Jokdara Jāņa Skuteļa improvizētā dzīvošana
Tie, kas nelaiž garām nevienu izdevību pasmieties, varen nopriecāsies, skatoties Karalisko Anekdošu teātri – TV ir atgriezies smīdināšanas lietpratējs Jānis Skutelis.
Jānis arī godīgi pasaka: „Gribējās, lai būtu loģiski, ka es tur piedalos. Tāpēc raidījums ir pamainījies. Aktieriem anekdotes jāstāsta un jārāda tikai vienā raundā. Pārējos raundos ir mājās sagatavota un iestudēta situācija, ko paši parāda un iedod pretinieku komandai atveidot. Tad seko kāda neveikla situācija, ko es viņiem piedāvāju izspēlēt uz vietas (man jau pašam patīk tās izdomāt, vai sanāk – cits jautājums) un raidījuma beigās ir improvizēts sadraudzības raunds. Līdz ar mani klāt nākusi diezgan spēcīga improvizācija, ceru, ka aktieriem būs, ko darīt. Negribētos, lai ir tikai smieklīgi, bet arī nedaudz saturīgi, lai ir teātru sacensība, intriga un pašiem aktieriem – asums. Ceru, ka aktieri raidījumu izmantos kā iespēju padauzīties, nevis par to „šūties”.”
Jānis nevienu brīdi neslēpj, ka viņam improvizācija ir mīļa. Karaliskajā Improvizācijas teātrī viņš ar to pārsvarā vien nodarbojas. Kā pats saka – bez pretenzijām, bet tā, lai ir rēcīgi. „Mēs noteikti nemēģinām kādam iestāstīt, ka Improvizācijas teātrī ir augstā māksla,” viņš uzsver. „Redz, neviens nenodarbojas ar cilvēku smīdināšanu, bet cilvēkiem vajag pasmieties. Ja viņiem ļauj to darīt, tad viņi arī smejas. Tāpēc mums teātrī pazudis jautājums – vai latviešiem ir humora izjūta, vai nav?”
Ja reiz par teātri, tad par teātri. Ar Jāni tiekamies zīmīgā dienā – vakarā Karaliskais Improvizācijas teātris atklāj sezonu, un Jānim jau pulksten piecos jābūt „K Sunī” uz izrādi. Vaicāju par viņa sajūtām šajā saistībā. „Ņemot vērā, ka mēs nekad nezinām, kas izrādē īsti būs jādara, jau sen vairs nekāda dižā stresa nav. Kāda jēga satraukties par to, ko nevari mainīt un paredzēt?! Tas ir tāpat, kā satraukties par rītdienu. Tā pienāks, un, kā apstākļi prasīs, tā arī rīkosies. Mēģināt paredzēt? Kamdēļ?
Vienīgā atšķirīgā iezīme, ka sezonas atklāšanā un noslēgumā spēlējam visi. Nevis kā parasti – trīs improvizatori un Andris Rupais vada. Nezinu, vai tāpēc izrāde kļūst rēcīgāka, bet lielāks haoss uz skatuves sanāk noteikti.” Vēl pēc brīža viņš nosmejas: „Improvizācijai labā lieta, ka mums pilnīgi droši var arī neizdoties. Ja par to akurāt nepārdzīvojam, bet atzīstam sakāvi, skatītāji nevienā brīdī nav mūs par to nosodījuši. Neizdošanās arī ir process, tas arī ir pietiekami smieklīgi, ja riktīgi neizdodas. Tāpēc mēs gandrīz nevaram kļūdīties!”
Jānis stāsta, ka visnotaļ arī dzīvē mēģina neuztraukties par niekiem, bet improvizācijai dzīvē no teātra atšķirība esot diezgan liela. „Izrādē, kur notiek improvizācija, divas stundas jāiztur paaugstināta koncentrēšanās.
Nepārtraukti uzturēties tādā koncentrēšanās līmenī vismaz es vēl nevaru. Tāpēc ir arī situācijas, kas man aiziet garām un kuras es pat nepaspēju pamanīt. Visam sekot un noreaģēt būtu par traku. Lai tā upe plūst!” Jānis smejas, ka daudzi, kuri nāk skatīties viņa stāvizrādi, domā, ka viņš iznāk uz skatuves un visu uz līdzenas vietas izdomā, bet tā vis nav. Pagaidām viņš nav arī patlaban pieķēries pie scenārija rakstīšanas savai jaunajai stāvizrādei, kuras nosaukums būs „Paranoja”. „Esmu piefiksējis, ka cilvēkiem visiem ir paranoja, un man šķiet, ka par to vajag kādu joku pastāstīt. Par to, ka nevari būt viens, jo kāds tev visu laiku seko un tevi vēro. Pat ja esi noslēpies un tevi tiešām neviens neredz, tad Dievs tevi vēro. Esmu pietiekami pārliecināts, ka mūsu sabiedrība ir ar šo sajūtu aizrāvusies. Ja man pašam tā nebūtu, diez vai būtu pamanījis, ka tā ir citiem (smejas). Esmu drošs – lai cik dziļa meža vidū tu būtu, ja izdomāsi pačurāt, vienalga paskatīsies apkārt, vai kāds neskatās. Kāpēc lai skatītos? Un kas notiks, ja pēkšņi kāds skatīsies? Nekas. Bet tik un tā tu paveries apkārt. Kaut kāda dīvaina paškontrole, kas nevienam nav vajadzīga. Tas nozīmē, ka mēs drusciņ esam tādā teātrītī. Vai tad ne? Ja uz mani visu laiku skatās, man ir kaut kā citādāk jāizturas. Tas nozīmē, ka visu dzīvi arī pavadi uz skatuves, tēlojot kādam teātrīti.”
Jānis pārliecināts, ka ar joku mēs paši sev varam vislabāk palīdzēt. Viņš, piemēram, brīnās, kāpēc mūsu redzamie cilvēki politikā ir tik nehumorīgi. „Ar pārnopietniem stāstiem var iedzīt dziļi depresijā. Mums būtu daudz vieglāk, ja politiķi pajokotos ik pa brīdim. Protams, tas jāmāk, jo dažreiz, kad viņi mēģina jokot, ir sajūta, ka labāk tomēr nevajadzēja.” Nuja, visi jau nevar jokot kā Jānis, turklāt tas ir viņa darbs. „Man nav problēmu atrast smieklīgo,” viņš saka. „Piemēram, pārsmieties var par cilvēkiem, kas stāv rindā ar savu numuriņu. Jo, ja ir gara rinda, tad vienmēr ir kāds, kurš neiztur un aiziet. Un vienmēr ir kāds, kuram ir 89. numuriņš, un, kad iedegas 71., viņš ir gatavs iespraukties cerībā, ka varbūt konkrētā numuriņa īpašnieks tomēr ir aizgājis. Ja ir jau iestartējis un atklājas, ka kādam tomēr ir tas 71., ir taču tik smieklīgi redzēt, kā viņš iziet no situācijas, jo viņu vēro un viņš nevar palikt muļķos (smejas). Jā, es vēroju. Neesmu Žils Verns, kurš izdomā pats savu pasauli. Turklāt vērot ir arī daudz veselīgāk, nekā skatīties televīziju. Te vismaz pa īstam notiek.”
Pirms četriem gadiem Jānis žurnālam „Marta” stāstīja, kā gatavojies ņemt kredītu un pirkt dzīvokli cerībā, ka 20 gados to būs nomaksājis un beidzot varēs nopirkt arī ko ēdamu… „O! Es jokoju!” viņš smejas. „Esmu izdomājis, ka man ir daudz citu lietu, par kurām varu iztērēt naudu. Pasaule ir tik liela, piesiet sevi pie viena dzīvokļa? Tādas lustes man nav. Ir tāds teiciens – ja tev ir daudz naudas, tas nozīmē, ka tev nav iztēles. Jo, ja tev būtu iztēle, tu naudu jau būtu iztērējis. Tāpēc iztēle man ir laba. Labāk ceļoju, eju uz masāžu un pērku grāmatas. Es pat daudzas vēl neesmu izlasījis, bet man ļoti patīk aiziet un nopirkt kaudzi. Lai stāv – kaut kad izlasīšu.”
Jānis arī pavēsta: „No manis tagad ir jogs! Riktīgi smieklīgi. Starp citu, ļoti interesanta nodarbošanās. Pirmā sajūta bija, ka tā ir fiziska vingrošana, bet tagad jau tas ir cits stāsts. Pirmkārt, eju 6.40 no rīta, un tagad man ir skaidrs, ka viss lēnām pats par sevi stiepjas un kārtojas, kā vajag. Karsti, grūti (jo karstā joga), visu laiku sajūta, ka jāiet mājās, ka „šito” nevajag darīt, bet savācies un pats esi priecīgs.” Smejos, varbūt vecums? „15. augustā man palika trīsdesmit! Jūtu, ka tuvojas Jēzus vecums. Bet man jau tagad pienācis tāds apzinātāks laikmets. Patīk apzināties to, ko daru, un darīt to, ko esmu apzinājies. Tā ir daudz labāka sajūta. Tā nav paškontrole, bet kaut kas uz to pusi. Jo cilvēks ir būtne, kam ļoti maz vajag, lai viņš izlaistos – kā man skolotāja teica – kā zirga deķis. Es pilnīgi noteikti neesmu sliktās domās par sevi. To nenovēlu nevienam. Bet drusku pasekot sev līdzi vajag.”
J
Aiva Alksne, žurnāls „Marta”/ Foto: Rojs Maizītis
