Skaistā mācītājmeita Elizabete Vanaga: „Es nekaunos, ka grēkoju”

Es mīlu savu vārdu. Kad biju maza, tad gan tas mani apgrūtināja; uzstāju, lai vecāki pārkrista par Sanitu. Jo skolā vienmēr bija – nāks Ilze, Dace, Zane, Lāsma, E-L-I-Z-A-B-E-T-E. Kamēr to izrunāja (smejas). Man pat bija kauns, ka mani tā sauc. Bet šo vārdu man neielika nejauši. Tas ir no Bībeles un nozīmē – mans Dievs ir solījis. Kad mamma mani gaidīja, visi ārsti teica, ka nebūšu dzīvotāja. Līdz trešajam mēnesim viņi uzstāja, lai no manis atbrīvojas. Jo nākšu pasaulē kropīgs vai atpalicis bērns.

Mamma teica – viņa nekādā gadījumā to nedarīs, ja tā būs lemts, viņa tik un tā par mani cīnīsies. Laikam to novērtēju – saņēmos un piedzimu vesela, jo te nu es sēžu. Tāpēc arī man iedeva tādu vārdu.

Esmu uzaugusi kristīgā vidē, pat visi mūsu ģimenes braucieni bērnībā saistījās ar kapu svētkiem, kāzām vai dievkalpojumiem. Varbūt kā bērnam man tas bija par daudz, īpaši, kad no Saldus pārcēlāmies uz Rīgu un svētdienās vienmēr vajadzēja iet uz baznīcu (smejas). Vecāki nekad nav mani pārmērīgi ierobežojuši. Tīņu gados, jau atkal sataisījusies kā pieaugusi sieviete, grasījos kaut kur iet. Tētis mani apsēdināja un teica: „Tu zini, nevaru tev neko aizliegt, bet ieteikt gan varu.” Un tas, ko viņš tādās reizēs teica, man daudz vairāk palika atmiņā, nevis, ja mani būtu nosēdinājuši un teikuši – tu nekur neiesi, tu nevari darīt to, to un to.

Jau skolā man tēva dēļ tika pievērsta lielāka uzmanība un prasīta lielāka atbildība. Nemaz nebija tik viegli. Tas turpinājās universitātē un ir joprojām. Cilvēki no manis sagaida to, ko paši iedomājušies, kādai man būtu jābūt. Tas apgrūtina dzīvi. Trakajos tīņa gados biju kļuvusi par lielu egoisti, ko tikai pēc tam sapratu. Man bija diezgan ass raksturs, runāju ar tiem, ar kuriem gribēju, un nerunāju ar tiem, ar kuriem negribēju. Tā bija kā aizsardzība. Bet klases audzinātāja bija briljants, viņa lielā mērā mainīja manu raksturu, pasakot lietas, kā ir, un vēl nokaunināja klases priekšā. Man toreiz bija ļoti jāpadomā. Pēc liecību saņemšanas vienmēr braucām pie viņas uz Saulkrastiem atpūsties, un toreiz viņa teica: „Elīza, man tāds prieks, ka esi tik ļoti citāda kļuvusi.” Arī pārējie teica to pašu. Tā jau ir – kad tuvākie pasaka, mēs neklausāmies.

Tiešām nezinu, kādai, cilvēkprāt, man būtu jābūt kā arhibīskapa meitai. Es tikai dzirdu, ko viņi pēc tam saka, un tas liecina par to, ko viņi domā. Jā, bijušas reizes, kad ballēts par traku, bet kas tad nav kļūdījies savā dzīvē. Bet es nebiju vājprāta mutulī līdz pazušanai. Kurš no mums 21 gada vecumā nav trakojis? Vienkārši man tas bija jāizcieš publiski, un varbūt tas ir pat labi – dzīvē kaut kas mainījās. Taču es joprojām domāju, ka cilvēks, kurš savas dzīves laikā patrakojis, nav sliktāks par tiem, kas ir ļaunatminīgi, skaudīgi vai citādi dvēselē samaitāti. Mēs jau redzam tikai tās ārišķības, neredzam, kas cilvēkam iekšā.

Es nekaunos no tā, ka esmu pieļāvusi kļūdas. Nekaunos no tā, ka esmu tikai cilvēks. Un no tā, ka grēkoju. Dievam jau interesē progress, kas mūsu dzīves laikā notiek. Vieglāk jau, protams, būt cilvēkam, kam viss izdodas un sanāk. Es laikam visu mūžu būšu procesā.

Grūti nepajautāt – kāpēc

Bet posms no novembra līdz agram pavasarim bija smags. Gatavojos ziemas gavēnim, gāju uz baznīcu, kur jau kādu laiku pirms Ziemassvētkiem cilvēkus mudina grēksūdzei. Tā bija smaga izšķiršanās izstāstīt kādam, acīs skatoties, savas dzīves lielākos melnumus. Visu decembri raudāju, līdz saņēmos. Ticu, ka palīdz. Būs taču kauns nākamreiz iet un stāstīt atkal to pašu. Tas liek vismaz domāt, sākt sevī kaut mazumiņu mainīt.

Man sarakstiņš bija diezgan garš. Mācītājs teica: „Domā, ka vienīgā kaut ko tādu saki? Patiesībā visi, kuri nāk, stāsta četras, piecas vienādas lietas.” Ja tagad sākšu stāstīt, sanāks, ka pastāstu visu, ko atklāju grēksūdzē (smejas). Gan jau paši zinām, kas nospiež mūsu sirdis. Es reizēm izveidoju par cilvēku viedokli, neko par viņu nezinot, un pat atļaujos nosodīt. Tam tagad sekoju. Būtībā cīnos ar savām atkarībām, tieši izskaužot īpasības, kas mīt manī, jo atkarības var nebūt vien mums ierastās kā alkohols vai narkotikas, bet jebkas cits, ko nespēj kontrolēt - iepirkšanās vai pārmērīga mašīnas pulēšana.

Faktiski smagi man bijuši pēdējie trīs gadi. Vispirms brāļa Krista zaudējums, šogad aizgāja mana labākā sirdsdraudzene. Ar katru zaudējumu mūsos kaut kas nomirst. Man bija smagi saprast, kāpēc aiziet cilvēks, kurš tik ļoti grib dzīvot, bet cits, kuram viss dots, pats sev to atņem. Grūti bija iemācīties nepajautāt – kāpēc? Ja man nebūtu garīgās platformas, ja nebūtu pie kā pieturēties, nezinu, kur dzīve būtu mani aizvedusi. Lai gan man pat varbūt ir grūtāk. Kad esi no nekristīgas ģimenes, bet pēkšņi satiec domubiedrus Kristū, pilnīgi viss dzīvē mainās. Man tieši otrādi – vienmēr esmu bijusi tajā vidē, tādēļ nav šīs pēkšņās atskārsmes un ir grūti cīnīties ar visu pasaulīgo apkārt. Tā ir tāda milzīga cīņa.

Vēl viens notikums, kas licis man par daudz ko padomāt, bija avārija. Mēs jau te varam paskatīties (Elizabete rāda rētas uz rokas). Nekas nav pazudis. Toreiz braucām ar draugu, viņš – pie stūres, es – blakus, mēs nebijām vainīgi, bet nelaimīgu apstākļu sakritības dēļ pretējā mašīna ielidoja mūsu joslā. Pusotru gadu man bija paralizēta roka ar prognozi, ka tā nekad arī nekustēsies. Man bija tikai 19 gadi. Es spēlēju vijoli...

Pēc tās reizes varu pateikt – nelēkšu ne ar gumiju, ne ar izpletni un nebraukšu dragreisā. Nedarīšu neko, kur pastāv kāds procents riska. Avārija man atņēmusi pārgalvību. Divus gadus pēc tam ārstējos. Beigās, kad teica – jātransplantē nervi no kājas, bet tad varbūt nejutīšu pēdu, un nav jau teikts, ka roka sāks kustēties –, domāju: „Nu, nē! Tā tas nepaliks!” Cītīgi vingroju, atceros, kad par milimetru vajadzēja pakustināt pirkstu, lija sviedri, un es raudāju. Tagad arī nejūtu pusi no pirkstiem, bet varu kustināt roku. Pirms diviem gadiem pirmo reizi saņēmos uzvilkt kleitiņu bez piedurknēm, tajā dienā 20 cilvēki pavaicāja, kas man ar roku (smejas). Rētas palikušas, tikai tagad pati tām nepievēršu uzmanību.

Strādāju jau no 16 gadiem. Mācījos pamatskolā un mūzikas skolā, vēl korī dziedāju un uz aerobiku gāju četras reizes nedēļā. Nesaprotu, kā varēju to visu iespēt?! Bet toreiz gribējās pašai savu naudiņu: vecāki iedeva tik, cik iedeva. Skolas brīvlaikos Amerikā krāsoju mājas, auklēju bērnus, pļāvu mauriņu un mazgāju traukus. Un raudāju. Domāju – ja tā būtu Ventspils, ar kājām aizietu mājās.

17 gadi nav vecums, kad gribas sēdēt mājās un fiziski smagi strādāt no sešiem rītā līdz deviņiem vakariem, kad brīva tikai sestdiena. Un vēl neko nenopelnīt. Mani uzturēja un iedeva naudu konfektēm un beisbola spēlei. Lai gan savu pirmo naudu es nopelnīju laukos (smejas). Man bija deviņi gadi, ar māsīcu cēlāmies piecos no rīta un gājām šķirot pa kastēm cūku kartupeļus. Par katru kasti maksāja 20 santīmus. Kad braucām līdzi uz tirgu tirgoties ar dārzeņiem, mums pirka saldējumu. Tās lauku atmiņas ir neaizmirstamas, gribētu, lai maniem bērniem arī tādas būtu.

Attiecības ir sarežģīta tēma, visiem par to gribas zināt (smejas). Esmu sapratusi, ka nemaz nav tik viegli būt ar otru kopā. Mūsu attiecības jau vispār bieži nepareizi sākas. No sērijas – padzīvosim kopā un paskatīsimies, kā būs. Pareizāk būtu uzreiz saprast, ko abi no tām vēlas. Varu pateikt vien to – ja man ar šo nekas cilvēku nesaistītu, mūsu ceļi būtu šķīrušies. Iepazīšanās laiks bija vājprātīgi romantisks. Dejojām pie telefondziesmām, sniegpārslām krītot, kādu mēnesi rakstījām vēstules viens otram, pat neapmainījāmies ar telefonnumuriem. Nerunājot jau nemaz, cik ilgs laiks pagāja līdz pirmajam skūpstam. Tikai pēc diviem gadiem sākām dzīvot kopā. Laikam abi esam kaut kādi citādi. Bet nav garlaicīgi.

Man ļoti svarīga ģimene kā tāda, kā solījums. Cienu savus vecākus par to, ka man tāda ir. 30 gadus kopā dzīvot droši vien arī nav viegli, bet mums vienmēr mājas ir bijis miers, nekad neesmu dzirdējusi, ka viņi kliegtu viens uz otru. Gribētu, lai maniem bērniem arī tā būtu. Gribētos, lai otram dotais solījums ir vienreizējs Dieva priekšā. Tāpēc nekur nesteidzos. Man ir bildinājuši, bet labi, ka tad nepateicu: „Jā!” Tas ir nopietns lēmums. Svēta lieta.

Tikai viens cilvēks izlasījis

Ļoti ilgi rakstīju dienasgrāmatu – no 1993. gada. Vienā brīdī pārstāju, bet tad atsāku. Jutu, ir, par ko rakstīt. Agrāk vairāk tika aprakstītas konkrētas vietas, cilvēki, darbības, tagad gribas par sajūtām un piedzīvoto brīdi. Varbūt kādreiz lasīšu un jutīšos kā tagad, varbūt – citādāk. Ir tikai viens cilvēks, kam esmu devusi lasīt. Toreiz tā bija vēl man pasveša meitene, bet es laikam jutu mūsu dvēselisko saiti. Tagad esam labākās draudzenes. Forša lieta tomēr tā dienasgrāmata! Tik vecumdienās būs jāiemet kādā ugunskurā un jāsadedzina (smejas).

Kad palika 20, domāju – esmu veca

Nupat ar draudzenēm skatījāmies bildes (katru gadu mēs, labākās draudzenes, sanākam kopā, un mums ir fotosesijas, lai pašām būtu, ko atcerēties). Mums tur 21, it kā tās pašas sejas, bet acīs tāda bezrūpība... Lai gan visas atzinām, ka tagad sev patīkam daudz labāk. Kad man palika 20, raudāju un domāju, ka esmu veca. Kad palika 25, domāju – cik kolosāls laiks tagad sākas. Jo jau apmēram saproti, ko gribi, vai vismaz to, ko negribi. Tagad man patīk pat sadzīviskas lietas. Smieklīgi, bet labsajūtu gūstu, tīrot māju. Ja esmu viena, uzlieku fonā mūziku, beržu linoleju, mazgāju izlietnes un pa to laiku daudz ko varu padomāt. Joprojām gribu gan burzmu, gan mieru... Kaut kad vēl sazvanījos ar draudzeni – neatceros kāds, bet bija kaut kāds liels pasākums, un es viņai teicu: „Re, kā jocīgi – agrāk es droši vien skrietu par katru cenu, bet tagad skatos ziņas, ēdu miežu biezputru ar speķi, sēžu mājās visvecākajās pļūtenēs, vilnas zeķēs ar sīpoliņu uz galvas un jūtos ļoti labi.” Citreiz domāju, ko vispār nozīmē baudīt dzīvi?

Citi saka: „Ā, re, tas tur izšķīrās no meitenes, beidzot atkal var baudīt dzīvi.” Bet ko tieši tas nozīmē? Vienu brīdi tas ir tikai – skriet un nekad nebūt mājās, otru – mājas, miers, sveces, pašu gatavotas vakariņas. Ieguldīt sajūtās, sev tuvajos cilvēkos. Bet atšķirību jau tikai ar laiku saproti. Toties no rīta man obligāti vajag, lai tad, kad esmu dušā, vannasistabā skan mūzika (smejas). Un somā man vienmēr līdzi smaržīgs ķermeņa sprejs. Vasarā gribas smaržot pēc ziediem. Tagad mīļākais ir Marokas rozes aromāts. Arī telefons vienmēr ir līdzi, jo tur visādas jaukās lietas, ko pārlasīt. Bet mājās vajag, lai ir svaigs gaiss, tīra gultasveļa, lai viss ir kārtībā un smaržo.

Aiva Alksne, žurnāls „Marta” / Foto: Rojs Maizītis, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva