Pilsētnieču modernā apsēstība - dārza darbi
Kaut pilsētnieces ikdienā – viņu atkarība ir dārza darbi. Katrā brīvajā brīdī no jauna tiek stādīts, aprušināts jau augošais un kalti vēl skaistāku dobju nākotnes plāni.
Maigi sakot, esmu ļoti apsēsta
Datorgrafiķei Diānai Druķei, pat, ciemojoties pie draudzenes, ir svēta lieta izlaist goda apli pa viņas dārzu, lai salīdzinātu, kas kurai vairāk izaudzis.
Dārza darbi man patikuši vienmēr. Bērnībā krustmātei bija dārzs Jelgavā. Tā nu tur dzīvojos – nekā daudz, ko darīt, nebija, un, kamēr visi Rīgā strādāja, sāku pa dobēm rušināties. Taču tā, pa īstam, ar dārza darbiem saslimu, kad bija jāiekopj pašai savs dārzs. Pašlaik man vieglāk būtu pateikt, kas manā dārzā neaug, nekā aug, jo sastādījusi esmu tiešām daudz. Vienu gadu pat melones sanāca veselas trīs. Tās gan bija tikai ļoti liela tomāta izmērā, ar spilgti oranžu iekšu, bet tik garšīgas un smaržīgas, ka nenopriecāties. Man ir arī siltumnīca – kā jau visiem tur aug tomāti un gurķi, arī kāds pipars. Esmu sākusi eksperimentus ar tomātiem, kas iestādīti podā. Vienvārdsakot, podu esmu apgriezusi otrādāk, un tomāta stāds nāk laukā pa mazo caurumiņu, kas poda apkašā, bet tā saknes ir augšā. Jāizmēģina taču viss! Ar dārzu esmu apsēsta, lai gan tas ir maigi teikts – esmu pat ļoti, ļoti apsēsta! Bērni neapmierināti, ka māja pilna ar puķēm un es rosos dārzā, nevis, piemēram, cepu kotletes. Jāteic, ka ravēt dārzu mēģināju pat dienu pirms dzemdībām.
Kad sāku aizrauties ar dārzu, izdomāju, ka negribu standarta dobes kā visiem. Stādīju bietes nevis dobēs pa taisno, bet tādā kā spirālē apkārt ērkšķogu krūmam. Tulpes – strīpās, pa krāsām. Ja nu gadījumā pāri lido lidmašīna, lai tad skatās, cik skaisti (smejas). Bet iecere īsti neiznāca, jo vienas tulpes ziedēja ātrāk, citas vēlāk... Īsta izgāšanās (smejas).
Tikpat apsēsta ar dārzu ir arī mana draudzene. Katrreiz, kad tiekamies, apejam goda apli dārzā, apskatām siltumnīcu. Reiz draugs mani pie viņas aizveda vēlā vakarā. Nekas lāgā vairs nebija saskatāms. Tad nu draugu prom nelaidām, likām spīdināt mašīnas lukturus, lai varam veikt savu kārtējo apgaitu.
Kad žurnāliste Lauma Lūse iegādājās mājiņu ar dārzu, draugi rādīja ar pirkstu deniņos un sacīja: „Tu tiešām esi nenormāla! Kam tev to vajag?”
Māju netālu no Rīgas nopirku pirms pieciem gadiem. Nepārspīlējot – tai apkārt zāle bija saaugusi līdz padusēm. Šo postažu redzot, visi draugi vienā korī teica, ka esmu nenormāla. Skats tiešām bija bezcerīgs. Turklāt zeme nelīdzena, vienos grubuļos. Bet es to zāli tik pļāvu un trimmerēju. Atceros, kaimiņu puiši gāja garām un sacīja: „Nu traks skuķis, viens pats cīnās ar šitādu zāli! Vai tad palīdzēt nevajag?” Pēc divu vasaru darba zālājs bija nolīdzināts. Nākamajā izlēmu: ierīkošu dobes! Visus krūmus – jāņogas, upenes, ērkšķogas pati izraku un pārstādīju dārza sakņu zonā aiz mājas, kur no iepriekšējiem saimniekiem bija saglabājusies veca siltumnīca. Savukārt iepretim mājas lielajam logam, kas ir gandrīz trīs metru platumā, ierīkoju dobi pusaplīša formā. Tajā sastādīju dažādus ziedus un košumkrūmus. Nākamajā vasarā šo dobi padarīju vēl divas reizes platāku. Draugs smejas – sūtīs mani Bulduru Dārzkopības vidusskolā, jo dārza ierīkošanas procesā, protams, bieži kļūdos. Iestādu krūmu un jau pēc mirkļa žēlabaini skatos, ka to vajadzēja dēstīt piecus metrus tālāk (smejas). Bet dārza ierīkošana man ļoti patīk. Pagājušajā vasarā, braucot no darba uz dārzu, jau mašīnā sapņoju, kā pļaušu zāli, ko stādīšu, ko izravēšu. Dārzs ir labākais stresa noņēmējs. Tagad atbrauc pie manis draugi un noelšas: „Vou! Nespējam noticēt, ka šī ir tā pati aizaugusī vieta!”
Dārzs patiešām zeļ! Arī sakņu zonā viss iet uz priekšu, aug zemenes, kabači, ķirbji, selerijas, pētersīļi, loki, piparmētra, siltumnīcā – gurķi un tomāti. Pēdējos es skaitu! Kad sāku audzēt – raža bija 300 tomāti, bet pērn jau 500!
Bērnībā dārza darbi man riebās, bet, kad ir savs pleķītis, tā ir pilnīgi cita lieta. Arī draugam pret manu hobiju nav nekādu iebildumu, jo, ja atbraucu no darba dusmīga vai sakreņķējusies, atliek tikai padarboties dārzā, un es atkal esmu priecīga.
Komunikāciju konsultante Ilona Zacmane aizrāvusies ar puķu stādīšanu. Tas nav tikai savam priekam, jo ziedi regulāri tiek nesti uz darbu, bērni tos dāvina skolotājām un pat skolas garderobistēm.
Pirms desmit gadiem iegādājāmies māju, un, protams, kļuva aktuāls jautājums par teritorijas sakopšanu un dārza ierīkošanu. Sākām ar zālienu, pēc tam ķēros pie puķu stādīšanas. Pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs – dobi biju ierīkojusi egles pakājē, kas puķēm atņēma spēku. Taču no kļūdām tak mācās. Nākamajā vasarā veidoju dobes atkal. Šoreiz talkā nāca viena kundze – palīdzēja gan praktiski, gan ar padomu. No bijušajiem mājas saimniekiem mantojumā bija palikušas tulpes un citi daudzgadīgo puķu stādi. Kundze parādīja, kā tos sadalīt un pavairot. No draugiem, kaimiņiem arī saņēmu dažādus stādus, tāpēc dārzs drīz vien kļuva ļoti košs. No agra pavasara līdz pat vēlam rudenim tajā kaut kas zied: narcises, tulpes, vijolītes, pujenes, ārkārtīgi skaistas rozes, īrisi, flokši. Zināmā mērā dārzs man ir tāds mazliet mežonīgs, jo pārāk sapucētie klišejiskie, kuros aug vien dažas puķes un skujeņi, manu nudien neuzrunā.
Nevaru teikt, ka ļoti kaifotu par pašiem dārza darbiem un no rīta līdz vakaram dobēs vien līkņātu. Drīzāk esmu no tiem, kas priecājas par rezultātu. Sēžu pie loga un skatos – drīz ziedēs rozes, drīz – flokši. Kad tie sazied, priecājos un fotografēju. Ziemassvētkos savas puķu bildes draugiem sūtu kā apsveikumu. Bērni nes ziedus uz skolu, dāvina skolotājām un garderobistēm, es savukārt tās nesu uz darbu.
Manā dārzā tikpat kā neaug nekas derīgs, jo mums ir suns un viņam jau arī kaut kur jāizskrienas. Podos audzēju baziliku, piecus tomātus, piparmētru, citronliānu. Vēl esam sastādījuši ogu krūmus, ābeles, ķiršus, jo tiem suns kaitēt nevar.
