Labestība. Prieka darbs, ne pienākums

Daļu sirds dāvinu bērniem

Pirms pāris gadiem, kad „European Hit Radio” piedāvāja sagādāt bērnunama audzēkņiem Ziemassvētku dāvanas, lasīju viņu vēlmes: „Mazais Jānis (3 gadi) ļoti grib krāsas un albumu, lai uzzīmētu mammu.” Nodomāju – cik gan apdalīts ir šis bērns, kurš Ziemassvētkos vēlas tik vienkāršu lietu. „Lienīte (5 gadi) sapņo par lellīti ar matiem, par kuru viņa varētu rūpēties.” Man acīs sariesās asaras. Pēc tā vairs nevarēju saprast, kā mēs varam justies nelaimīgi ar savām niecīgajām problēmām.

No tā brīža izdomāju daļu savas sirds dāvināt bērniem, un galvā pavīdēja doma – kāpēc gan vienmēr kaut kas jādara tikai par samaksu. Sāku ar to, ka vienkārši sagādāju dāvanas bērniem. Tad kopā ar domubiedriem radās ideja izmantot savas zināšanas IT jomā, un izveidojām ērtu mājaslapu, kur bērnu nami varētu publicēt savu audzēkņu vēlmes un jebkurš gribētājs varētu pieteikties tās piepildīt.

Aptuveni pirms pusgada ienāca prātā ideja palīdzēt bērniem ne tikai attālināti, bet arī tiešā veidā – kaut ko viņiem iemācīt, parādīt, palīdzēt attīstīties. Vietas, kur varētu būt vajadzīga palīdzība, sāku meklēt portālā www.brivpratigais.lv, un tieši tur pamanīju Māras krīzes centra sludinājumu.

Uzrakstīju centram, un negaidīti ātri saņēmu pateicības un ieinteresētības pilnu vēstuli, sarunāju tikšanos. Aizbraucu kā palīgs uz vienu nodarbību pie citas pasniedzējas un uzreiz vienojos par savas pirmās nodarbības laiku. Vēl viens iemesls, kāpēc izvēlējos tieši krīzes centru, bija tas, ka tur nonāk bērni, iespējams, savā grūtākajā dzīves posmā – tas ir pārejas periods, kad viņi tiek atņemti vai no viņiem atsākas vecāki un viņi gaida – atdos atpakaļ vecākiem vai varbūt aizsūtīs uz bērnu namu.

Sākumā biju plānojusi vadīt vizuālās mākslas nodarbības bērniem no septiņu gadu vecuma, tomēr jau pirmajā reizē, ieraugot visas mazās „saulītes”, sapratu, nevarēšu nevienu apdalīt ar uzmanību. Tāpēc cenšos uz centru braukt divas reizes nedēļā – vienu darba dienās vakarā un vēl brīvdienās, kad braucu pie bērniem kopā ar savu suni, lai viņi visi kopā pa centra pagalmu kārtīgi izskrienas.

Man ļoti patīk būt kopā ar bērniem, dalos ar viņiem mīlestībā un pretim saņemu 100 reižu vairāk mīlestības. Prātā palikusi epizode no kāda darbdienas vakara. Kad deviņos vakarā grasījos doties mājās, pie manis pienāca meitenes, teikdamas: „Jums būs auksti, mēs par jums parūpēsimies!” un sāka pogāt ciet manu mēteli.

 Brīvprātīgā piespiedu kārtā

Mācoties Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas starptautiskā bakalaurāta klasē, viena no prasībām ir veikt sabiedriski lietderīgu darbu. Pagājušajā gadā klases audzinātājs ar Latvijas Samariešu apvienību piedāvāja projektus, kuros iesaistīties. Darbojos sociālo jautājumu risināšanas jomā – akcijā „Paēdušai Latvijai”.

Kopš sāku darboties kā brīvprātīgā, neesmu laidusi garām nevienu reizi, kad tā notikusi. Palīdzu Latvijas Samariešu apvienībai arī ar citiem projektiem, piemēram, rīkoju bērniem no Latvijas pilsētām ekskursijas Vecrīgā vai kaut vienkārši palīdzu noformēt kādas pateicības kartiņas.

Īpaši saspringtas ir nedēļas, kurās notiek akcija  „Paēdušai Latvijai”. Tad daudz laika jāpavada, informējot un meklējot brīvprātīgos, bet pēc tām vācot pārtikas pakas. Šādā nedēļā brīvprātīgajam darbam ziedoju aptuveni 10 stundas. Pēc tam parasti seko tāds kā miera periods, kurā kā brīvprātīgā strādāju tikai pāris stundas.

Pats svarīgākais, ko gūstu – prieks, ka varu redzēt cilvēkus smaidām un ka esmu palīdzējusi. Tā nu man pašai šķiet, ka dzīvoju pozitīvo emociju aplī, jo tās, ko saņemu, uzreiz atdodu, lai vēlāk saņemtu atkal.

Viens no pozitīvākajiem brīžiem piedzīvots, kad veikalā „Maxima” stāvēju un gaidīju cilvēkus, kas nodod pašu sagatavotās pārtikas pakas. Man klāt pienāca mazs puisītis, kurš bija ļoti ieinteresēts tajā, ko daru. Tā nu viņam pastāstīju visu par akciju, pateicu, ka tas viss domāts cilvēkiem, kuriem klājas grūtāk nekā mums. Viņš ļoti saprotoši pamāja ar galvu un ielika papīra pārtikas paciņā jogurtu, kuru pirms pāris minūtēm viņam bija nopirkusi mamma. Manuprāt, šis ir ļoti pozitīvs piemērs, jo ir svarīgi apzināties jau no mazotnes, ka jādalās ar citiem.

Uzskatu, ka nav ne vainas kā brīvprātīgajam sākt darboties arī piespiedu kārtā, jo, ja nav kāda dzinējspēka, tad cilvēks, visticamāk, sēdēs mājās ar klēpī saliktām rokām.

Rūpēties par tiem, ko pieradinām

Viss sākās ar to, ka kaut kad pirms pieciem gadiem es no patversmes paņēmu suni.  Avīzē „Rīgas Balss” ieraudzīju bildi ar suņuku, kuram bija lauzta kāja. Sadūšojos, aizbraucu uz patversmi viņu apskatīt un paņēmu pie sevis. Viņš vēl tagad man tāds šķībkājis. Tajā patversmē arī sāku darboties kā brīvprātīgā. Sākumā veicu pavisam vienkāršus palīgdarbus, bet ar laiku pierādīju, ka varu vairāk.

Suņu patversmē nevar tā vienkārši nākt un strādāt – dzīvnieki visu laiku mainās, katrs jāiepazīst, jāzina, ko kam var dot, kuri ir agresīvāki, kuri atkal mīlīgāki. Patlaban pie mums ir 29 suņi. Katru dienu rītos, kad nāku uz šejieni, tos pabaroju, tad laižu laukā pa kompānijām, tīru voljērus.

Izveidojies priekšstats, ka patversmēs ir skumji, slikti, bet tas nemaz tā nav. Dažiem dzīvniekiem šeit ir daudz labāk, nekā pie saviem saimniekiem. Nedaudz skumji ir tad, kad kāds suņuks dodas no mums prom. Kaut izvērtējam, vai suns un jaunais saimnieks vispār viens otram atbilst, gadās, ka atdotie suņi tomēr ir jāatņem. Uz aizdomīgākiem vietām pat braucam skatīties, kas īsti tur notiek.

Reiz bija gadījums – saimnieki sūtīja bildītes, kur viss ļoti smuki izskatījās. Bet, aizbraucot suni apraudzīt, atklājās pavisam cita patiesība. Izrādījās, sunim nemaz nebija savas būdas un viņš brīvi vicoja pa miestu. Tomēr patversme nav tā vieta, kur sunim ir labi ilgi palikt. Citi pavisam nevar, viņiem, kā mēdz teikt, širmis aizkrīt ciet.

Man mājās pašai ir vairāki suņi, labāk neminēšu, cik. (Smejas.) Varu tik pateikt, ka ar vienas rokas pirkstiem nepietiks, lai tos saskaitītu. No patversmes esmu paņēmusi divus. Kad vēl nedarbojos kā brīvprātīgā, pieņēmu mājās suņus, kas bija palikuši bez saimniekiem. Citreiz caur patversmi, citreiz pati viņiem jaunus saimniekus atradu.