Ko tu dullām padarīsi?! Dzīve ar adrenalīna garšu
Entuziasma pārpilnas, dzīvespriecīgas, aktīvas un ekstrēmu sajūtu pārņemtas – tādas ir šī stāsta varones. Trīs drošsirdes, kuras savā dzīvē uzdrošinājās ielaist burāšanu, veikbordu un paraplānu.
Bērnībā mani vecāki to nespieda, tā bija mana izvēle. Pirmos burāšanas pamatsoļus sāku apgūt deviņu gadu vecumā, sākumā treniņos, un pēc laiciņa, kad vecāki redzēja, ka man tas patīk, viņi uzņēmās treneru lomas.
Joprojām spilgti atceros savas pirmās sacensības, kad man bija desmit gadu – traks vējš, uztraukums, esmu apgāzusies un, piedevām vēl dabūjusi ar mastu pa pieri, skaļi raudu. Bet mamma no krasta vicinās ar rokām un bļauj: „Nē, tu turpināsi braukt un nestāsies krastā.” Pārējās dalībnieku mātes bija šokā – kā tā var izturēties pret bērnu. Tomēr toreiz pabeidzu sacensības, un kopš tā brīža nekad nav bijis domas izstāties, vienmēr nobraucu līdz galam, lai arī kāda emocionāla ķibele būtu gadījusies. Maziem bērniem ir bail no ūdens un, ja toreiz būtu pārtraukusi, visticamāk, nekad nebūtu iegājusi atpakaļ.
Burāšana noteikti ir viens no grūtākajiem sporta veidiem gan fiziski, gan morāli. Ikdiena jāpavada smagos treniņos. Nav tā, kā filmās rāda – saulainā laiciņā izlaidušies peldkostīmos. Parasti ir stiprs un auksts vējš. Ir jāmāk uz sevi paļauties un jābūt spējīgam koncentrēties. Nekādā gadījumā nedrīkst panikot.
Burāšanā gūtās rakstura īpašības man noderējušas sadzīvē. Gadījās, ka divus mēnešus secensību dēļ nebiju skolā, bet tāpat visu eksāmenus teicami nokārtoju.
Pēc vidusskolas vēlējos studēt ārzemēs, izvēlējos Holandi, tomēr man tur nepatika. Kā zibens no skaidrām debesīm sekoja piedāvājums braukt uz Austrāliju – burātātāju treniņu nometni. Nodzīvoju tur trīs mēnešus un ieguvu neatsveramu pieredzi. Patlaban studēju ekonomiku tepat, Rīgā. Tagad gan ir iegājies, ka regulāri braukāju uz sacensībām, bet esmu pārliecināta, ka pēc tikšanas uz olimpiādi pamazām metīšu burāšanu nost. Noteikti ar to naudu dzīvē nepelnīšu. Kamēr jauna un traka, kāpēc gan nepriecāties un nebaudīt. Katru reizi kaut kas jauns – saule, vējš, brīvība un plašums.
Inese Šubēvica (31) pašlaik pie mums ir vienīgā sieviete - pilote, kurai dota atļauja lidināt interesentus paraplāna tandēmos.
Pirmo reizi paraplānu izmēģināju pirms trim gadiem Turcijā – tandēmā kopā ar pilotu. Šis piedzīvojums man pavēra pilnīgi citu skatu uz ekstrēmajiem sporta veidiem – biju pārākajā sajūsmā. Atgriežoties Rīgā, nekavējoties sāku meklēt, kur pati varētu apgūt šo prasmi. Iestājoties adrenalins.lv paraplānu skolā, pārliecinājos, ka lidošana tiešām ir mana stihija.
Lidot vispirms nozīmē domāt. Ja vizinu kādu, par neko citu, kā lidošanas drošību domāt nedrīkst, jo jebkura kļūda var beigties letāli. Šeit bezatbildībai nav vietas. Arī pacietība ir viena no svarīgākajām īpašībām, kas nepieciešama šim sporta veidam. Dažkārt stundām ir jāsēž un jāgaida pareizais vēja virziens un stiprums. Lai arī daudzi domā, ka paraplānam vajadzīgs stiprs vējš, ir gluži otrādi – to vispār nevajag. Ideāli laika apstākļi ir saulīte un bezvējš. Tāpat par skādi nenāk cilvēka fiziskā izturība normas robežās, nav joka lieta uz muguras nēsāt divdesmit kilogramu smagu ekipējumu.
Vienmēr turu ekipējumu mašīnā, un, kad ir vajadzīgie laika apstākļi un iespēja lidot, velku laukā un rīkojos. Arī, ja gadās kāds izbrauciens ārpus robežām, noteikti ekipējums ir līdzi.
Draugus arī esmu izvizinājusi, viņi gan mani nesaprot un mūžīgi jautā: „Ko tu, Inese, tur, augšā, esi atradusi?!”
Bet, kopš savu sešgadīgo meitiņu izlidināju tandēmā, viņa nespēj vien sagaidīt, kad pienāks nākamā reize. Ir ar mieru celties naktīs, gaidīt saules svelmē vai gulēt teltīs, ir ar mieru paciest visas neērtības, lai tik mamma vēlreiz paceltu mākoņos. Sajūta kā animācijas filmā.
Pie mums paraplānisms nav plaši zināms, ļoti daudziem īsti nav skaidrs, kas tas ir. Tomēr varu teikt vienu – tās sajūtas, kad esi gaisā, neviens nekad nenoņems, tās paliks ar tevi uz mūžu.
Aizraušanās ar veikbordu sākās pirms deviņiem gadiem vienkārši kā kopīgs ģimenes atpūtas veids. Tolaik pie mums tas galīgi nebija populāri, zināja tikai tie, kas ļoti interesējās par ekstrēmajām izklaidēm.
Man palaimējās, ka tolaik tiku uz veikborda nometni, un tur arī sapratu, ka mani tas ļoti aizrauj un, galvenais, padodas. Kopš tā brīža šis sporta veids ir iemantojis lielāko daļu manas sirds un ikdienas. Bonusā visam pirms neilga laika ar ģimeni nodibinājām paši savu ūdens sporta centru, kur man uzticēts veikborda instruktores pienākums.
Par profesionāli sevi nevarētu saukt, bet uz to tiecos. Pierādījums tam ir pirmās vietas pašmāju un Eiropas čempionātos.
No malas daudziem šķiet, ka veikbords ir ļoti sarežģīts un, lai to apgūtu, vajadzīga ļoti augsta fiziskās izturības pakāpe. Tā nav, jo pēc pieredzes varu teikt, ka jebkurš iesācējs, ja vien klausīs instruktora norādes, jau pēc stundas turēsies uz dēļa un glauni slīdēs pa ūdens virsmu. Ar triku apguvi gan grūtāk klāsies, tas atkarīgs no uzcītības.
Nekad nedaru neko pārgalvīgu, sākumā izdomāju un tikai tad izpildu. Ir gadījies, ka no pārpūles sastiepti kāju muskuļi un nākamajā dienā nevar pielikt kāju pie zemes, bet tas ir pārejošs sīkums. Nekādā gadījumā netrakoju ar akrobātiskajiem lēcieniem, ja tam neesmu gatava.
Veikborda pozitīvais bonuss – ja tev ir kādas problēmas, tās visas paliek krastā. Tā ir laba atpūta, atslēdz prātu no ikdienas kņadas un rutīnas. Latvijā apstākļi veikošanai ir ļoti piemēroti. Galvenais, lai nav vēja un ir ezera pleķītis, kur motorlaivai izvērsties.
Mani draugi šo aizraušanos uztver pozitīvi. Gribētos jau, lai arī viņi vairāk aizdegtos, bet parasti viss apstājas pie bailēm un teikuma – negribu, lai tu par mani smietos. Humora izjūtai šeit ir jābūt, jāmāk par sevi pasmieties, ja sākumā neizdodas. Tāpat neiztikt bez neatlaidības.
Patlaban esmu paņēmusi gadu brīvu, tad arī izdomāšu, ko darīt tākāk. Viens gan skaidrs, veikbords noteikti nebūs tikai hobijs, ko ar laiku pametīšu.
