Vīrieša lūgums: palīdziet man saprast sievieti!
"Nu jau kādu laiku, apmēram sešus mēnešus, esmu iepazinies ar jauku sievieti. Sākumā jau bija skaisti – tikšanās, romantika, kopīgi pasākumi, pikniki, mīlēšanās..." situāciju skaidro kāds ģimenes portālā mammam.lv/tetiem.lv reģistrējies vīrietis.
"Bet nu jau divus mēnešus attiecības (ja tā var teikt) ir iegājušas strupceļā. Nu labi, saprotu jau, ka viņai ir palikušas mieles, bailes un viss pārējais no bijušā vīra, kurš viņu esot sitis, izvarojis, krāpis ar citām un ko tik vēl nedarījis (pat Ziemassvētku vakarā no mājas padzinis), un tāpēc vairs nevienam tagad netic.
Visādi esmu centies uzzināt, ko viņa jūt pret mani, bet atbildes jau ir tādas – es tāda esmu, pateikt to, ko jūtu nevaru, nevienam to neesmu teikusi, kāpēc mēs nevaram tikai parunāt un, ja tev nepatīk kāda esmu, tad meklē citu, jo man nevienu nevajag un dzīvošu viena ar saviem bērniem.
It kā jau pašlepnums viņai ir liels, bet, kad nerunāju ar viņu pa telefonu, gaidu, kad kaut ko man pateiks – nu kaut vai pasūtītu mani (vismaz, lai tiktu ar visu skaidrībā) tad arī to nedara. Kad esmu ciemos pie viņas, tad vienmēr jau ir kāds iemesls, lai ar mani tagad netuvinātos – tad nogurusi, tad galva sāp, tad reizes, grib no manis atpūsties, daudz darba utt. Tāda sajūta, ka gribētu jau kaut ko man teikt, bet nesaka un uzvedas "kā suns uz siena kaudzes" vai arī spēlējas kā kaķis ar peli – tad palaiž vaļā, tad atkal pievelk klāt.
Lai arī man ir bijušas daudz sievietes, bet ar tik grūtu gadījumu vēl neesmu sastapies. Lai ko arī es nedarītu – gan ziedi katru tikšanās reizi, gan mīļi vārdi, nu nekas nelīdz, jo viss atduras kā pret sienu, un nu jau vairs negribas viņu saukt par mīļo princesīti, bet gan par sniega karalieni. Patiešām nezinu, ko darīt, jo uz atklātu runāšanu viņa nav dabūjama. To, ka cita viņai nav, to zinu 100%.
Vai kāds ir ar tādu gadījumu sastapies un ko varat ieteikt, kā tālāk rīkoties?"
