Karstasinīgā norvēģiete Cecīlija: „Laulības dzīve nav domāta man”

Ar Cecīliju tiekamies dienu pirms viņas lielā notikuma – grāmatas atklāšanas svētkiem. Tumšmatainā norvēģiete, kuru drīzāk varētu noturēt par itālieti, droši iet klāt un sniedz roku sveicienam, nemaz nebaidoties, ka kļūdījusies un piegājusi pie nepareizā kafejnīcas galdiņa. Uzreiz atskan īpašais rakstnieces smiekliņš, kas nezudīs visu sarunas laiku.

Cēlā vienatnē

Cecīlija pēc izglītības ir juriste. „Studijas bija nāvīgi garlaicīgas, es apguvu jurisprudenci ar sakostiem zobiem, tomēr tagad jūtos laimīga, ka ar savu darbu varu atļauties realizēt savas trakulīgās idejas.”

Un viņas lielā kaislība ir ceļošana. Nē, ne jau kopā ar tūristu bariem vai zvilnot atpūtas krēslā pie viesnīcas baseina. Viņai svešo zemju īpašo garšu patīk sajust vienai, dažkārt riskējot pat ar drošību un veselību. Cecīlija pabijusi Somālijā un dzīvojusi starp nabadzīgajiem afrikāņiem, ciemojusies visai sliktu slavu iemantojušajā Sudānā, ceļojusi pa Ķīnas nomaļajām vietām kopā ar vietējiem iedzīvotājiem, kas pat nerunā angļu valodā. Un visur cēlā vienatnē. „Toreiz Āfrikas ciemā aizmirsu kurpes. Domāju, tās noteikti kāds paņems un vairs neatdos, bet atgriežoties kurpes mani gaidīja. Cilvēkiem vajag uzticēties. Es nedzīvoju ar domu, ka man kāds var izdarīt ko sliktu. Sudānā mani uzņēma kā karalisku viešņu. Protams, ievēroju vietējos likumus – zem svārkiem valkāju bikses, gulējām atsevišķā telpā kopā ar vietējām sievietēm rindiņā kā māsas, bet man nevienu brīdi nebija baiļu sajūtas, nevienu brīdi nejutu, ka musulmaņi būtu bīstami,” stāsta Cecīlija. „Patlaban domāju, ka varētu viena doties uz Indiju. Tas būtu vēl viens krāšņs piedzīvojums.”

Uz Latviju atved stopētājs

Ironiski, bet pasaules apceļotāja pirms grāmatas izdošanas nemaz nezināja, kur tāda Latvija ir. „Lūkojos pēc mākslinieka grāmatiņai, un man ieteica to meklēt Baltijas valstīs, jo tur esot daudz talantīgu ilustratoru. Par Baltiju gandrīz neko nezināju, bet, kur ir Latvija, man vispār nebija ne jausmas. Pati dzīvoju Norvēģijas pilsētā Trumsā, kas atrodas aiz Polārā loka. Izrādās, attālums no tās līdz Oslo ir tāds pats kā līdz Latvijai,” smej Cecīlija. Te gan jāprecizē, lēmumu, ka grāmatas ilustrators būs tieši no Latvijas, autore pieņēma pavisam nejauši. „Pēkšņi atcerējos, ka kādu no Latvijas tomēr pazīstu. Reiz Somijā paņēmu savā auto stopētāju, kurš teica, ka ir no Latvijas. Tā kā dzīvoju netālu no Somijas robežas, aizvedu puisi pie sevis mājās, lai sakopjas, nomazgājas, iedevu mazliet naudiņas un domāju, ka nekad viņu vairs neredzēšu. Mēs kādu brīdi sarakstījāmies e-pastā, un es viņu atkal uzmeklēju. Pirmo reizi, kad spēru kāju uz Latvijas zemes, lidostā mani sagaidīja tas pats stopētājs – puisis, vārdā Didzis. Redz, nekad nevar zināt, kā tie labie darbiņi, ko esam dzīvē sadarījuši, mums atmaksāsies.”

Cecīlija vispār ir stingri pārliecināta, ka dzīve ir viena vienīga likumsakarību virkne, jo pat vissīkākajai nejaušībai var būt liela loma. To lieliski apliecina viņas tikšanās ar Didzi.

Patiesībā "Ķerot trolli" ir pirmā Cecīlijas grāmata, iepriekš viņa neko nebija rakstījusi. „Neesmu rakstniece klasiskajā izpratnē. Man pašai ir trīs bērni, un viņiem priekšā esmu lasījusi neskaitāmas grāmatas un stāstus. Tad mums kopā radās ideja – kāpēc mēs nevarētu radīt ideālo grāmatiņu bērniem, kas patiktu mums pašiem? Stāstā par trollīti izmantotas labākās lietas no mīļākajiem stāstiņiem un arī situācijas no mūsu pašu dzīves,” skaidro rakstniece. „Citiem šķistu, ka tas nav iespējams – izdot grāmatu, ja neesi rakstnieks. Bet man tas bija azarts! Es pirms tam neko par to nezināju, bet gāju un jautāju, sameklēju savai grāmatas mākslinieci Ilzi Dambi,” aizrautīgi stāsta Cecīlija. „Ilzi izvēlējos gandrīz uzreiz, jo visi – gan es, gan mani bērni, gan mūsu kaimiņu bērni – no pirmā acu skata iemīlējās viņas zīmējumos. Visi gribēja tieši Ilzi.” Un tā sākās divarpus gadu garais darbs pie grāmatas. Caur smiekliem un asarām.

To apliecina arī  grāmatas ilustratore Ilze. „Cecīlija tāda ir vienmēr,” viņa piebilst un atzīst, ka šajā kopdarbā tomēr nācies sevi arī mazliet lauzt. „Neteikšu, ka ar viņas pieeju lietām bija viegli, man ir cits temps, sava strādāšanas maniere, bet viņa negrib iekļauties nekādos rāmjos,” smaida māksliniece. „Man šķiet, ka Latvijā sievietēm es nepatīku,” priecīgi paziņo Cecīlija. „Esmu ievērojusi, ka te pārsvarā apkārt ir drūmas sejas, bet es daudz smejos. Nesen lielveikala stāvvietā mazliet paspēlējos ar vaskadrānas rulli, imitējot paukošanos, un tad uz mani skatījās kā uz ķertu,” ķiķina rakstniece. Ilze šos vārdus apstiprina, piebilstot, ka savdabīgā raksturu cīņa turpinās jau gandrīz trīs gadus, kopš abas tikušās. Pašlaik Ilzes mājās Cecīlijas lietām jau iekārtots plauktiņš. „Kad viņa atbrauca uz Latviju, manā dzīvoklī bija remonts, tāpēc piedāvāju viesnīcu. Cecīlija protestēja un teica, ka dzīvojusi pat Etiopijā, viņu nevarot pārsteigt nekas.” Cecīlija tūliņ piemetina: „Tagad es mācu Ilzei pelnīt naudu, bet viņa pretojas – tas esot grūti! Kaut kas nedzirdēts!”

Visa dzīve uzzīmēta

Cecīlijas pieeja dzīvei ir lakoniska: „Es gribu, lai visiem ir labi!”, taču šis lozungs lika pamatīgus spieķus mākslinieces Ilzes darbā, kurai bija jāuzklausa daudz un dažādi ieteikumi, padomi un arī kritika troļļu stāsta ilustrēšanas laikā. „Grāmatā uzzīmēta visa mana ģimene un arī bērnu draugi, jo šis stāstiņš ir par mums. Zīmējumus rādīju visām iesaistītajām personām, un Ilzei bija jāveic dažādi labojumi – vienam nepatika deguns, otram – mati, bet man nepatika Ilzes uzzīmētie Norvēģijas kalni, tāpēc vedu viņu divas reizes uz Norvēģiju rādīt, kādi tie izskatās,” atkal jau iesmejas Cecīlija. Tāpat grāmatā nācies aizkrāsot skaļi raudoša afrikāņu bērna plaši atplesto muti, jo kāds melnādainais rakstnieces paziņa par šādu zīmējumu apvainojies.

Lai gan Cecīlija ir šķīrusies, grāmatā uzzīmēts arī viņas bijušais vīrs. „Es nezinu, vai vīra jaunā sieva nav greizsirdīga. Kad tapa grāmata, bijām vēl kopā. Vai tad tāpēc dzēsīšu viņu ārā? Maniem bērniem viņš būs tētis visu mūžu. Viņi aug gan pie viņa, gan pie manis, un mums ir lieliskas attiecības,” saka Cecīlija. „Lēmumu šķirties pieņēmu es, jo sapratu, ka laulības dzīve nav domāta man. Šķiet, arī viņš tagad ar mani ir vienisprātis. Vai esat mēģinājusi būt kopā ar vīrieti? Šausmas! Tas man patiešām neder – kas būs vakariņās, kas būs pusdienās? Nu nē, es tagad jūtos brīva. Uzskatu, ka arī gadījumā, ja sievieti pamet vīrietis, tā ir pēdējā muļķība sēdēt un, sevi šaustot, raudāt spilvenā. Tam taču nav laika! Šajā pasaulē ir tik daudz, ko darīt.”