Vai drīksti būt ekstrēma, ja tev ir bērns? Par un pret
Kamēr esi atbildīga tikai par sevi, tu izmēģini gumijlēkšanu no tilta, rāpies klintīs un joņo ar motociklu. Un tad kādu dienu tu kļūsti par māmiņu... Vai trakulības tagad jāaizmirst? Savu pieredzi atklāj Sofijas (1,5) mamma Ieva un Elīzas (8) mammma Marta.
„Jau no bērnības esmu augusi un ikdienā uzturējusies puišu kompānijās, kur sports, automašīnas un dažādas trakas aktivitātes ir bijis viens no sarunu tematiem. Visi hobiji ienāca manā dzīvē pamazām, sākumā sports, tad automašīnas, motocikli, ziemā – snovbords. Darījām visādas dullības, un jo trakāk, jo labāk. Kad biju pusaudža vecumā, Latvijā pamazām sāka parādīties dragreisi, tad, protams, nodarbojos arī ar to. Kaut kā man vienmēr apkārt gadījās cilvēki, kam patīk ātri braukt vai vienkārši visu laiku būt kustībā. Arī pati noteikti neesmu no meitenēm, kas var visu dienu mierīgi nogulēt pludmalē, sauļojot punci. Parasti pēc 20 minūtēm sāku meklēt kādu kompanjonu, lai paspēlētu vismaz volejbolu.
Labākais kompliments, ko esmu saņēmusi no sava dzīvesbiedra: „Ar tevi kopā var darīt visu!” Abi esam vienādi traki, un tāpēc arī ikdiena interesantāka. Man vienmēr paticis izmēģināt ko jaunu, un, kamēr veselība ļauj, vajag patrakot. Ar adrenalīnu ir tāpat kā ar apetīti – tas rodas „ēdot”. Un adrenalīns ir viens no laimes hormonu vairojošajiem faktoriem, vismaz man.
Patlaban, kad meitiņa Sofija Mia ir tikai pusgadu veca, dzīve jāpakārto viņai. Tik bieži, cik gribētos, adrenalīnu nevaru izbaudīt. Tomēr cenšos nepazust šajā procesā, kā to bieži dara citas mammas, un neierakties četrās sienās. Starp citu, kad biju stāvoklī, man bija ļoti bail no tā, kā būs ar mani, kad mazais piedzims. Man ļoti negribējās pazaudēt to savu dzirkstelīti, kas pašai tik ļoti patīk. Ar zināmu piesardzību kādā nedēļas nogalē atkal uzkāpu uz ūdens motocikla, bet jau pēc pāris minūtēm sapratu, ka satraucošās sajūtas un adrenalīna pieplūdums man joprojām ir svarīgs – esmu tā pati meitene, kas pirms bērna dzimšanas. Man šķiet, ka arī sieviete nedrīkst pazaudēt pati sevi, tāpēc bērna dēļ no saviem hobijiem neatsakos. Nekad neesmu bijusi no mājās sēdētājām, un arī tagad konstatēju, ka pēc pāris dienu rosības mājās man prasās pēc dekorāciju maiņas, tātad noteikti kaut kur jābrauc. Esmu dzirdējusi argumentus – sieviete, kurai ir bērns, nevar atļauties riskēt, jo vairs nav atbildīga tikai pati par sevi. Taču es par slikto, kas varētu notikt, cenšos nedomāt. Ticu, ka ar sliktām domām negatīvos notikumus sev piesaistām. Un kurš gan teicis, ka arī, ejot pa ielu, nevar kas ļauns atgadīties?!
Protams, arī es līdz ar meitas piedzimšanu esmu kļuvusi rāmāka. Es noteikti vairs nevarētu spontāni divās dienās savākt mantas un pārcelties uz citu valsti (Itāliju) uz nezināmu laiku. Mana spontanitāte pašlaik tiek iepauzēta, bet negribu teikt, ka manā dzīvē turpmāk trūks neplānotas rīcības. Nē, jo bērni tomēr izaugs. Un man gribas savu dzīvi nodzīvot tā, lai ir prieks atcerēties, lai ir, ko pastāstīt bērniem. Turklāt trakas lietas, ko man patīk darīt, ir daļa no manis pašas.”
Nevaru vairs rēķināties tikai ar sevi
„Atceros, pirms meita piedzima, es vispār nepazinu bailes. Mierīgi varēju braukt ar močiem, kad gāzes pedālis grīdā. Ko tik draugu kompānijās neesam darījuši! Motorlaivai aizmugurē piesējām pūšļus un, pie tiem turoties, trakā ātrumā traucāmies pa upi, tāpat kāpām kaut kādos graustos. Tobrīd manā izjūtu arsenālā baiļu nebija, ka tik darīt. Divreiz šādā pasākumā piedalīties mani jāaicina nebija. Bet, kad piedzima meita, vienā brīdī piefiksēju, ka regulāri dažādām aktivitātēm saku: „Nē!” Ar moci mani tagad neviens nepierunātu braukt. Arī, sēžot mašīnā, kad pie stūres ir kāds cits, aizrādu, ja tiek pārkāpts ātrums. Vai, kad braucam pa grantētu ceļu, tiešām dusmojos, ja jūtu, ka auto nēsā. Jo tobrīd jau visu esmu izrēķinājusi – vienā pusē atsitīsimies pret koku, bet otrā – ieriposim grāvī. Ar izpletni vai gumiju nelēktu noteikti, kamdēļ lai es to darītu?! Citi prieku gūst no tā, ka viņi var iztrakoties, bet man tā nav. Man šķiet, brīdī, kad kļūsti par kādu atbildīgs, tu nevari vairs rēķināties tikai un vienīgi ar sevi. Vienu brīdi gan man šķita, ka neesmu normāla, jo man apkārt ir draudzenes, kurām ir jau vairāki bērni un kuras stāsta, kā lielā ātrumā regulāri traucas no kalna. Taču tad satiku vienu puisi ap trīsdesmit, un viņš man prasīja: „Bet kā ir tev? Man piedzima meita, un es pat mašīnu nomainīju no BMW uz Volvo, jo nav vairs vēlēšanās nekur skriet.” Tad sapratu, ka tāda neesmu vienīgā, šādas izjūtas piemeklē arī vīriešus. Tāpēc, kamēr pati varu situāciju kontrolēt, atsakos no visa, kas slēpj zināmu risku. Kad ar kādu kompāniju braucu auto, tā arī saku: „Man vēl ir bērns jāuzaudzina, kad no mašīnas izkāpšu, varēsiet braukt, kā jums gribas!”
Bet šo uzmanīšanos tiešām attiecinu vienīgi uz sevi, jo man ļoti krīt uz nerviem tās mātes, kas savus bērnus burtiski tur kā inkubatorā. Savu meitu pārlieku neuzmanu, man gribas, lai mums attiecības ir kā draudzenēm. Atceros pati, kā man krita uz nerviem mammas stulbie principi. Piemēram, ejot uz pludmali, viņa nekad neņēma līdzi ēdamo un dzeramo, sakot: „Nav, ko rīt cilvēkos!” Tāpat arī, kad no Ventspils braucu uz Rīgu, man nekad nedeva līdzi maizītes. Nevarēju arī palikt pie draudzenēm naktī, jo dzirdēju vārdus: „Nav, ko nakšņot citur, ja ir savas mājas!” Tie bija principi, kurus ciest nevarēju!
Rēķinos, protams, ka arī manu meitu visdrīzāk piemeklēs jauniešiem tik raksturīgās trakulības, bet man atliek tikai cerēt uz viņas veselo saprātu. Taču, kas attiecas uz mani, cenšos būt piesardzīga, bet vienlaikus nejūtu, ka būtu bērnam ko ziedojusi, jo man patīk mana dzīve.”
Ieva Konstante, žurnāls „Marta” / Foto: Rojs Maizītis, no privātā arhīva
