Līdz ausīm iekšā savā sirdsdarbā. Stāsta latvietes
„Ja dzīvē nedarām to, kas tiešām patīk un padodas, beigās šmuce vien var sanākt,” teica trīs gudrās – modes dizainere Zane Poriete, māksliniece Līga Kichen un kafetērijas īpašniece Zane Ābele.
Zanei Ābelei no bērnības paticis ar mīlestību izturēties pret kafiju, bet domu, ka varētu reiz atvērt savu kafetēriju, viņa pat sapņos nebija pieļāvusi.
Ilgu laiku strādāju mārketingā. Nebija jau slikti, bet tajā pašā laikā kaut kā tomēr pietrūka, gribējās ko savu. Tā arī radās ideja – vajadzētu palaist kādu produktu, kas nebūtu uz mārketingu balstīts. Ņemt kādu sensuālu lietu, ko var just, ko mācoties varētu izzināt līdz pašai saknei. Un pavisam dabiskā veidā nonācu pie kafijas. Man vienmēr bijusi sajūta, ka pie mums kafijas piedāvājums nav tik izcils, kā gribētos. Pamazām sāku rakt, mācīties, un zināju, ka nu uz kādu laiku gribu ieiet tai kafijas lietā tā – pamatīgi. No grāmatām mācīties ir forši, mieloties ar kafiju ir vēl foršāk, bet vajag praksi, tāpēc stutēju plecos ceļasomu un devos pasaulē. Pabiju Meksikā, Kenijā un Indijā – skatījos kafijas plantācijas, komunicēju ar vietējiem un izgaršoju neskaitāmas kafijas šķirnes. Pašai šķita, ka, dikti gudras lietas salasoties, varēšu izcelties, runājot ar turienes fermeriem, bet nekā – viņi tev nāk virsū ar tādām ikdienas patiesībām. Es šiem biju vien tāds baltrocīšu sindroms. Tur jau notiek tā skarbi, cilvēki dzīvo no ražas uz ražu, kafijas ziedēšanas laiks ir tikai divas dienas, un, ja to laikā uzpūtīs nepareizs vējš, raža būs pavisam liesa.
Viena no manām mīļākajām lietām, ko iemācījos ārzemēs, ir kalibrēšana. Tā ir spēja atšķirt, vai kafija ir salda, rūgta vai skāba. Tu mācies pazīt, ko patiesībā jūti.
Pie savas kafetērijas „Kafka” nonācu nejauši. Atgriežoties Rīgā, sāka nākt kafijas paraudziņi no dažādiem grauzdētājiem. Manas kafetērijas arsenālā nav daudz kafiju, bet noteikti ir vismaz viena no katra kontinenta. Svarīgākais jau nav kvantitāte, bet kvalitāte un tas, ka zinu pilnīgi visu par tās izcelsmi – augšanu un apstrādāšanu. Viena puvusi pupiņa tiešām var sabojāt visu kafijas garšu. Tiek samalta kopā, un tad brīnāmies, ka garšo neganti un draņķīgi.
Patlaban zinu tik to, ka esmu līdz ausīm iekšā kafijā, daru to, kas mani tiešām aizrauj un spēj uzrunāt. Tas ir process, kurā nav iespējams iesūnot, jo visu laiku attīstās, pilnveidojas un sniedz jaunus piedzīvojumus.
Zane Poriete ir kā krāsaini sprakšķoša „Skittle” konfekte. Viņa pa dzīvi iet viegli, un viņas radītie tērpi liek pasmaidīt pat vislielākajam rūgumpodam.
Iesākumā iebridu interjera dizainā, bet tur pirmajā gadā sapratu – nē, aksonometrija un rasējumi nebija man pa prātam. Tālāk sekoja reklāmas lauciņš – tīri labi patika, strādāju ar entuziasmu, bet jau atkal klupšanas akmens – visas dienas vienādas, ar degunu tik datorā. Tad nodomāju, kāpēc gan neizmēģināt modi. Iestājos Mākslas akadēmijā, un tālāk viss aizritēja kā pa diedziņu. Man jau drēbes vienmēr patikušas. Tur nav jāieciklējas uz vienu lietu. Modes lauciņā var izvērsties, varu ielikt visus savus mīļākos mākslas paveidus: gleznošanu, grafiku, fotogrāfiju.
Ideju trūkums man nekad nav bijis šķērslis. Nav tā, ka sēžu, rokas klēpī salikusi, un štukoju, ko nu radīšu. Man iedvesma rodas pavisam ikdienišķos sīkumos, ko citi dažbrīd nemaz nepamana. Esmu pārliecināta, ka man pietiek ar to, lai garām paiet tantīte ar raibu lakatiņu, no tās vīzijas vien es varētu uzmeistarot pāris jaunu kolekciju. Citiem varbūt ir tāda problēma, ka viņi sevi liek rāmjos vai seko kādiem stereotipiem. Es godīgi varu atzīties, tiešām nezinu, kas patlaban modē. Ikvienu apģērba gabalu vispirms radu sev – tikko sevi pieķertu pie domas, ka to daru kādam citam, mestu mieru, jo šaubos, vai rezultāts tad kādu interesētu. Protams, ir neizsakāms prieks, ka šobrīd pieprasījums ir kuplāks par piedāvājumu. Var pamanīt, cik ļoti apkārtējie noilgojušies pēc optimisma, krāsām un svaiguma. Noteikti viena no manām pieprasītākajām kolekcijām ir un būs Rokijs. Stāsts vienkāršs –ideālais vīrietis, kas reizē ir gan mežonīgs, gan spēcīgs, gan mīļš. Kā lācis, tādēļ arī tās austiņas piešuvu kapucēm. Uz tām apkārtējie ir dikti parāvušies. Patīk savienot nesavienojamo.
Mode kļuvusi par manu sirds darbu un ikdienu, bet es to neuztveru kā tādu nastu. Nav tā, ka no rīta, modinātāju spiežot, kurnu – atkal darbs. Man patīk dzīvība, krāsas, prieks, enerģija. Kāpēc sarežģīt lietas, ja tās var atvieglot. Mēs paši to radām un pastiprinām efektu. Piemēram, šad tad eju viena pati pa ielu un smaidu. Apkārtējo reakcija – daži jau atsmaida, bet lielākā tiesa skatās uz mani kā tādu nenormālo. Nu kur tas der! Nav forši!
Mamma allaž gleznoja, bet tētis bija absolūts kokapstrādes brīnumdaris. Arī vecātēva darbnīca bija mūsu mājas pagrabā, kur viņš stundām ilgi grieza avīzes, greba koku un studēja vecmeistaru gleznas, viņš bija pārņemts ar Ivana Šiškina gleznu „Rīts priežu mežā”, pārgleznoja to simtiem reižu. Pirms sāku studēt mākslas vēsturi, es biju pilnībā pārliecināta, ka bildi uz konfekšu papīriņa Lācītis ir gleznojis neviens cits kā mans vectētiņš.
Augot ārkārtīgi radošā vidē, ir pilnīgi neizbēgami, ka esmu kļuvusi par mākslinieci.
Manu darba dzīvi ir samērā grūti atšķirt no pārējās, bieži vien viss ir sajaucies kopā – uz darba galda top jauns zīmējums, blakus sēž mana meitiņa Mila, kura zīmē savus stāstus, galda apakšā otra meita Stella būvē kluču debesskrāpjus un visam pa virsu – virtuvē zupa jāapmaisa.
Man visvairāk patīk tieši pats darba process, piemēram, kad strādāju pie kolāžām, tā ir kā spēle, spēlēšanās ar faktūrām, materiāliem, krāsu zīmējumiem un slāņiem. Tā ir milzīga dāvana un svētība, ka varu darīt un arī pelnīt ar to, par ko sirds gavilē.
Ilustrācijai pievērsos, dzīvojot Londonā. Sākumā man nebija ne pasūtījumu, ne izstādes galerijās. Es vienkārši brīvos brīžos un naktīs strādāju pati savam priekam, mācījos tehnikas, meklēju savu stilu un izteiksmes veidu. Pāris gadu manus ilustratīvos darbus redzēja tikai mans vīrs un paši tuvākie. Pēc laiciņa, kad jutos pārliecināta rādīt to plašākām tautām, nāca piedāvājumi nelielām izstādēm un sadarbības iespējām. Panākumu atslēga – talants, darbs, nemitīga sevis attīstība, izaicināšana un augšana.
Mūsu sabiedrībā bieži vien sasniegumu nosaka publicitāte un pirkšana. Bet lielāko tiesu pats galvenais jau bijis process pirms tā visa. Manuprāt, kad esmu pabeigusi darbu, kas pašai patīk, kaut ko mācījusies no procesa, tad zināmā mērā tas jau ir mazs sasniegums un rezultāts. Iedvesma nav tālu jāmeklē, mani iedvesmo dzīve – padzirdēta interesanta saruna, gaisma tuvējā parkā, izzinoša grāmata, interjeru bodes, pazaudējies zvirbulis vai pat smalkas grumbas pretī sēdošās sievietes sejā. Mani saista dzīvība, cilvēks un apkārtējā vide. Varbūt arī tāpēc manos darbos nemitīgi kaut kas no kaut kā izaug, mainās, attīstās un stāsta savu stāstu.
Dace Bahmane, žurnāls “Marta” / Foto: Inga Kundziņa
