Kasparam Bindemanim noriebies būt mačo
Kaspars Bindemanis nedala pasauli sievietēs un vīriešos un ir pārliecināts, ka mūsu psiholoģijas ne nieka neatšķiras. Brīnumus dažkārt var redzēt gan vienā, gan otrā pusē. Atšķirības drīzāk esot personības jautājums. To, kas patlaban notiek viņa dzīvē, Bindemanis nestāsta, jo tas ir kaut kas tik skaists un trausls, ka negribas, lai, atklātībā palaists, tiktu izpostīts. Nedaudz pafilozofēt par vīriešu un sieviešu attiecībām, sēdot Daugavas krastā, – uz to gan viņš parakstās.
Jebkuram tas ir vajadzīgs. Lai kā kāds teiktu, ka viņam nav vajadzīgs blakus otrs cilvēks, beigu beigās mēs tomēr nonākam pie secinājuma, ka ir. Tas siltums, ko cilvēki spēj viens otram dot, dzīvojot kopā, mums visiem nepieciešams. Tā nu cilvēks uzbūvēts, viņš nevar dzīvot viens. Vismaz ar manu temperamentu – noteikti ne. Tikai reizēm mans čigāna gars neiet kopā ar džentlmeņa prātu. Viegli nav. Esmu taču esmu sarežģīts cilvēks.
Tu nekad neesi viens?
Ik pa laikam esmu gan. Bet to vientulību vajag izbaudīt. Vispār ik pa brīdim vajag būt vienam, tad vari daudz ko pārvērtēt. Un tad atkal kārtīgi dot „džasā”...
Traukus mazgāju tikai es. Ja man ir pastāvīga kopdzīve ar sievieti, tad viņa virtuvē parādās tikai, lai iedzert tēju. Protams, es nedaudz pārspīlēju. Tomēr 80% virtuves aizņemu es. Man patīk gatavot, vienīgais, ka man tam laika žēl. Forša ir sajūta, ka esi kaut ko garšīgu pagatavojis un redzi, ka sievietei ir prieks par to, ko viņai pasniedz.
Asaras it kā ir sieviešu privilēģija. Tev arī kāda nobirst?
Gadās. Esmu emocionāls cilvēks. Nav noteikti jābūt kaut kādiem mēsliem, lai sāktu raudāt. Tas var būt aiz saviļņojuma. Ir situācija, un tu jūti, ka nekādi nespēj savaldīt asaras.
Droši vien. Tā jau izskatās. Es nezinu, bet varbūt mēs tagad jaucam iemīlēšanos ar pieķeršanos. Ļoti grūti ir saprast, kur tā robeža novilkta. Katrā ziņā, ja kādam pieķeros, dodu vaļā līdz galam. Bez kompromisiem. Vai nu auksts, vai karsts, – citādi neprotu. Cits jautājums, uz cik ilgu laiku tas ir.
Varbūt līdz mūža galam. Tu vispār tici, ka var mīlēt vienu cilvēku visu mūžu?
Ja skatos uz saviem vecākiem, tad jāatzīst, tas ir vairāk kā iespējams. Tas tik ir pārītis. Kad viņi apprecējās, tētim bija 19, mammai – 20 gadi. Man pat liekas, ka vēl pirms dažiem gadiem viņi nevienu nakti nebija šķirti. Vienu reizi gan atceros, kad mamma bija palikusi pie krustmātes. Viņa piezvanīja mūsu kaimiņiem un pateica, lai neuztraucamies. Tolaik jau nebija mobilo. Bet mēs bijām tā uztraukušies – nu, kā tas var būt, ka mammas nav mājās. Pirms kāda laika mamma pusgadu bija aizbraukusi uz Īriju strādāt, tad gan nezinu, kā fāterītis to varēja izturēt. Starp citu, pēc visiem maniem aprēķiniem, esmu radīts kāzu naktī.
Ideālas. Esmu riktīgs rīdzinieks, centraviks – Stabu un Brīvības ielas stūris ir manējais. Kad sāku mācīties skolā, mēs pārvācāmies uz Saulkrastiem. Kaut kāds velns viņus dīdīja. (Smejas.) Tas ir vienīgais, ko varu saviem vecākiem pārmest. Tā dzīve mazpilsētā bija tīrais murgs, tur vide tāda, ka cilvēki paši nezina, ko viņi grib un kas viņi ir. Kad tiku atpakaļ Rīgā, likās, esmu paradīzē nonācis.
Tu nebūt neesi sekojis savu vecāku piemēram. Tev jau tūlīt 40, vai ģimene nav padomā?
Protams, ka ir. Kur tad es likšos, zem sedziņas gulšos? Tas viss mani interesē. Bet es parasti ieķeros sarežģītos cilvēkos, tāpēc līdz šim kaut kā nav sanācis.
Omis apjautājas gan, kā man iet un kas vispār notiek. Citi liekas mierā. Cilvēki jau no manis gaida tādu Mačo tipiņu, kaut gan es nemaz tāds nevēlos būt. Un, ja godīgi, tad tas man ir tā noriebies...
Tu nebaidies, ka vecums varētu tevi pārsteigt un tā arī tu nepaspētu to izdarīt?
Uz mani vecums neattiecas, jo esmu kalnietis. (Smejas.) Dzīvoju ar pilnīgu pārliecību, ka es nekad nemiršu. Bez jokiem. Tāda man sajūta. Man sķiet, ka tas varētu būt baigi feini, ja es varētu redzēt, kas notiek ar pasauli pēc 200 vai 300 gadiem. Es ceru, ka līdz brīdim, kad kāds no maniem tuviniekiem mirs, būšu sasniedzis tādu garīgās attīstības pakāpi, ka sapratīšu – mirt nav nekas traks. Bet vispār man ļoti patīk viss, kas šajā dzīvē notiek, vajadzētu tikai šo to nedaudz sakārtot.
Jā, protams, Ieviņu atceros. Man toreiz bija četri vai pieci gadi. Mums bija kāzas, tad bija šķiršanās. Ieviņa teica – viņam jau tā Baibiņa patīk. Mums gāja traki.
Tev ir svarīgi, ko par tevi saka apkārtējie?
Brīžiem – jā, brīžiem – nē. Protams, ir nepatīkami, ja kādā brīdī tev pārmet to, ko neesi ne darījis, ne pat domājis par to. Mani tak dzeltenajā presē zākā no rīta līdz vakaram. Pats skumjākais taču ir tas, ka cilvēki lasa tos „dzeltenos” un domā, ka patiesi tas tā ir. Tas brīžiem ļoti nepatīk, bet kopumā visu to vairāk vai mazāk laižu gar ausīm. It kā jau es arī tos cilvēkus varu saprast – viņi dzīvo savu pelēko dzīvi, un gribas kaut ko krāsaināku, un tad viņi palasa presē, piemēram, ko dara Kaspars Bindemanis. Viņiem ir piedzīvojums.
Sarežģīts jautājums. Publika jau visu laiku to pieprasa. Ja gribi kaut ko cilvēkiem pateikt, ieskaidrot, tad noteikti statuss nepieciešams. Tas dod iespēju uzrunāt cilvēkus. Un man noteikti ir, ko teikt. Es taču gribu to pasaules revolūciju uztaisīt, bet viens pats jau to nevar izdarīt, tur vajadzīgi seši miljardi cilvēku. (Smejas.) Ja nopietni, pēdējā laikā man vispār gribas kaut kur uz Indiju aizbraukt, nolīst mežā un dzīvot.
Cilvēku vērtību skalu. Tās vērtības, kurās balstās mūsu attiecības, man šķiet, ka tās ir pilnībā ačgārnas. Uz ko tad mēs dzīvojam – uz meliem, uz naudas, bailēm, konkurences. Īstenībā vērtību skalai vajadzētu balstīties uz mīlestību, līdzcietību un tamlīdzīgām lietām. Nevis uz tā, ko mums te stūķē pa visiem galiem iekšā, no rīta līdz vakaram.
Tagad vairs ne. Kādreiz gan meloju tā, ka ausis kust. Tad vienā brīdī atteicos no daudz kā nevajadzīga, arī no meliem.
Ko tev nozīmē nauda?
Pilnīgi neko.
Diemžēl, jā. Bet vienalga ar naudu nav tā, ka man tās pelnīšana sagādātu kaut kādu baudu. Godīgi sakot, man tas derdzas, pati nauda un cilvēku attiecību veidošana uz kaut kādām finansiāliem pamatojumiem.
Tu esi vegāns, un tev ir īpaša attieksme pret dzīvniekiem. Vai ir kas tāds, ko mums cilvēkiem vajadzētu mācīties no četrkājainajiem?
Nesen, tieši Jāņu vakarā, savācu vienu kaķēnu, viņš ir dikti negants. Vērojot kaķu uzvedību, es nekādi nevaru saprast, ka, piemēram, kristieši uzskata, ka dzīvniekiem nav dvēseles. Tas viss fīlings, kā viņi viens pret otru attiecas – tur ir gan mīlestība, gan greizsirdība, gan naids un viss pārējais. Kā viņiem var nebūt dvēseles?
Absolūts noliegums. Nē, nu, ja man akurāt liktu pie galvas pistoli un teiktu, ka man ir jāpievēršas kādai reliģijai, tad es izvēlētos budismu. Man šķiet, tā nav reliģija, bet vairāk filozofija, jo tur nav dieva, cilvēks strādā pats ar sevi. Bet es negrasos propagandēt arī budismu. Cenšos no visa paņemt to, kas man šķiet loģisks un ir saskaņā ar manu pārliecību.
Tu vari iedomāties savu dzīvi pēc desmit gadiem?
Vairāk vai mazāk stādos priekšā, kā tas viss varētu izskatīties. Lielos vilcienos jau tieši tāpat, tikai citā klimata joslā. Nav tā, ka man Latvijas klimats nepatīk, es vispār vārdu „nepatīk” nelietotu. Bet šeit nav manas mājas. Tā es to jūtu. Šī nav tā vieta, kur man jādzīvo.
Jau teicu, neesmu vienkāršs cilvēks. Tāpēc man ir jārēķinās, ka mana dzīve nav vienkārša. Protams, brīžiem ir tā, ka gribētos to visu mazliet vienkāršāku. Tas, kas darās manā galvā, ar to gan pilnībā esmu apmierināts.
Anta Blumberga, žurnāls „Marta” / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
