Marika Ģederte par slavenībām un anonīmajiem interneta komentāriem
Uzņēmēja Marika Ģederte žurnāla "Kas Jauns" rubrikā "Slavenību blogi" dalījusies pārdomās par to, kā jūtas sabiedrībā pazīstami cilvēki, un par negatīvajiem komentāriem internetā.
„Kas tad ir slavenība pēc definīcijas? Slavenība ir persona, kuru viegli atpazīt un par kuru medijos bieži raksta. Daži šo popularitāti iegūst veiksmīgas karjeras dēļ, citi kļūst populāri sava ekstravagantā dzīvesveida un bagātības vai radniecības ar populāriem cilvēkiem dēļ. Vispopulārākās slavenības tomēr ir atrodamas šovbiznesā, modeļu biznesā un sportā.
Slavenības iedalās pasaulē zināmajās un lokāla mēroga — vietējās vai reģiona. Pie mums medijos tās dēvē dažādi — par sabiedrības krējumu, vienkārši slavenībām vai sabiedrībā zināmiem cilvēkiem.
Latvija ir maza un provinciāla valsts, šeit neviens par slavenību nepiedzimst. Dažādi notikumi veicina to parādīšanos — pasākumi, šovi, uzvaras sacensībās vai konkursos. Daži izvēlas skandālus, lai nokļūtu preses uzmanības centrā, jo ar saviem sasniegumiem to nevar izdarīt. Pamatā tomēr slava — tas ir mirklis: kādam īsāks, bet kādam garāks.
Lai gan es sevi neuzskatu par slavenību, tomēr jāatzīst, ka manas aktivitātes ir likušas man savā ziņā izrauties no kopējās ļaužu masas.
Slavenības vienmēr vēlas redzēt pasākumos, jo organizatori skaidri zina, ka tad nāks arī prese. Jo cilvēks atpazīstamāks, jo vairāk viņam tiek sūtīti ielūgumi uz dažādiem pasākumiem, un tad nu tā sauktā slavenība pati izvēlas, vai viņam pasākums ir svarīgs vai nav. Paziņu loks pieaug proporcionāli popularitātei, līdz ar to arī parādīšanās pasākumos. Vienā brīdī sociālā dzīve kļūst par daļu no ikdienas. Un šeit sākas izvēles ceļš, kas katram ir savs.
Ja tu izvēlies šo ceļu, rēķinies un sagatavojies. Par tevi runās, kritizēs, rakstīs, un galvenokārt tikai sliktus komentārus. Ne visi ar to var sadzīvot. Bet man tā ir bijusi vērtīga pieredze un sevis norūdīšanas veids, kam pateicoties esmu uzaudzējusi biezu ādu. Bet tiem, kam vājāki nervi, iesaku tomēr izvēlēties neturpināt šo ceļu — nav tā vērts.
Pasākumu apmeklēšana ir milzīgs spiediens, jo mediji seko līdzi visam — ar ko runā, cik daudz izdzer, kad un ar ko aizej mājās utt. Ja paņem glāzi alkohola, nosauc par alkoholiķi; ja dzer ūdeni, noteikti esi stāvoklī. Ja esi atsaucīgs un ej uz pasākumiem, tu esi neglābjams tusētājs, ja savukārt ignorē saviesīgo dzīvi, nosauc par augstprātīgu indivīdu.
Mēs pēdējā laikā tik daudz runājam par vardarbību, bet vai visi zina, ka emocionālā vardarbība ir ne mazāk ļauna par fizisko? No vienas puses, mēs it kā cīnāmies, bet, no otras — nez kāpēc attīstām to. Un te nu es runāju par interneta komentāriem. Komentāriem, kuri iznīcina tos, kas kaut ko dara un rada, par spīti krīzei. Un daudzos gadījumos komentētāji diemžēl ir cilvēki, kurus mēs pazīstam.
Mēs esam ciniski, jo tā ir aizsargreakcija un izmisums par savu neizdevušos dzīvi, par to, ka vieni var gozēties slavas saulītē, bet citiem mājās pat nav ko ēst vai viņi nevar tikt galā ar savu dzīvi. Bet psiholoģiski visgrūtāk tas ir tuvākajiem, kuri neizprot situāciju.
Esmu daudz par to domājusi. Protams, katram cilvēkam ir tiesības uz savu viedokli, taču tas ir tik subjektīvs, jo bieži cilvēku, par kuru izsakāmies, personīgi nepazīstam. Savā ziņā viena dzēlīga komentāra uzrakstīšana ir atbrīvošanās no negatīvās spriedzes, kas sēž mūsos.
Bet varbūt vienkāršāk to negatīvo enerģiju izgāzt citādi — sportojot un vairāk uzturoties svaigā gaisā, īpaši skrienot? Vācijas neirologiem izdevies noskaidrot, ka skriešana rada endorfīna plūdus smadzenēs. To dēvē arī par laimes hormonu, jo endorfīns ir saistīts ar noskaņojuma maiņu. Pašpietiekami un laimīgi cilvēki nerakstot komentārus, ja vien kādu negrib aizstāvēt, bet tie ir izņēmumi.
Kas tad notiek pēc tam? Pēc šādu negatīvu, dzēlīgu un iznīcinošu komentāru lietusgāzes cilvēki ar vājākiem nerviem nolemj turpmāk pasākumus neapmeklēt, jo, iedzīti stresā, bieži vien nolemj radikāli mainīt tēlu, neiet laukā no mājas, trakākā gadījumā pēc pārdzīvojumiem šķiras pat no saviem matiem vai nonāk ārstu uzraudzībā.
Es darīšu visu, lai arī pie mums sakārto likumdošanu līdzīgi, kā ir Zviedrijā — ka tikai reģistrētie profili drīkst rakstīt komentārus.
Atceros kādas dziedātājas, ar kuru kopā piedalījāmies šovā, vārdus. Viņa man lika nosolīties nelasīt komentārus, pretējā gadījumā man vajadzēs psihologa konsultācijas. Ja godīgi, tajā brīdī nesapratu, par ko ir runa, vai tiešām varētu būt tik traki. Problēmas, izrādās, nav tikai ar pašu cilvēku, ar viņa sajūtām, bet arī ar apkārtējiem un tuvākajiem, kuri alkatīgi lasa komentārus un pēc tam informē.
Uzskatu, ka nav svarīgi, ko par tevi domā citi, svarīgi būt pašam. Esmu par atšķirīgo. Par atšķirīgo stilā, par uzdrošināšanos, par trakām idejām, bet neaizmirstot vienu lietu, ko esmu iemācījusies ikdienā, vadot cilvēkus, — darīt var visu, tikai nesāpinot un nepazemojot citus.
Gadu pavadīju Amerikā, strādājot un mācoties. Sākumā biju pārsteigta, ka uz jautājumu, kā tev iet, atbild ar to pašu jautājumu. Sanāk, ka, lai arī tev jautā, kā tev iet, patiesībā nevienu tas patiesībā neinteresē. Tā sauktais dežūrsmaidiņš ir kā Amerikas nācijas zīmogs. Pēc kāda laika es neizturēju. Nonācu situācijā, kad pie manis bija atbraucis draugs no štatiem, kurš bija pamatīgi apslimis, un viņš uz manu jautājumu, kā klājas, smaidot atbildēja, ka viss ir lieliski. Te nu bija mana robeža, kas tika pārkāpta.
Es neizpratnē jautāju, kāpēc tāda izlikšanās, jo es taču redzu, ka nav labi. Un saņēmu atbildi, ka jau kopš bērnības vecāki saviem bērniem Amerikā māca, ka nevienam nav tiesību uzkraut savas problēmas citiem. Un tieši tāpēc mēs vienmēr redzam šo mākslīgo smaidu un dzirdam atbildi:
„Man iet lieliski!” It kā sīkums, taču man mainījās viedoklis un es vairs par to nebrīnījos.
Kā saglabāt sevī spēku būt pozitīvam vidē, kur apkārt ir tik daudz negatīvā? Parasti jau saka: nedari otram to, ko pats nevēlies, lai notiek ar tevi. Ļaunums, skaudība un neveiksmes nāk atpakaļ dubultā. Esi kopā ar tiem, ar kuriem ir labi, kuru priekšā nav jāizliekas un jāspēlē. Dari to, kas tev patīk, un atceries par līdzsvaru dzīvē — es to saucu par četriem pīlāriem: ģimene un bērni, tavs partneris/-e, tava personīgā brīvība un tava karjera. Svarīga ir spēja sadalīt laiku starp tiem visiem, lai dzīves krēsls „nešūpojas”.
Nobeigumā gribētu padalīties ar kādas 90 gadu vecas kundzītes Regīnas Bertas no ASV atziņu: „Nesalīdzini savu dzīvi ar citu dzīvēm. Tev nav priekšstata, kādi ir viņu pārbaudījumi.”
