Bez cigaretes... un laimīga. Kā vislabāk atmest smēķēšanu

 „Nesmēķēju mazliet vairāk nekā divus mēnešus. Kas reiz mēģinājis atmest, zina, ka tas ir nopietns laiks. To, ka man izdevās atmest smēķēšanu, uzskatu par savu lielāko sasniegumu pēdējo piecu gadu laikā! Pavisam nopietni.

Esmu no tām, kas vai nu dara, vai nedara - tas ir, kad smēķēju, tad vismaz paciņu dienā. Rezultātā biju aizsmēķējusies tik tālu, ka burtiski fiziski jutu, ka mans ķermenis ir netīrs. Man riebās tas, ka treniņā ir aizdusa, riebās smēķētāja mūžīgās iesnas un klepus, riebās, ka smird māja un drēbes, riebās, ka mīlējoties viskaislīgākajā brīdī jau atkal ir klāt klepus...

Tā nu apmēram divus gadus pati sev riebos un domāju par atmešanu. Vakaros gāju gulēt ar skaisto apņemšanos, rītu sāku ar cigareti un sevis lādēšanu. Savulaik mēģināju atmest ar Tabex palīdzību. Sajūtas bija pretīgas, ieguvu bezmiegu, bet pēc laika pamazām atsāku smēķēt.

Šoreiz laikam bija pienācis īstais brīdis. Pamazām biju uzsākusi plaši vērstu kampaņu pret sevi pašu - pret to riebīgo „Es” manī, kas dziļākajā būtībā veselīgajai „Es” neļauj dzīvot brīvi no atkarībām. Sāku ar visādām dvēseliskām fīčām, pēc tam sekoja joga.

Bet punktu pielika tas, ka vienu nedēļu reāli pārstrādājos un pārpīpējos. Man bija tik slikti, ka nodomāju - sliktāk vairs nevar būt, tad nu pie reizes jāmēģina atmest. Pirmās divas nedēļas bija ļaunākais murgs manā dzīvē, bet bija iekšējā pārliecība - vai nu šoreiz, vai nekad... Es taču neesmu vārgulis, es spēju to izturēt, jo pēc tam kaut kad taču būs labi! Dzēru visādas attīrošās tējas, maksimāli „iegāju” jogā, un brīžos, kad kārtējo reizi prātā ieskrēja doma, ka gribētos uzpīpēt, ar sevi sarunājos, diskutēju, pārliecināju, ka nē, nevajag.

Divas nedēļas izjutu reālas fiziskas lomkas. Bija sajūta, ka no sevis ārā velc nezāli ar milzīgi garām un nejēgā sazarotām saknēm, bet tās negrib padoties un rauj atpakaļ. Otrās nedēļas beigās aizbraucu pie draugiem uz pirti. Laikam tieši tur izrāva laukā gana daudz sārņu - nākamajā dienā jau jutos fiziski labāk, ar katru dienu bija arvien vieglāk. Lepnums par to, ka esmu izturējusi, bija tik spēcīgs, un nevēlēšanās piedzīvot vēlreiz šādas divas nedēļas - tik liela, ka domas par cigaretēm pazuda. Pēc tam bija jāsāk domāt par paradumu maiņu. Ar ko sākt rītu tik gardo pirmo cigarešu vietā? Ņemu paklājiņu un taisu jogas „asanas”. Joprojām pietrūkst sarunu ar kolēģiem, bet gan jau... Plusi - nav klepus, iesnu, atgriezušās smaržas un garšas, var izturēt daudz lielākas fiziskās slodzes. He-he - ja gadās lielāka iedzeršana, nav paģiru! Nu, vismaz tās ir daudz vieglākas... Un nemaz nerunāsim par ietaupījumiem.”

Zinu, atkal „noraušos”! Stāsta Ilze, pārdevēja

„Smēķēšanai noteikti piemīt zināms šarms; ne velti pašlaik jau ir kāda trešā reize, kad to atmetu. Nu jau esmu noturējusies vairāk nekā gadu. Nekad neesmu jutusi fizisku vajadzību pēc smēķēšanas, arī agrāk brīvdienās un vakaros pēc darba nesmēķēju, taču darbā kūpināju uz nebēdu. Visvairāk patika tas tusiņš ar kolēģiem - smēķējot vari papļāpāt, pasmieties, uz brīdi atslēgties no darba jautājumiem.

Atceros, ka punktu manai smēķēšanai pielika raksts par „smēķētāju slimībām”. Uzzinot visu, kas notiek organismā smēķējot, arī statistiku par plaušu vēža risku un faktu, ka vidēji ar plaušu vēzi cilvēks nodzīvo nieka piecus gadus, to tik ļoti attiecināju uz sevi, ka tas bija pietiekami spēcīgs arguments, lai vienā dienā smēķēšanai pateiktu - stop! Tajā pašā laikā vecos ieradumus nav tik viegli lauzt. Tāpēc pirmajā laikā regulāri atsaucos kolēģu aicinājumiem viņus „apstāvēt”.

Pati nesmēķēju, bet pīpētavā gāju ar kolēģiem parunāties. Tad sāku domāt, ka tā nav īsti labi, jo tāpat jau šos dūmus turpinu elpot; nepatika arī tas, ka drēbes, mati pievilkās ar cigarešu dūmiem. Atceros, šajā laikā visvisādi mēģināju kādu no kolēģiem pārvilināt savā pusē, mēģinot iestāstīt, cik forši ir nesmēķēt. Klusībā domāju: nu kā var šitā turpināt bendēt veselību! Līdz konstatēju, ka tā ir arī atkarības pazīme. īsti smēķēšanu esi atmetis tikai tajā brīdī, kad nevienu nenosodi un kad pat neievēro, vai citi smēķē vai nesmēķē. Kad tev ir pilnīgi vienalga, ko dara citi.

Bet joprojām zinu, ka nevaru likt roku uz sirds un teikt: „Nekad mūžā vairs nesmēķēšu!” Man pat ir pamatotas aizdomas, ka kādreiz atkal „noraušos”. Jo tas, kas reiz smēķējis, man šķiet, nekad nevar būt īsti pārliecināts, ka kādā ļoti priecīgā vai gluži otrādi - bēdīgā brīdī neatsāks.”

„Smēķēšanas jomā man nebija ne mazākās rakstura stingrības. Citi vismaz mēģina atmest. Iztur kaut brīvdienas vai nedēļu, bet man pat prātā nenāca sevi mocīt. Man patika pats process. Arī „domājās” daudz labāk pīpējot. Štrunts par klepu. Lai gan tas bija pirmais, kas mani arvien vairāk sāka kaitināt. Pēc tam atklāju, ka dažkārt jāklepo arī tad, ja dziļāk ievelk gaisu. Dienā izsmēķēju paciņu, darbā varēju kompānijā aiziet līdzi ikvienam, kas mani aicināja (pīpētava bija tuvāk nekā tualete). Tas nekas, ka dienā jau biju pārpīpējusies, vajadzēja arī vakarā mājās. Un tad bija tā - no rīta piecelies, un ir sajūta, ka neesmu ne izgulējusies, ne atpūtusies. Kamēr ievelkas kafija, jau smēķēju savu pirmo cigareti, kaut nelabi bija jau tāpat. Jutos nožēlojami. Laikam tieši šī nožēlojamā sajūta kopā ar mana mazā bērna lūgumu: „Mammīt, lūdzu, nepīpē!” pielika punktu. Vienā rītā piecēlos un sapratu - ir jāapstājas. Tas bija pirms sešiem mēnešiem.

Pirmās dienas izturēju varonīgi - laikam biju tā pārpīpējusies, ka nemaz negribējās. Pēc tam atklāju - kaut nesmēķēju, es neizjūtu nekādas pārmaiņas. Domāju, man vairs nesāpēs galva, no rītiem viegli varēšu pamosties, nezināšu, kur likt enerģiju... Nekā no tā visa nebija, un es biju vīlusies. Pat klepus nebija mazinājies. Pirmā doma -kāda tad jēga nepīpēt?

Bija divas reizes, kad reāli neizturēju, jau paņēmu no vīra cigareti, lai izietu kopā ar viņu uz balkona uzpīpēt, kad pusceļā dzirdu - ir pamodies mazais dēliņš un mani sauc. Es mēteli nost un pie viņa... Paldies viņam! Principā visgrūtāk bija stresa un pārdzīvojumu brīžos, kad allažiņ iedomājos - cik labi tagad būtu uzpīpēt! Bet tad man pašai uz sevi sanāca dusmas - kā mani var dancināt kaut kāds 8,4 centimetrus īss nieks??!! Vai man ir raksturs, vai nav?

Zināju - man pietiks tikai vienreiz uzsmēķēt, lai viss sāktos no gala. To negribēju tik ļoti, ka nemulsināja pat tas, ka mēneša laikā, kamēr nesmēķēju, krietni „uzresnēju”. Bet nu tā, ka derēja vairs tikai vienas bikses, kas pirms tam bija visbrīvākās.

Domāju - labāk ēst nekā pīpēt - gan jau šī mežonīgā apetīte reiz pāries. Faktiski ar ēšanu sevi atalgoju par to, ka nepīpēju. Un principā atkal neizgulējos - pārnākot mājās, uz nakti vienmēr pārēdos... Vēl jāatzīst, ka pirmajos mēnešos piedzēros kā nekad dzīvē. Kamēr citi ballītēs uzpīpēja, es tikmēr iedzēru. Viņi - uzpīpēja, iedzēra. Es iedzēru un iedzēru... Mana atkarība nepārprotami prasīja ko vietā. Sapratu: ja vēlos saglabāt kaut kādu cieņu pret sevi, no ballītēm būtu labāk izvairīties.

Tagad šķiet - ir tik jauki nepīpēt! Naudu uz cigarešu rēķina gan ietaupīt nesanāk, jo to „apēdu”. Toties sparīgi eju uz sporta klubu vingrot, izdzenu sevi burtiski ar baudu, pelēcīgā krāsa no sejas ir zudusi, pasaule atkal smaržo, klepus ir tik mazs, ka to vairs nejūtu... Un mans dēliņš saka - cik labi, mammīt, ka tu vairs nepīpē! Un reizēm man patīk domāt - nu un, ka uzauguši tauciņi? Toties krūtis palikušas lielākas!”