu. Taču vissmagākie gadījumi tomēr ir tie, kam pamatā medicīniska rakstura problēma: neapzināta, bet varbūt apzināta, taču neārstēta depresija un nedabisks trauksmes stāvoklis, ko izraisa serotonīna līmeņa deficīts smadzeņu struktūrā. Šiem cilvēkiem ēšana nudien nav saistīta nedz ar izsalkuma remdēšanu, nedz arī ar baudas gūšana. Viņiem tā ir kā uzmācība; veids, kā mazināt trauksmi. Tāpēc nemitīgi notiek pārēšanās, kam seko nepatika pret sevi un centieni sevi atkal „savākt rokās”.
Viltus laimes atslēga
Dažkārt vienkārši nejūties laimīga privātajā dzīvē. Un galvā iešaujas apskaidrība – ja būtu ideāla figūra, būtu pievilcīga, attiecībās viss būtu kārtībā un vīrs apkārt nestaigātu. Mēs pavisam aizmirstam, ka vīrietis nav seksuāls robots, arī viņš otrā meklē emocionālo saturu. „Koriģējot formu, varam pievilkt tikai tādus vīriešus, kurus arī interesēs tikai forma un kuri paši ir orientēti tikai uz ārišķību. Es pat teiktu – narcistiskus vīriešus. Tādus, kam sieviete būs statusa apliecinājums, tur nebūs nekādas rēķināšanās ar otru. Mīļās sievietes, jo vairāk jūs centīsieties līdzināties porcelāna lellēm, jo vairāk piesaistīsiet vīriešus, kas ar jums kā personībām nerēķināsies. Vīrietis, kam būs vajadzīgas dvēseliskas attiecības, redzot tādu glamūra tēlu, padomās, ka tai lellei smadzenēs vieta tikai kosmetologam, trenažieru zālei un diētai, un īstenībā tā būs taisnība. Ja gribam veidot harmoniskas, emocionāli tuvas attiecības, lai vīrietis būtu spējīgs mūs uzklausīt un atbalstīt, tad labāk šim tēlam netuvoties!” brīdina psihoterapeite. Turklāt, ja no sirds atdodies diētām, tu patiesībā zaudē attiecības, jo parādās seksuāli traucējumi. Ekstrēmi ierobežojumi vairs neļauj baudīt seksu, jo esi pastāvīgā sasprindzinājumā un nejūti orgasmu.
Mīļā, par ko ir runa?
Kļūt par diētu upuri ir diezgan viegli. Kā Juta sākumā teica – mūžīgais riņķa dancis, kurā tu visu laiku ciet no uzmācīgas ēšanas un sevis ierobežošanas pēc tam. Badojoties diez ko apmierinātas vis nejūtamies, spriedze tikai aug augumā, un tad noraujamies. Tā kā pati apzinies, ka atkal esi sagrēkojusies, tevi piemeklē morālas paģiras, un tu atkal uzsēdies uz diētas. „Pēc trešā apļa būtu vajadzīga nopietna palīdzība no malas. No pieredzes varu teikt, ka atveseļošanās ir ļoti smaga un grūta, rezultāti – ne pārāk optimistiski.” Turklāt ar katru nākamo diētas reizi vēlamo efektu panākt kļūs arvien grūtāk, jo organisms pielāgojas. Viņš negrib nepārtraukti just bioķīmisko stresu.
Tas gan nenozīmē, ka par svara mazināšanu aizliegts domāt, bet dari to ar prātu un mēru. Ja parādās kompulsīvā ēšana, ēdienreizes, kas nav saistītas ar izsalkuma remdēšanu, ja svars gada laikā lēkā 5 – 10 kilogramu robežās, ja pārēdoties tevi moka vainas sajūta un tev par to ir kauns, aiza tava priekšā kļūst tikai lielāka. Ko iesākt? Domā par regulārām fiziskām aktivitātēm un normālu, harmonisku sadzīvošanu ar sevi. Ēd tad, kad gribas, un ja „uzēdies”, mēģini saprast, kādas emocijas centies no sevis slēpt. Tiec ar to galā psiholoģiski, nevis uzņem kalorijas. Parunā ar sevi: „Mīļā, par ko ir runa? Tu jūties nogurusi? Nelaimīga?” Un atrod veidu, kā tādai nebūt.
„Man ir celiakija (graudu olbaltumvielu nepanesība – aut. piezīme), lielāko daļu no rūpnieciski ražotās pārtikas nedrīkstu ēst. Tās prasījis lielas pārmaiņas manā dzīvē. Tāpēc, kad kāds stāsta, ka nevar no kaut kā atteikties, skatos uz viņu ar lielu interesi, cenšoties saprast, kādu spēli viņš pats ar sevi spēlē. Jo, ja cilvēks ir motivēts, viņš var no visa kā atteikties. Bet, ja nevar, tad nemaz negrib. Tas, kurš sevi mīl, centīsies sev neradīt liekas grūtības. Reiz kāds vīrietis, kad runājām par sevis mīlēšanu, teica – es sevi mīlu. Nu kā – mīlu? Es sevi mazgāju dušā un garšīgi baroju. Ja mīlestība pret sevi aprobežojas ar kosmētiku un drēbēm, tad nelaime ar diētām turpināsies,” piekodina Lada Staligvo.
