Latviešu ārste, kura liek zobus Krievijas miljardieriem
Ja agrāk viņu pazina kā aktiera Paula Butkēviča meitu, tad tagad viņa ir pasaulē cienījama zinātņu doktore zobu implantoloģijā. Viņa — Alēna Butkēviča, kura vislabāk jūtas Latvijā.
Nezinātājs, satiekoties ar Alēnu Butkēviču, pat neiedomātos, ka šī simpātiskā un dzīvespriecīgā sieviete ir prestižās Bostonas Universitātes pasniedzēja, zinātņu doktore, kura stabili ieņem vietu starp pasaulē vadošajiem zobu implantēšanas ķirurgiem un pie kuras ārstējas pacienti no visas pasaules. Alēna Butkēviča pirms vairāk nekā desmit gadiem devās uz ASV papildināt zināšanas. Amerikā viņa ne tikai lieliski mācījās, bet arī veiksmīgi aizstāvēja doktora grādu un strauji kāpa pa karjeras kāpnēm — strādāja privātklīnikā, bija augstskolas pasniedzēja, ASV iedzīvojās arī viņas dēls Jānis ar savu ģimeni. Taču Alēna nolēma atgriezties Latvijā. Žurnālam „Kas Jauns” Butkēviča stāsta, kāpēc atgriezusies Latvijā, kāpēc festivāla „Jaunais vilnis” laikā par atvaļinājumu var nesapņot un kāpēc grib ar zirgu pabūt Dienvidamerikā.
Latvijā, izmācoties par ārstu stomatologu, Alēna Butkēviča izveidoja savu privātpraksi, sāka veiksmīgu uzņēmējdarbību. Taču visai ātri daktere saprata, ka ar iegūtajām zināšanām ir par maz, lai palīdzētu pacientiem. „Tas bija pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Pie manis sāka nākt deputāti, pirmie jaunbagātnieki, kuri gribēja jaunus zobus, taču es neko nezināju ne par implantiem, ne par jaunākajām tehnoloģijām. Mācēju ielikt tikai divas plates. Sapratu, ka man vēl daudz jāmācās,” smej Alēna.
Viņa devās studēt uz ASV. Izturēja pamatīgu konkursu, sakrāja naudu mācībām, kas nebija tā mazākā summa. Pēc trim studiju gadiem Alēna bija gatava atgriezties Latvijā, taču viņai piedāvāja strādāt Bostonas Universitātē par pasniedzēju. „Solīja 25 000 dolāru gadā. Bet ar tādu naudu pat dzīvoklim nepietiktu! Tā ir maksa tiem, kas grib Amerikā palikt par katru cenu. Man tas nelikās nopietni, biju gatava atgriezties Latvijā, savā privātpraksē. Es esmu pati savas dzīves noteicēja, tāpēc darba sarunās droši varēju diktēt noteikumus. Teicu, ka gribu strādāt kā privātpraktiķe, uzņēmēja, kas pati sev pelna, ka man nevajag cieto algu. Rezultātā man piedāvāja darbu ne tikai Universitātē, bet arī privātklīnikā,” atceras Alēna.
Viņa sāka strādāt par pasniedzēju Bostonas Universitātē. „Tā bija ļoti liela skola un izaicinājums. Es taču nevarēju pieļaut, ka kāds students būtu gudrāks par mani, uzdotu jautājumu, uz kuru nespētu atbildēt. Tāpēc man vajadzēja nemitīgi pilnveidoties, uzlabot zināšanas, sekot visiem jaunumiem. Strādājot Universitātē, bija iespēja sastapties ar visdažādākajiem pacientiem un viņu gadījumiem. Redzēju, cik dažādi salikti implanti, kādi katram ir plusi un mīnusi. Nolēmu rakstīt zinātnisko darbu par implantiem. Vispirms sāku ar maģistra grādu, līdz izstrādāju doktora grādu. Tajā salīdzināju visas implantēšanas pamatsistēmas. Ieguvu doktora grādu, sāku pasniegt citur pasaulē — ar zinātni izbraukāju Austrāliju, Havaju salas, Jaunzēlandi, Amsterdamu...” savu žilbinošos karjeru ASV īsumā izstāsta Alēna Butkēviča.
Un tomēr viņa atgriezās Latvijā. „Nenoliegšu, Amerikā nopelnīt varēju vairāk, bet... Tur biju spiesta pielāgoties amerikāņu dzīvesveidam, nonivelēties līdz viņu līmenim — no augstpapēžu kurpēm pāriet un zema papēža apaviem, aizmirst par elegantām kleitām... Protams, man bija iespēja doties uz Metropolitēna operu, baudīt kultūras pasākumus, bet... Katru dienu izejot no ofisa un atdurties pret to simtskilogramīgo cilvēku masu — tas nebija tas, ko savā dzīvē vēlos. Atskārtu, ka negribu dzīvot vietā, kur cilvēki ir stresā, pusdienas rij pa ceļam uz darbu, katram ir savs psihoterapeits... Latvija tomēr ir mana dzimtene, manas mājas, lauki, te dzīvo mans tēvs. Turklāt, esot Latvijā, varu šejienes cilvēkiem sniegt tāda līmeņa medicīniskos pakalpojumus, kas līdz šim viņiem bija liegti. Tāpēc ir lielāks gandarījums strādāt,” paskaidro Alēna.
Tas, ka viņa tagad darbojas Latvijā, nenozīmē, ka viņas klienti ir tikai Latvijas iedzīvotāji. „Pie manis brauc ārstēties no visas pasaules. Ir pacienti no Šveices, Francijas, Itālijas, Anglijas, Libānas un, protams, no Krievijas. Līdz ar to man publika ir daudz interesantāka un daudzveidīgāka nekā Amerikā. Jo ārstējam gan cilvēkus no Krievijas Valsts kancelejas, gan tepat no Latvijas lauku novadiem,” uzskaita daktere.
Vaicāta, kā tikusi pie tik plaša pacientu loka, Alēna pasmaida: „Es nevienu nemeklēju. Mani pašu atrod. Kādā veidā? Nezinu. Es pat nezinu, kas ir šie cilvēki, ko viņi dara, cik svarīgi jūtas. Es viņus nepazīstu, un man tas nav svarīgi — viņi ir mani pacienti. Un viņiem ir svarīgi, lai tiktu saglabāta konfidencialitāte. Jo kurš gan gribētu, lai visi nu zinātu, ka viņa perfektie zobi patiesībā ir mākslīgie. Protams, ja atnāk Latvijas Valsts prezidents, tad es pazīstu, kas viņš ir, — esmu redzējusi fotogrāfijā.”
Izrādās, starp Alēnas Butkēvičas klientiem ir ne tikai Latvijas vadošās amatpersonas, bet arī ļoti ietekmīgi cilvēki no citām valstīm, baņķieri, politiķi, uzņēmēji. „Bieži vien gadās, ka kāds pacients no Krievijas ierodas ar vairākiem miesassargiem. Nevis vienu, diviem, kā ierasts, bet ar veselu armiju, kas nobloķē teju visu manas privātprakses mājas apkārtni,” atceras viņa.
Viens no vissaspringtākajiem darba laikiem Alēnai Butkēvičai ir festivāls Jaunais vilnis, kad uz viņas privātpraksi ir teju vai rinda ar turīgiem Krievijas iedzīvotājiem. Šogad Alēnai pat neizdevās izbaudīt atvaļinājumu. Tas bija iekritis tieši Jaunā viļņa laikā, un atvaļinājumu daktere pavadīja darbā. „Biju iecerējusi divas nedēļas atpūsties Francijā, taču — nekā. Strādājām nemaņā — tik liels šajās nedēļās bija klientu pieplūdums. Un nevar jau atteikt — cilvēki speciāli atbraukuši, gādājuši vīzu, grib izskatīties labi. Viņi grib, lai implanti un uz tiem liktie kroņi izskatītos kā dabiski zobi. Nevis kā Allai Pugačovai. Viņai jau pa gabalu var redzēt, ka tie ir mākslīgie zobi. Gribas pat kliegt — mīļā Alla, vai tiešām nevari atļauties augsta līmeņa speciālistu, kas ieliktu kvalitatīvus kroņus,” emocionāla ir daktere.
Stāstot par klientiem Jaunā viļņa laikā, Alēna ievērojusi, ka publika, it sevišķi šogad, ir mainījusies. „Ja agrāk viņi bija daudz pompozāki un stresaināki, ar kāju vēra durvis, tad tagad nu ir citādi. Publika ir mainījusies. Palikusi inteliģentāka, gaumīgāk ģērbusies. Ja pirms dažiem gadiem mugurā bija tikai dārgi un spoži zīmoli, tad tagad pasaulē labāko dizaineru tērpi, speciāli šūti uzvalki no ļoti laba auduma. Prot arī svešvalodas,” stāsta Alēna.
Klientus viņa neizvēlas pēc naudas maka biezuma un sava darba cenu principiāli nemaina, atkarībā no klienta bagātības. „Mani daudz audzināja vecmāmiņa — poļu katoliete. Viņa man iemācīja svarīgākos principus, kas man palīdz dzīvot. Piemēram, nemēģini nevienam atrieb, skaust. Visa dzīve iet uz riņķi. Bet runājot par klientiem... Nav jau tā, ka redzu: ja pie manis ierodas madāma ar milzīgu dimanta rotu, tad uzreiz dubultoju cenu. Lai gan esmu novērojusi — tiklīdz pacients nosaka, ka nauda nav problēmas, vienmēr būs nepatikšanas ar samaksāšanu,” atklāj Alēna.
Kaut arī daktere Latvijā ir uz palikšanu, tik un tā viņa turpina braukāt pa pasauli. Gan profesionālas darbības dēļ, gan arī lai atpūstos. Arī no tā, kas notiek Latvijā. „Es no visām negācijām cenšos distancēties. Esmu kā valsts valstī,” teic Alēna, uzsverot, ka viņai mājās neesot televizora un ziņas viņa neskatoties.
Bet ārpus Latvijas viņa dodas regulāri — lasīt lekcijas, konsultēties ar kolēģiem, turpināt izglītoties. „Taču man vienmēr velk atpakaļ uz mājām, uz Latviju. Protams, te dzīve nebūt nav labāka kā citur, taču man te ir vislabākais personāls, kāds nebūtu nekur citur. Latvijā ir kaut kas tāds īpaši feins, kas pievelk...”
Kad Alēna Butkēviča uzskaita valstis, kurās viņa pēdējos gados praktizējusi vai lasījusi lekcijas, rodas iespaids, ka viņa nav bijusi tikai Antarktīdā un uz Mēness. „Nē, tik traki nav,” smejas daktere un nosauc, kur patiešām vēl nav būts: „Ķīnā, Pakistānā, Indijā...”
Kāpēc tik daudz kur pabūts? Izrādās, pasaulē nemaz nav daudz augsta līmeņa speciālistu zobu implantēšanā, tāpēc šī aroda zvaigznes cita ar citu apmainās pieredzē, konsultējas. „Mēs cits citu pazīstam. Mūsu nav tik daudz, un mēs absolūti nekonkurējam — visiem darba pietiek. Un, ja ir kāds īpaši sarežģīts gadījums, droši konsultējamies ar kolēģiem. Sūtām fotogrāfijas ar konkrēto situāciju vai pat braucam ar visu pacientu, ja uzskatām, ka kopā ar kolēģiem operāciju veiksim labāk.”
Alēna Butkēviča labprāt arī ceļo ne tikai darba darīšanās. „Tad gan es pilnībā atpūšos — datoru līdzi neņemu, telefonu izslēdzu un ielieku seifā, nelasu nevienu avīzi un neskatos televīziju. Nekādas komunikācijas, nevienas sarunas par darbu. Vislabākā atpūta man būtu uz vientuļas salas,” pasmaida daktere, kura bieži ceļo kopā ar dēlu Jāni.
Tā viņa izbauda atvaļināju, kas nav iespējams viņas laukos Latvijā, jo tur atkal ir citi darbi un rūpes. Alēnai pieder neliels īpašums Bruknā, Bauskas pusē, kur viņa nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību, kur atpūšas pie dabas, jājot ar zirgu. Turp viņa dodas ar lielāko prieku katru nedēļas nogali.
„Tur ir tāds klusums! Un tas man ir vajadzīgs, jo darbā redzu 20—30 cilvēkus dienā, runāju ar viņiem, un, kad pārnāku mājās, bieži vien bijis tā, kad vīrs prasījis: „Vai šovakar atkal klusēsim?!” Bet tiešām, vakaros vairs negribu nevienu vārdu pateikt. Jo visvairāk gribas paklusēt. Savukārt laukos vislabāk atpūšos, jājot ar zirgu. Un pēdējā laikā esmu pat pasākusi jāt bez sedliem. Tā kārtīgi izjājot un vēl no zirga nokāpjot pēc pašas vēlmes, gandarījums ir ļoti liels,” pasmaida Alēna, atklājot kādu sapni: „Gribu paņemt atvaļinājumu un ar zirgu pārjāt daļai Dienvidamerikas — no Atlantijas okeāna līdz Klusajam okeānam. Pabūt Ugunszemē, Patagonijā, pārjāt Andu kalnus...”
