Latviešu Sofijas ugunīgā spāņu kaislība
Pirms gada Sofija Zanda Līgotne (26) sakravāja koferi, lai dotos uz Spāniju. Saviem draugiem viņa pateica – braucu pavisam. Viņa devās prom ar domu iemācīties īstu flamenko.
Bariņš latvju meiču vecumā no 20 līdz 40. Ar metāliem apkaltās kurpēs, krāsainos plandošos brunčos, rokas sānos iecirtušas.
Izskatās gluži kā divosainas māla krūkas. Mati visām cieši pieglausti, uz pakauša sasieti mezglā, sejas – stingras, noteiktas, pat sastingušas. Viņas tik apņēmīgi klapē dēļu grīdu, ka troksnis dzirdams uz ielas un dažam labam garāmgājējam liek nesapratnē raudzīties apkārt.
Ik pa laikam kāda izjauc ritmu, tad apņēmības pilna mēģina turēt pārējām līdzi. Esmu viena no viņām. Pēkšņi pieķeru sevi pie domas, kāpēc to daru, kāpēc es, latviete, nelecu polku, bet gan nemākulīgi mēģinu ielauzties spāņu flamenko. Un visas tās pārējās, kāpēc arī viņas?
Man sanāk raudiens no tā, ka nesaprotu un man nesanāk, un no klapēšanas smeldz kāju ikri. Tikmēr tā, kas visām ierāda deju soļus, mūsu skolotāja, rokas pacēlusi augšā gluži kā spārnus. Es tik nopūšos – būs vēl grūtāk, sāpēs arī rokas. Nespēju spogulī skatīties savu nemākulīgo gorīšanos, labāk vēroju kādu, kas dejo pirmajā rindā, viņai vienīgajai ir sarkanas kurpes un sanāk tik labi, it kā viņa flamenko būtu dejojusi jau no agras bērnības. Tā ir Sofija. Vēlāk uzzinu, ka flamenko viņai nav tikai deja vai dzīvesstils, bet kaut kas vairāk – varbūt pat reliģija, iespējams, apmātība.
Gandrīz dzelzs lēdija
Jau no agras bērnības Sofija ir dejojusi – sākumā latviešu tautas, vēlāk modernās dejas, arī hiphopu, jazz, funky un swing, līdz beidzot nolēmusi pamēģināt flamenko.
„Tas notika pilnīgi nejauši, man nav tāda stāsta, ka būtu to kaut kur redzējusi, iespaidojusies vai bijusi Spānijā. Aizgāju uz nodarbību pie Ilzes Zariņas un jau pirmajā nodarbībā sapratu, ka tā ir mana deja. Kopš tā laika neviena cita mani nesaista. Šī ir visatbilstošākā manam raksturam, temperamentam un arī ārējam izskatam,” atzīstas Sofija. Skatos uz viņu galdiņa otrā pusē – tumši, taisni mati, brūnas acis, tiešām vairāk pēc spānietes, ne latvietes. Uz manu jautājumu, vai viņai gadījumā nav dienvidnieku asiņu, Sofija atbild, ka ir tīra latviete, nav viņas rados ne čigānu, ne spāņu. Jā, ja nu vienīgi viņas vecmammas vecmamma esot bijusi ungāriete. Tāpēc kaislība uz flamenko viņai pašai joprojām ir liels pārsteigums.
Man šķita, Sofija flamenko dejo kopš bērnības, bet patiesībā izrādās – vien divus gadus. Šī deja padodas ļoti lēni, tā jāmācās teju visu dzīvi, līdz iemācies – būt ar kājām pie zemes, bet lidot, līdz iemācies skaisti ciest. Tā nu ir, flamenko iet rokrokā ar ciešanām, dvēseles pārdzīvojumiem, skumjām. Holivudas smaidu tā dejotājas nemēdz valkāt. Arī Sofijai mēdz teikt, ka viņa maz smaida un ir ļoti nopietna. Bērnībā viņa pat dēvēta par dzelzs lēdiju, un mazai meitenei tas ir visai skaļš apzīmējums. Pirms pāris gadiem kādā intervijā viņa atklāti pateica, ka zina – visi grib redzēt smaidīgus cilvēkus, bet viņai tas riebj, viņai drīzāk patīk viltīgi smīnēt. Tagad gan, kopš atgriezusies no Spānijas, šķiet, viņa smaida visu mūsu sarunas laiku. Pati dejotāja gan nosaka: „Nē, tā gluži nav. Es neprotu rožaini smaidīt, neesmu tāds jaukais romantiskais tips, bet manī ir dzīvesprieks un humors.”
Jā, esmu traka
Kā daudzas, kas kaut cik nopietni pieķērušās flamenko, arī Sofija devās to apgūt uz Spāniju. Savā pirmajā braucienā par galamērķi dejotāja izvēlējās nelielu pilsētiņu Spānijas dienvidos – Jerez de la Frontera. Šo vietu uzskata arī par flamenko šūpuli.
„Tas bija mans pirmais brauciens. Izkāpu Heresas lidostā, sajutu Spānijas gaisu un sapratu – mana valsts. Biju pārliecināta, ka noteikti vēl šeit atgriezīšos.” Piedzīvotais radīja tik spēcīgas emocijas, ka kaislība uz flamenko tikai palielinājās. Sofijai no malas jau teikts, ka viņa galīgi traka uz flamenko, uz ko viņa tik attrauc – jā, esmu traka, absolūti traka, bet nekas cits mani neinteresē. Mājās Sofija atgriezās ar pārliecību, ka noteikti atkal redzēs Spāniju, iespējams, tad paliks pavisam. Tāpēc mācījās spāņu valodu, turpināja dejot un gandrīz visu pakārtoja, lai dzīve būtu viens vienīgs flamenko.
Pēc kāda laika Sofija dodas savās nākamajās īstā flamenko medībās. Viņa apmetas dažādiem nostāstiem apvītajā pilsētā Granadā. Tur visriņķī dzīvojas īsts čigānu flamenko.
Vakaros viņa malko tēju terasē, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz Alhambras pili. Brīžos, kad Sofija nemācās flamenko, viņa klīst pa čigānu kvartāliem un meklē skolu, kur papildināt dejotprasmi. Vienu dienu, klejojot pa Granadu, viņa pamana milzīgu afišu, uz kuras redzams iespaidīga izskata čigāns – pavecs kungs ap gadiem 70. Bildē viņš stāv kādā kalnā, bet viņam aiz muguras redzama Alhambra.
Afiša paliek Sofijas atmiņā. Pēcāk izrādās, ka tas ir leģendārs flamenko dejotājs Manel Maua Manolete. Kādudien, kārtējo reizi izstaigājot Sakromontes čigānu rajonus, Sofija nonāk pie skaistiem vārtiem un dodas pa tiem iekšā. Tālāk ceļš ved augšup, un viņa dodas turp. Kalnā stāv tas vīrs, ko viņa redzēja uz afišas.
„Viņš skatījās uz Alhambru ar skatienu, kurā strāvoja kaut kas mūžīgs. Es arī stāvēju un skatījos. Kad devos prom, mūsu skatieni sastapās, un mēs sasveicinājāmies,” atceras Sofija. Prātā palika šī savdabīgā tikšanās, un pēc tam viņa jau mērķtiecīgi meklēja iespēju mācīties leģendārā dejotāja skolā. Viņa iepazinās arī ar skolotāja meitu, kas tēvam palīdzēja vadīt deju skolu. Tā pagāja piecas brīnišķīgas nedēļas.
Nevaru precēt, tu aiziesi pie jaunāka
Granada literatūrā raksturota kā romantiska mīlnieku tikšanās vieta. Tīri nejauši tur, uz ielas, Sofija satiek spāņu vīrieti, iepazīstas, kopā ar viņu dodas iemīļotajās pastaigās pa čigānu rajonu, sēž kafejnīcā, dzer kafiju, runājas un tad kādu laiku ir kopā. Izrādās, viņš ir flamenko dziedātājs. Un šī ir viena no daudzajām Sofijas dzīves likumsakarīgajām nejaušībām. Pasniedzējs Ekonomikas un kultūras augstskolā, kur viņa studēja, reiz esot teica – Sofija ir starp tiem, kam dzīvē būs saskatīt lietas, ko citi neredz.
Jauniepazītais spānis Sofiju ieved īstā flamenko pasaulē – sapazīstina ar dejotājiem, dziedātājiem, mūziķiem. „Vai bijāt iemīlējušies?” jautāju Sofijai. Viņa atzīstas: „Man ir pārāk maza attiecību pieredze, lai pateiktu, vai tā bija mīlestība. Šis cilvēks man bija īpašs. Domāju, tā bija karmiska tikšanās. Kad viņu satiku, pēkšņi viņu sapratu no acu skatiena, brīžam mēs tā kā pat lasījām viens otra domas. Arī spāņu valoda man pēkšņi likās tik saprotama.
Man bija sajūta, ka esmu ar viņu pazīstama jau 20 gadu, es sajutu viņu kā savu vīru. Tas laiks un mirkļi, ko bijām kopā, man bija ļoti vajadzīgi. Viņš bija par mani divreiz vecāks, viņš teica – es nevaru tevi precēt, tu aiziesi ar jaunāku.” Sofija ir pārliecināta, ka dzīvē vēl tikai satiks savu īsto vīrieti, un, kad viņa sajutīs tādu lielu, visaptverošu mīlestību, kas paceļ spārnos, viņa apsolās piezvanīt un pastāstīt par to.
Šoks un asaras Madridē
Pēc brīnišķīgi pavadītā laika Granadā Sofija kopā ar savu spāni devās uz Madridi. Ja Granadā flamenko bija ik uz soļa, dzīvoja ne tikai deju skolās, bet arī uz ielas un cilvēkos, tad Madride bija pavisam kas cits. „Miljonu pilsēta. Arī šeit biju pirmo reizi, un man bija bail. Laikam jau sākumā biju jutusi, ka šī man nav piemērota vieta. Šī pilsēta mani šokēja ar savu vēsumu. Ja mēdz teikt, ka spāņi ir atvērta tauta, tad nevarētu teikt, ka viņi tādi ir Madridē. Tad jau mēs, latvieši, esam daudz sirsnīgāki un emocionālāki. Madridē cilvēki man šķita ļoti nosvērti, depresīvi, pelēki un melni, arī apģērbā, es tur neredzēju nekādu krāsainību,” atceras dejotāja.
Arī deju skolas šeit vairs neatradās nekādās romantiskās vietās, pat visslavenākās izvietotas virs tirgus, kur nodarbību laikā ik brīdim ielavās ēdiena, zivju un pūļa smārds. Miljonu pilsēta Sofiju saraudina jau no pirmās dienas. Turklāt asaras jālej arī flamenko, ne tikai drūmās pilsētas atmosfēras dēļ. Šeit dejošanas līmenis ir neiedomājami augsts. Sofija saprot – lai kaut ko sasniegtu, ir jāiegulda milzīgs darbs.
Spānijā Sofija nonāca īsti bohēmiskā vidē, bet viņa tajā vairāk bija kā vērotāja. „Man patīk radoši un domājoši cilvēki, bet ar bohēmu man ir mazliet sarežģītas attiecības. Madridē pabiju īsti bohēmiskā vidē un sapratu – ja cilvēks pārāk aizraujas ar marihuānas smēķēšanu, alkoholu, tas rada māksliniecisku auru, bet neved uz mērķi.”
Trūkst pieskārienu, skūpstu
Lai gan Madrides atmiņas nav tās gaišākās, Sofija priecājas, ka tur satikusi vairākus flamenko skolotājus. Vislielākais gandarījums par tikšanos ar pasniedzēju Merche Esmeralda – leģendu, par kuru Sofija Rīgā lasījusi, stundām sēžot mūzikas bibliotēkā. „Viņa man pateica ļoti nozīmīgu frāzi – nekad neskaties debesīs. Tas nozīmē, negaidi dāvanas no debesīm. Lai virzītos uz augšu, ir jāskatās uz zemi un smagi jārok.”
Kaut pārņemta ar svešzemju deja, Sofija visur, kur vien Spānijā apmeklēja deju skolas, ar lepnumu teikusi, ka ir latviete. Tomēr ir lietas, kas viņai Latvijā pietrūkst. „Mani satrauc, ka šeit cilvēki pārāk maz lieto neverbālo kontaktu. Mēs baidāmies no pieskārieniem, apskāvieniem.
Kad atbraucu no Spānijas, man gribējās visus apkampt, sabučot, bet sajutu, ka šeit cilvēki kaut kā no tā vairās. Man pašai tas ir ļoti svarīgi. Ne visu var izteikt vārdos, ļoti daudz var pateikt ar skatienu, pieskārienu un samīļošanu,” pārliecināta dejotāja.
Jā, Sofija devās uz Spāniju, lai tur paliktu pavisam. Bet dzīvē jau ne viss notiek, kā iecerēts. Arī šajā gadījumā. Patlaban Sofija atgriezusies Latvijā, nodibinājusi savu deju skolu un kādu laiku te būs. Tomēr kādudien viņa atkal dosies uz Spāniju, lai piepildītu savu sapni – pierādītu, ka arī latviete var dejot flamenko tikpat labi kā spāniete.
