Dziedniece Rešarda Kalpiša: "Labs vīrs ir kā skaista roze, kas jākopj"

Septembrī aprites divdesmit gadu, kopš Rešarda Kalpiša sāka strādāt par ekstrasensi un dziednieci. Kad Rešarda pabeidza dziednieku skolu, viņas skolotāja dziedniece Valentīna Bakšejeva (viņa pati mācījusies pie slavenās Džunas Davidašvili), dodot sertifikātu, kā iesvētot, teica: “Kā nostrādāsi ar savu pirmo pacientu, tā ies arī turpmāk. Strādā godīgi, un cilvēki to novērtēs!” “Tā arī notika,” atceras Rešarda. “Uz pieņemšanu atnāca vīrietis, kurš pirmo reizi bija dziednieces. Ja viņš zinātu, ka arī man viņš ir pirmais, tad tā nebaidītos,” smej ekstrasense. “Vīram no bailēm rokas, kājas un balss trīcēja. Man arī. Viņam likās, ka man acis spīd kā panterai un rokas karstas kā gludeklis. Vīrietis bija pārcietis sirds operāciju, pēc kuras gāja smagi, bieži uznāca sirdslēkmes. Tad viņš sauca ātro palīdzību, bet dakteri viņu sūtīja meklēt sirds mieru pie kāda dziednieka. Es palīdzēju viņam. Tas nebija grūti, jo viņš man noticēja. Tad nāca viņa sieva, radi, draugi. Un darbs mani aiznesa pa gadiem kā strauja upe. Tātad pirmo soli, ko vajadzēja spert, lai noietu tūkstoš kilometru, biju spērusi veiksmīgi. Turklāt sapratu, ka būt par dziednieci ir mans liktenis un Dieva sūtība.”

Ko nozīmē būt dziedniecei

– Ko esat sasniegusi divdesmit nostrādāto gadu laikā?

– Ceļa sākumā es pat sapņot neuzdrīkstējos, ka tikšu pieskaitīta pie Latvijas pēdējās desmitgades ezoteriķu zelta fonda. Esmu pateicīga cilvēkiem, kuri augsti novērtēja manu darbu, par viņu atsauksmēm. Divdesmit gadus daudz strādāju un nepārtraukti mācījos. Tagad varu teikt, ka esmu izglītota, pieredzējusi un zinoša konsultante, kurai Dievs un daba devusi spējas pētīt neredzamo pasauli, sazināties ar to, nolasīt informāciju tur, kur normāls cilvēks netiek klāt. Izmantoju trīs sava darba vaļus – pieredzi, izglītību un neparasto jušanu. Cilvēki uztic man viņus vadīt pa nepazīstamu teritoriju, lai spētu ātrāk un vieglāk iemācīties pieņemt lēmumus, kas saistīti vai nu ar veselības sakārtošanu, vai ar smagu dzīves problēmu atrisināšanu.

– Kā tuvinieki un apkārtējie izturas pret jūsu nodarbošanos?

– Ciena, atbalsta, bet reizēm maldīgi uzskata, ka būt par ekstrasensu, dziednieku ir superīgi – viņus slavē, par viņiem raksta presē un rāda televīzijā. Tas ir vou! Īstenībā ekstrasensa profesija pēc bīstamības ir pirmajā vietā pasaulē. Var teikt, ka viens nepareizs solis un tevi nošauj. Dabas likumi. Gadās arī tā.

– Kādi ir šie bīstamie soļi, un ar ko tie jums draud?

– Tie ir bīstami kā man, tā arī pacientiem, tāpēc jāstrādā karmiski pareizi. Mana dvēsele ir sasniegusi tik augstu attīstības līmeni, ka robeža man jājūt pašai. Tam klāt nāk ezoteriskā izglītība. Es strādāju ētiski, godīgi, neapbēdinu cilvēkus, neiejaucos viņu lēmumos, neizpaužu uzticētu informāciju un noslēpumus, nepazemoju. Daru savu darbu labestīgi, ar mīlestību. Man tas ir pašsaprotami. Es neveicu maģiskus rituālus un neapdraudu citu cilvēku veselību un likteņus. Dzīve ir kā ļoti gudra un sarežģīta grāmata, tā ir nopietna, un nav teātris. Ne katram dots spēks un prāts to pareizi apgūt. Dvēselēm, kas mājo cilvēka ķermenī, ir dažādi attīstības līmeņi. Jo dvēsele vairāk pieredzējusi, jo vairāk spēju tai dots. Pieredzējušām dvēselēm Dievs kā dzīves apgrūtinājumu dod spēju pavilkt, pamācīt jaunākas dvēseles, lai tās varētu pakāpties uz augšu. Tomēr palīdzot, jājūt robeža. Cilvēkam jāizdzīvo savas kļūdas, emocijas, jāizlaiž caur sevi un jāmācās, nevis jāsakrāj plikas zināšanas bez pamatojuma. Tās viņam nekalpos kā mācība. Piemēram, rūdītam zaglim var iemācīt Dieva baušļus, bet, kamēr viņu pašu neapzags, viņš to jēgu nesapratīs. Ekstrasensa darbs uzliek arī milzīgu psiholoģiskās atbildības smagumu. Lai gan esmu pragmatiķe, nervu slodze ir patiešām liela. Uz pieņemšanu nāk cilvēki, kas gadiem nav varējuši atrisināt savas problēmas. Viņi tās uzkrauj uz maniem pleciem, piemēram, prasa, kuru no divām vai trim mīļākajām izvēlēties par sievu, kurš ir īstais bērna tēvs, pieņemt strādnieku darbā vai ne, pamest vīru dzērāju vai vēl pamocīties, vai uzticēt ārstam veikt operāciju un kur no skapīša pazuda divi tūkstoši eiro. Ar prieku dalos zināšanās, ko esmu ieguvusi no vairākām reinkarnācijām, pētījumiem, personiskās pieredzes, no informācijas, ko sniedz Visums.

Dievs ir visur, un visur esmu es!

– Kādas metodes izmantojat savā darbā?

– Kāds ezoteriķis teicis: “Dievs ir tur, kur esmu es.” Es pateikšu nedaudz citādāk: “Dievs ir visur, un visur esmu es!” Kāpēc? Tāpēc, ka dvēsele ir mūžīga, tāpēc, ka tās spējām un atrašanas vietai robežu nav. Strādāju ar svārstiņu un čenelinga metodi. Uzdodot jautājumu, saņemu atbildi. Varu nolasīt gandrīz jebkuru informāciju, kas cilvēkam atļauta, atrast atbildi uz jebkuru jautājumu. Man nav svarīgi, cik tālu informācija sniedzas un kurā laikā atrodas. Man nekur nav jābrauc, un arī cilvēka klātbūtne nav obligāta. Viss notiek ar mobilā telefona vai skype palīdzību. Man cilvēki zvana no Amerikas, Eiropas valstīm. Piemēram, ja cilvēks vēlas nopirkt automašīnu, visus piedāvātos variantus aplūkot dabā nav iespējams. Es pētu interneta piedāvājumus, arī no citām valstīm, un iesaku, ko vērts iegādāties. Ja jāizvēlas vieta akai, dīķim, jānosaka āderes vai ekoloģija, tad gan dodos uz konkrēto vietu.

– Par ko cilvēki visbiežāk jautā?

– Viņi grib zināt par karmu, veselības un ģimenes problēmām. Tradicionālās slimību diagnozes es neuzstādu. Lai fizisko ķermeni diagnosticē ārsti. Labi pārzinu medicīnu, arī ezoteriku, tāpēc esmu pa vidu starp dakteri un dziednieku. Zinu, ka cilvēks sastāv no miesas, dvēseles un gara. Fiziskais ķermenis, ko pēta mediķi, vēl nav viss. Man jāizpēta, kurās daļās ir nesaskaņa un kas izraisa veselības problēmas. Vai esat redzējusi dakteri, kas ar datortomogrāfu pētītu dvēseli vai apsēstos slimnieces gultas malā un pajautātu: “Nu, Anniņ, kas jums uz sirds, vai gribat parunāties? Man te brīvas pāris stundiņas.” Kad, izlaiduši pacientu caur aparatūru, dakteri plāta rokas, atzīstot, ka vainu nav atraduši, cilvēki brauc pie manis. Pētu visu cilvēku, visus viņa ķermeņus un meklēju vainu. Nav bijis, ka neatrastu. Pētu smalki, vispusīgi, kā garīgo, tā fizisko ķermeni. Piemēram, varu pateikt, kur asinsvadā ir aizsprostojums, kur audzējs, tas ir labdabīgs vai ļaundabīgs. Es redzu, kā darbojas nervu sistēma, kāpēc neizdodas ieņemt bērnu, pret ko un kāpēc ir alerģija, kā darbojas sirds, kāpēc sāp galva, kāpēc ir astma utt. Es korekti atbildu, kāpēc cilvēks slimo un pie kā griezties ar problēmu. Tālāk cilvēks lemj pats. Gadās, ka pēc vizītes pie manis cilvēks atgriežas pie ārsta, izstāsta, kur slēpjas vaina, un ārsts zina, kur izmeklēt smalkāk. Citi paši grib meklēt veidus, kā atveseļoties. Ja redzu, ka varu palīdzēt ar dziedināšanu, pielieku savas rokas. Lai gan uzskatu, ka brīnumi atveseļošanā nenotiek, gadās, ka pati esmu izbrīnīta par labo rezultātu. Reiz pie manis atnāca vecītis ap gadiem astoņdesmit, kuram iekšējās balsis dūdoja: “Paņem nazi, nosit sievu.” Likās, ka onkulim neviens vairs nevar palīdzēt – ne dakteri, ne es, bet nekā – viņš reizi gadā atbrauca pie manis, es pastrādāju, un viņš veselu gadu bija mierīgs. Labi gulēja, un arī balsis netraucēja. Bija vēl kāds gadījums. Pa telefonu, noklausījusies manu stāstu par savu veselību, sieviete nākamajā dienā vēlreiz piezvanīja un teica: “Man pret jums ir pretenzijas. Uzskatu, ka jūs, izmantojot savas gaišreģes spējas, nevis pati veicāt diagnostiku, bet nolasījāt dakteru slēdzienu no papīra lapas, kas stāvēja uz mana galda.” Prasīju: “Vai tad diagnozes sakrita?” Viņa atteica: “Kā nu ne? Burtiski! Tāpēc jau man radās aizdomas.” Gadās arī pateicības šādā formā. Reiz atnāca sieviete, kura cieta no vēdergraizēm. Lēkmes bija tik briesmīgas, ka jāsauc ātrie. Ārsti uzmanīgi iztaustīja, bet vainu neatrada. Kad sāku pētīt, saņēmu informāciju: “Problēmu atrisinās operācija.” Operācijas laikā atklājās, ka zarna ir garāka, nekā tai jābūt, tāpēc radās iekaisums. Tagad sieviete ir vesela.

– Gan mediķi, gan ezoteriķi pamanījuši, ka cilvēki pret savu veselību izturas pavirši. Kā to izskaidrot?

– Ir cilvēki, kam nav žēl naudas ne dzeršanai, ne smēķēšanai, bet veselībai naudas un laika neatliek. Cilvēkam ir vēzis, bet viņš negrib mainīt ne uzturu, ne attīrīt organismu, ne sakārtot emocijas. Dabas likumi ir nežēlīgi – vājākais, neuzmanīgākais un vienkārši dumjākais neizdzīvo, to noķer un apēd plēsējs. Cilvēku var iznīcināt baciļi un vīrusi. Ja cilvēks sevi ir nodzinis tik tālu, ka šūnai krītas homeostāze un tā nespēj saražot tik daudz bioenerģijas, lai pieslēgtos Visumam, apmainītos ar enerģiju, tad cilvēks var aiziet bojā. Ieslēdzas pašiznīcināšanās programma, kas ielikta katrā no mums, lai nīkuļi netraucētu dabai. Vēzis ir ieslēgta pašiznīcināšanās programma. Imūnsistēma pati likvidē savu organismu. Tā ir autoimūnā slimība. Imūnsistēma ir kļuvusi nevis vāja, bet gan agresīva. Mūsos ieliktā programma parāda savu esamību caur cilvēku uzvedību. Saslimstot viņi uz veselības brīdinājuma zvaniem nopietni nereaģē, lai gan prāts ir dots. Mūsdienu cilvēku uzvedību var aprakstīt šādi: “Dakter, iepotē man kaut ko, lai varu turpināt skriet. Iedod kādu vitamīnu vai dopingu. Dziedniek, uzlādē mani, psiholog, nomierini. Man jāskrien, man jāsasniedz.” Apstājies, atpūties, uzelpo, izdari kaut ko savas veselības labā. “Nav laika!” Aizskrēja, putekļi vien sejā. Gadās, ka tā skrien līdz kapam.

Tev vienmēr ir taisnība

– Vai varam ietekmēt nākotni, mainīt likteni, kas ierakstīts Visuma grāmatā?

– Pamatā viss ir ieprogrammēts. Turklāt ne vien lielie dzīves notikumi, bet arī sīkie, no kuriem sastāv ikdiena. Notiek tas, kas nolemts. Ja cilvēkam lemts noslīkt upē, viņš var mest līkumu ūdenstvertnēm, bet tik un tā, kad pienāks laiks, noslīks upē. Citreiz sieviete saka: “Es jau bērnībā zināju, ka būšu aktrise.” Viņa vienkārši spēja nolasīt informāciju no sava nākotnes lauka. Man pašai, ja jautāju netieši, precīzi neatšifrējot, Visums pasaka pat tik sadzīviskas lietas, vai automašīna izies tehnisko apskati vai ne. Ko vienmēr ar pateicību uzklausu un pasaku: “Tev vienmēr ir taisnība.”

– Jūs spējat pat tik prozaiskas lietas?

– Un ne tikai. Vīrietis gribēja pirkt lietotu automašīnas dzinēju, bet tā tehnisko stāvokli pārbaudīt uz vietas nebija iespējams, jo dzinējs bija noņemts. Viņš teica, ka konsultēsies, un piezvanīja man: “Ko lai daru? Tas maksā tūkstoš eiro. Vai pirkt kaķi maisā?” Servisa veči, sadzirdot, kam vīrietis zvana, bija gar zemi. Teicu: “Labs dzinējs, ņem ciet!” Tā arī bija.

– Daudzi saka: “Lietotas mantas vajag izmest, tajā ir sliktas enerģija.” Piekrītat?

– Es neesmu tik emocionāla un uz lietām raugos pragmatiski. Mēs taču pērkam lietotas mājas, automašīnas, mantas, kas potenciāli var būt pilnas ar negatīvām enerģijām. To visu var noņemt, un nekādas vainas. Slikti, ja manta nav atdota pēc īpašnieka gribas, bet atņemta, nozagta, izkrāpta. Tad ieslēdzas karmiskie likumi, pret kuriem dziednieks ir bezspēcīgs. Agrāk vai vēlāk cilvēkam nāksies atbildēt par savu rīcību.

– Gadās, ka ap cilvēku savelkas tādi ka melni mākoņi un piezogas nepatikšanas – uzrodas veci rēķini, pienāk soda kvīts, banka uzrēķina procentus, aptur ceļu policija. Vai tam ir izskaidrojums?

– Šādā gadījumā es vispirms pārbaudītu, vai nav uzlikts lāsts. Gadās, ka cilvēks pats sev kaitē. Piemēram, dzīvojot hroniskā stresā. Cilvēks jau no paša rīta bučas vietā sāk strīdu ar dzīvesbiedru, tad uzbudināts aiziet uz darbu, kur problēmu ķēde turpinās. Ap viņu uzreiz aplīp negatīvie gari, kas izraisa jaunu stresu. Ja uz katru provokāciju atbildēsi ar stresu, tu iepatiksies gariem, un tad bez ezoteriķa palīdzības vaļā no tiem netiksi. Gadās, ka gari savu upuri dzen kā suņi zvēru. Vēl viens variants ir karmiskā reakcija. Iepriekšējā vai šajā dzīvē cilvēks kādam ir kaitējis. Dažreiz cilvēks domā, ka neviens nezina par viņa nodarījumu, tāpēc viss ir kārtībā, bet zemapziņā paliek vainas sajūta, kas izpaužas gluži kā datorvīruss.

– No kurienes cilvēkos agresija, nicinājums, vēlme tenkot, nomelnot?

– Neattīstīta dvēsele. Pēc daudziem iemiesojumiem tā mainīsies. Kas ir dvēsele? Gariņš, kas iemiesojas mūsos. Garu attīstība var būt dažāda – tie mēdz būt ļoti negatīvi, nemierīgi, zinātkāri, pildīti ar mīlestību. Agresīvu cilvēku dvēseles parasti pieder pie neattīstīto dvēseļu klases. Mans gariņš ir tāds, kas grib izglītoties, pētīt pasauli un likt savas zināšanas lietā.

– Ko nozīmē lāsts? Vai tiešam kāds pusnaktī iet krustcelēs, kur nokauj vistu un izšļaksta asinis?

– Tā ir buršana. Bet vēl ir slikts novēlējums. Pirms daudziem gadiem pie manis atnāca sieviete, kurai iedevu attārpošanas zāles. Pēc laika viņa atgriezās un teica: “Pods bija pilns ar tārpiem!” Sieviete atcerējās, ka reiz radiniece lielās dusmās viņai teikusi: “Tārpi tevi apēdīs!” Imūnsistēma programmu pieņēma un nobloķēja parazītu iznīcināšanas programmu. Lūk, ko dara vārdi. Labā ziņa – tie var iedarboties arī kā pozitīva programma.

– Kāpēc Latvijā ir tik daudz gudru, skaistu un vientuļu sieviešu?

– Vīrieši nodzeras, degradējas, izmirst. Brīvu vīriešu ir daudz, bet normālai sievietei, kura sevi ciena, jebkuru nevajag. Agrāk, kad sievietes bija neizglītotas, viņas bija ar mieru ņemt gandrīz jebkuru, bet tagad laulību tirgū zemas kvalitātes veči nekotējas. Tur jau tā lieta, ka brīvas visbiežāk ir stipras sievietes, bet stiprajam nepalīdz. Tas nav ielikts vīrieša psiholoģijā. Viņi priekšroku dod vājajām, bet pēc gudrajām un stiprajām rindā nestāv. Dažas sievietes apzināti izvēlas vienatni, jo brīvi dzīvot ir vieglāk un patīkamāk.

– Kā šobrīd izveidojusies jūsu dzīve? Cik noprotu, arī jūs esat viena.

– Jā, kopš dzīvesbiedra zaudējuma nu jau trīs gadus dzīvoju viena. No Zaubes pagasta esmu pārcēlusies uz Siguldu. Lejaslīgatnē man ir vasarnīca, jo laimīga jūtos tikai laukos un mežā. Tā nu izveidojās, ka vairāk iemīlēju Lejaslīgatni, jo cilvēki šeit ir sirsnīgi – iemīlējuši gan mani, gan manu palaidnīgo suni. Tāpēc par savām īstajām mājām nu saucu Līgatni.

Kad paziņas paķer mani uz zoba, sakot: “Citus veidot ģimeni tu māci, bet pašai ģimenes nav”, atbildu: “Labs vīrs ir kā skaista roze, kuru vajag kopt un mīlēt. Tā kā esmu slinka, tad lai tā rozīte zied citas sievietes dārzā, bet es, no malas skatīdamās, par viņu priecāšos.” Tagad varu pilnībā nodoties savu spēju attīstīšanai, palīdzēt cilvēkiem, daudz lasīt un atpūsties, jo visu mūžu biju smagi strādājusi.

– Sarunas izskaņā varbūt kāda īpaša dziednieces gudrība...

– Pulcināt veiksmi ir līdzīgi kā mežā sēnes lasīt – jo mazāk nostaigāta taka, jo vairāk sēņu grozā. Tāpēc ejiet droši, radot savas takas. Pareizo ceļu jums paradīs jūsu dvēsele, tik gudra un sarežģīta, ka es to apbrīnoju. Ejot pa Visuma neizdibināmajiem ceļiem, atcerieties, ka dzīvē jums būs dots laimes tik daudz, cik tā ir jūsos.

Evija Hauka, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris