Žurnāliste Aija Stikāne: par jauno dzīvi un neticamo mīlu Londonā
Pirms pusgada TV 3 ziņu žurnāliste, skandalozās filmas „Kokaīna kurjers. Priverts” veidotāja Aija Stikāne izlēma pamest Latviju. Viņa, kas savulaik tik skeptiski bija noskaņota pret britiem, uz Angliju devās pie savas mīlestības. Un to nav nožēlojusi ne sekundi.
Jo man ir draugs brits. Pirms tam piecus gadus draudzējāmies un viens pie otra divas reizes mēnesī braucām ciemos. Arī tā dzīvot nebija ne vainas, līdz nolēmām, ka vēlamies būt kopā ik dienas.
Izstāstīsi, kā iepazināties?
Pateicoties Krisa draugam, kurš ir skolotājs un kuru interesē Austrumeiropas kultūras. Viņš jau bija viesojies Rīgā un par katru cenu gribēja pierunāt arī manu tagadējo draugu braukt šurp. Taču Kriss ne to vēlējās, ne vispār domāja, ka kādreiz ko tamlīdzīgu darīs, taču beigu beigās draugs viņu pierunāja, sakot, ka šeit ziemā ir ļoti skaisti – daudz sniega. Un viņa pirmajā vakarā Rīgā mēs arī iepazināmies. Klubā „Casablanka”. Tas bija dīvaini, ar mani nekas tamlīdzīgs nekad iepriekš nebija atgadījies – kad sākām runāties, man burtiski pamats pazuda zem kājām. Varu teikt, ka viņā iemīlējos ja ne gluži no pirmā, tad no otrā acu uzmetiena pilnīgi noteikti. Tā bija tāda ļoti īpaša sajūta. Viņu vispār nepazinu, taču uzreiz šķita, ka esam ļoti līdzīgi. Un izrādījās – tā arī ir.
Atceros, aizgāju mājās un mammai teicu, esmu iemīlējusies, tikai puisis ir brits. Bet mamma: „O, cik forši!” Es iepriekš ļoti skeptiski biju noskaņota pret britiem, jo tas bija laiks, kad uz Latviju brauca sekstūristi. Tieši šī iemesla dēļ ārzemniekus klubiņos vienmēr ignorēju. Ar Krisu sāku runāties tikai tāpēc, ka viņš pēc brita neizskatījās, tikpat labi viņš varēja būt latvietis.
Piecus gadus draudzējāties, katrs dzīvodams savā valstī. Apnika attiecības no attāluma?
Patiesībā mēs ar draugu jutāmies laimīgi arī tā. Taču pirms diviem gadiem uz Angliju pārcēlās mani vecāki. Tas bija lielākais pamudinājums pieņemt šo lēmumu, jo es bez vecākiem nevaru dzīvot. Kā mamma, tā tētis krīzes laikā zaudēja darbu un savos gados neko līdzvērtīgu Latvijā nevarēja atrast. Abiem agrāk bija ļoti labas algas, attiecīgi arī kredīti, bet te, pēkšņi, viņiem piedāvāja vairs tikai darbus ar samaksu, par kuru neatmaksājās pat braukt uz darbu. Un tad viņi paziņoja, ka pārcelsies uz Angliju. Biju tam ļoti pretim! Internetā meklēju visas sliktās ziņas par firmām, kas latviešus iekārto darbā ārzemēs. Bet vecāki bija stingri izlēmuši. Šomēnes viņi bija aizbraukuši uz Latviju un varēja atviegloti nopūsties – visi lielie parādi ir atdoti. Ja viņi būtu palikuši Latvijā, to noteikti nebūtu spējuši.
Kriss par kopādzīvošanu ierunājās jau pirms trim gadiem, taču tad par to biju šokā (smejas).Turklāt reakcija bija tāda, ka nevaru braukt, jo man ir mašīna, kas patīk (smejas)! Vispār tobrīd šķita, ka pats labākais man ir Latvijā – draugi, vecāki, darbs. Bet ar to ir jāsamierinās, ka tajā brīdī, kad iesaisties attiecībās ar ārzemnieku, vienmēr daļa sirds būs vienā pasaules vietā un daļa – otrā. Tā man bijis visu laiku. Agrāk jaukos pasākumos Latvijā es vienmēr jutu, ka pilnai laimei man pietrūkst Krisa blakus. Tagad man ir viņš, bet trūkst manas māsas un draudzeņu. Taču man ir jāveido sava dzīve, draudzenes apprecēsies, un kur tad es viena likšos (smejas)?!
Kad pārvācos uz Angliju, man bija bail no tā, ka varbūt visus šos gadus mums bijis tik labi tieši tāpēc, ka diendienā neesam bijuši blakus. Bet toreiz sevi mierināju: ja nepatiksim viens otram, tad nepatiksim, taču nepārbaudot to arī neuzzināsim. Man arī draugi prasa, kā mums klājas, un gaida, ka sākšu žēloties, bet es pat nezinu, ko lai atbildu, mums kopā ir ļoti viegli. To piecu gadu laikā, kad draudzējāmies un regulāri viens pie otra braukājām, esam viens otru iepazinuši. Jau toreiz redzēju, kas man Krisā varētu nepatikt. Un šodien varu teikt, neko jaunu par viņu atklājusi neesmu. Nevienu sekundi neesmu nožēlojusi, ka esmu pārvākusies pie viņa. Patiesībā nebiju domājusi, ka kopādzīvošana var būt tik feina.
To, vai viņi ir konservatīvi, es patiešām nezinu, bet viņi ir ārkārtīgi toleranti. Ja mēdz teikt, ka latvieši virtuvē runā par to, kas viņiem nepatīk, tad briti pat virtuvē par to nerunā. Bet, iespējams, man integrēties ir viegli, jo draugs ir anglis, faktiski es dzīvoju britu, nevis iebraucēju dzīvi. Man arī Kriss sacījis – paskatoties uz mani, nevar pateikt, ka neesmu no Anglijas. Diemžēl, ejot pa ielu, vairumā gadījumu uzreiz var atšķirt, kuri ir vietējie un kuri – poļi, latvieši, lietuvieši. Tas ir kā zīmogs uz pieres. Un nezinu, kas tam par iemeslu – apģērbs vai noteikta sejas izteiksme?!
Ļoti, ļoti. Kaut ikdienišķi. Šeit dzīvodama, saprotu, ka Latvijā ēdam ļoti treknu ēdienu, piemēram, cepam gaļu un no taukiem vēl mērcīti uztaisām. Savukārt briti no taukiem baidās kā no nāves. Gatavojot gaļu, viņi taukus nolej desmit reižu. Kriss saka – šeit jau nav tādas bargas ziemas kā Latvijā, tāpēc tauciņi nebūs vajadzīgi (smejas). Vēl ļoti raksturīga ir pieklājība. Ja man paprasa, vai nevēlos tēju, nevaru Krisam vienkārši atbildēt ar Jā, man jāsaka: „Jā, lūdzu, ja tas tev nesagādā neērtības.” Katra frāze ir pieklājīga, un viņi tā runā dienu un nakti, tas nav uzspēlēti. Angļi tiešām dzer tēju ar pienu divdesmit tasītes dienā, un, kad Krisam to pagatavoju, viņš par katru pasaka paldies un uzsver, cik tā garšīga. Angļi vispār pievērš lielu uzmanību jebkam, ko tu viņu labā izdari. Latvijā daudz ko pieņemam kā pašsaprotamu. Bet ir tas, kas Anglijā mani kaitina. Piemēram, mums ar Krisu briesmīgi gribas ēst, un mēs esam aizbraukuši pie viņa vecākiem. Viņš nekad mūžā savam mīļajam tētim nepateiks, ka gribas ēst. Un, ja tētis vaicās, vai nevēlamies ko apēst, Kriss atbildēs: „Nē, nē, ja tu pats neēd, tad mums arī nevajag.” Es nevaru saprast, kāpēc savam tētim nevari pateikt, ka mirsti badā?! Maniem vecākiem varam skaidri un gaiši sacīt: „Lūdzu, uztaisiet kaut ko paēst, jo pēc garās pastaigas no bada gals klāt!” Bet starp angļiem ir aristokrātiska distance, un lūgt vakariņas ir ļoti nepieklājīgi. Man gan šķiet, ka latviešu tiešumā ir liela burvība. Mēs varam sazvanīties ar draugiem un neslēpjot pateikt, kādu palīdzību mums vajadzētu. Mēs zinām, ka tāpat viens otru mīlam, ja arī katrreiz neesam sīkumos izprasījuši, kā tad īsti otram klājas. Angļiem ir pilnīgi citādāk. Viņi sazvanoties uzzina, kā otram iet, bet, ja kaut kas būs nepieciešams, visdrīzāk viņi to pat neuzdrošināsies pavaicāt.
Jau tad, kad pieņēmu lēmumu pārcelties, sāku domāt par to, ka šeit izveidošu labu ziņu portālu latviešiem, kurā būs lasāmas gan svarīgākās ziņas par to, kas notiek Latvijā, gan arī tulkotas vietējās ziņas. Atbraucot izrādījās, ka šāds portāls jau radīts, taču tas nepilda savu funkciju. Uzmeklēju tā radītāju, kas ir vienkārši fantastiska sieviete – īsts enerģijas spridzeklis, un teicu, ka portālam nepieciešams vēl tas, tas un tas. Abas nopriecājāmies, ka esam viena otru satikušas, un nu jau dažas nedēļas esmu šī portāla vadītāja.
Pagaidām tā ir, taču domāju, ka šajā darbā ar laiku būs iespēja arī naudu nopelnīt. Pēc oficiālām ziņām, Anglijā ir 40 000 latviešu, taču visdrīzāk gan – krietni vairāk. Ar laiku piesaistīsim reklāmdevēju naudu un varēsim darboties kā jebkurš internetmedijs. Strādāju tikai dažas nedēļas, bet portālā jau reģistrējas arvien vairāk cilvēku, tā ka rezultāti jau jūtami.
Jā, tas ir vienīgais, kas mani grauž. Man ļoti nepatīk fakts, ka man nav savas naudas. Dažkārt domāju, kāpēc nevaru vienkārši atslābt un izbaudīt to, ka varu nestrādāt. Bet nespēju. Taču tā ir problēma tikai man – draugs saka: „Bet es taču zināju, ka sākumā mums naudas būs mazāk!” Viņš gan noteikti priecātos, ja mums abiem būtu darbs, jo mums ir ļoti dārgs hobijs.
Kāds?
Mēs nodarbojamies ar izpletņlēkšanu, un, kopš Krisam ar mani jādalās savos ienākumos, viņam nav tik daudz naudas, lai bieži varētu lēkt ar izpletni. Tieši hobijs mums ir galvenā motivācija pelnīt naudu, jo tas izmaksā ļoti dārgi.
Kad iepazināmies, Kriss jau ar to nodarbojās, un reiz, esot ceļojumā Spānijā, viņš viltīgi mani aizveda uz lidlauku, kur leca daudzi izpletņlēcēji. Un es ieraudzīju, cik tas ir fantastiski skaisti. Sākumā, kad ir brīvais kritiens, cilvēks debesīs atgādina mazu zirneklīti, kas, atveroties izpletnim, pārtop tauriņā visās varavīksnes krāsās. Neko tādu nebiju gaidījusi. Un tad man piedāvāja par puscenu pašai izlēkt tandēmā ar instruktoru. Pirmoreiz biju pilnīgā šokā, domāju, ka tā ir pirmā un pēdējā reize, jo, kamēr izpletnis nav atvērts, tu krīti nenormālā ātrumā. Taču pēc pusgada izmēģināju vēlreiz, un mājupceļā Kriss teica, ka nu varu iet kārtot licenci, lai varu lēkt bez instruktora. Man ar Krisu ir tā – viņš kaut ko pasaka, un es klusībā nodomāju, ka nemūžam to nedarīšu! Bet paiet mazs laiciņš, un es jau pati vēlos to izmēģināt. Kriss mani izaicina uz tādām lietām, kuras bez viņa nekad nedarītu. Man agrāk ļoti nepatika amerikāņu kalniņi vai traki karuseļi, bet kopā ar draugu beigu beigās ne to vien esmu darījusi. Siguldā arī ar gumijām nolecām. Un vienmēr izrādās, ka esmu gana drosmīga. Arī, kad kārtoju izpletņlēkšanas licenci, no visiem studentiem biju tā bezbailīgākā. Citi tur svīda, bet es mierīgi piegāju pie lidmašīnas durvīm, un hops – laukā. Tagad tik ļoti nepieciešamas tās brīvā kritiena sajūtas! Zini, kam tās ir līdzīgas? It kā es peldētos nevis ūdenī, bet gaisā. Tā ir sajūta, no kuras rodas atkarība.
Man bail, ka ar tuviniekiem var kaut kas slikts notikt – tā man vienmēr ir bijis. Mācos pieņemt, ka vecāki kļūst arvien vecāki un ka visādi kādreiz var būt.
Ar bērniem ir tā dīvaini... Vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka man būs vismaz četri. Augu triju bērnu ģimenē, un šķita loģiski, ka arī man to būs gana daudz. Tagad par to vairs neesmu tik droša (smejas). Jo vecāka palieku, jo tālāk un tālāk no tā virzos. Astoņpadsmit gados visdrīzāk mierīgi būtu radījusi bērnu, bet pašlaik, kad dzīve bijusi piedzīvojumiem bagāta un kad saprotu, ka būs daudz kas jāupurē... Es gan pilnīgi no visiem vecākiem esmu dzirdējusi, ka bērni ir lielākais piedzīvojums. Var jau būt, taču pati domu par viņiem esmu atlikusi līdz 30 gadiem.
Nē, piemēram, mani vecāki ir pats skaistākais un stiprākais pāris, kādu vien var iedomāties, un tikai šovasar, kad viņi bija Latvijā, abi laulājās baznīcā. Viņi ir kopā jau 35 gadus. Tā arī ir jādara – ja tu vari ar otru kopā nodzīvot 35 gadus, tad ir jāprecas. Man to bieži jautā – cilvēkiem šķiet, ja esmu pārvākusies pie Krisa, tad tūlīt jāseko kāzām. Bet mani tā precēšanās nepārliecina. Cilvēki sola viens otram mūžīgo mīlestību un uzticību, bet... Ja cilvēki, kas apprecas, patiešām vienmēr paliktu kopā, tad es saprastu, ka tam ir kāda jēga, bet, ja precas un šķiras, man ir jautājums – kāpēc tas ir vajadzīgs? Varbūt kaut kad pa kluso apprecēsimies, bet kāzas noteikti neplānojam. Redzot, ka citi gaida mūsu kāzas, gribas teikt: bet taisiet paši savus tusiņus! Tie ir intīmi svētki, nesaprotu, kāpēc visas pasaules vēsturē tie iegājušies kā publiski. Bet var jau būt, ka neesmu vēl tām nobriedusi.
