Sāc dzīvi no jauna! 4 slavenu sieviešu pieredze
Agrāk nevarēju nobrīnīties, kā citas bez panikas pamet darbu un sāk no nulles. Bet tagad, izrunājoties ar Elīnu, Kristīni, Karīnu un Eviju, saprotu – tieši apziņa, ka neviens krēsls un amats tev nav pie dibena pielipis, dod feino brīvības sajūtu un ieskrējienu uz ko labāku. Lasi un mācies arī tu!
Tikai pārmaiņas liek pilnveidoties. Stāsta Elīna Doļģe, kuras vairs nav TV
Kad pieņēmu lēmumu kaut ko savā dzīvē mainīt, mani visvairāk pārsteidza, cik daudziem cilvēkiem noteikti vajadzēja izteikt savus komentārus, jo viņi jau nu zina situāciju labāk ne kā es pati. Pat mana vecmāmiņa, kura ir visnotaļ advancēta sieviete, teica: „Elīna, tu tikai neej prom no LNT. Tā ir tik stabila un laba vieta!”
Manuprāt, ja cilvēks nolēmis kaut ko mainīt, tas ir tikai uz labu. Stāvošā ūdenī attīstība nenotiek. Tāpēc arī manā dzīvē sākās pārmaiņu posms. Aiziešana no „Tautas balss” nebija vienas dienas lēmums, vēl jo vairāk, ja nav pat vīzijas, kas būs tālāk. Bet, tikko pati sev biju godīgi atzinusi, ka vēlos pamēģināt ko citu, jau nākamajā dienā man piedāvāja vadīt „Vīrieti uz paklāja”.
Neaizraujos ar pozitīvo domāšanu, bet tas nu arī skaidrs – piedāvājumi nāk tikai tad, ja pats reāli esi tiem gatavs. Jau sākumā zināju, ka „Vīrietis uz paklāja” bija tikai solis uz pārmaiņām. Man arī nekad nav bijis tikai viens projekts, kurā esmu iesaistīta – visus vēžus nelieku vienā kulītē. Tāpēc, ja beidzas kas viens, tas vēl nenozīmē, ka iestājas pilnīgs krahs no sērijas: „Kam es būšu vajadzīga?”
Tas vispār ir ļoti iesīkstējis priekšstats, ka labi sēdēt kādā ērtā un siltā vietā. Stabilitātei nav ne vainas, bet kur rakstīts, ka arī to stabilo vietu tu vienā jaukā dienā nevari pazaudēt? Vienīgā stabilā sajūta, kas var būt, ir spēja sevi visu laiku attīstīt.. Kad beidzās TV raidījums, padarbojos kino jomā, apmeklēju Līderes mentora programmu, kas domāta jaunajiem uzņēmējiem, jo pērn kopā ar draugiem izveidojām zīmolu Baba Yaga.
Godīgi sakot, man nav pārliecības, ka televīzija ir mana vieta – tā vienkārši sanāca. Tagad viens no maniem projektiem saistīts ar citu mediju veidu, un esmu pārliecināta, ka izdosies.
Psihoterapeites Ainas Poišas komentārs: „Zināšanas, ka dzīve nedod nekādas garantijas, palīdz nelolot ilūzijas, ka darbs, ko patlaban dari, tev dots uz mūžu. Tad arī pati jūties iekšēji brīvāka un vari relaksētāk tvert to, ko dzīve tev sniedz.”
Jau vairāk nekā gadu biju redaktore TV raidījumā „Māmiņu klubs”, kad ar ģimeni izlēmām pamēģināt, kā būs, ja ziemu nepavadīsim Latvijā. Ja pamēģināsim dzīvot kaut kā savādāk un kaut kā citādāk arī uz dzīvi paskatīsimies. Skaidrs, ka nevar būt vienlaikus ārpus Latvijas un darbā. Bija jāizlemj, kas svarīgāks.
Nestrādāt – tas jau arī ir liels izaicinājums. Melotu, ja teiktu, ka pat nedomāju par to, kā būs, kad atgriezīsimies un ko es darīšu. Bet man šis ceļojums iemācīja, ka nevajag uztraukties par to, kas būs pēc tam. Ir jādzīvo tagad, jo tas – pēc tam – var arī nepienākt. Mēs taču nezinām, kas notiks pēc minūtes.
Kolīdz atgriezos Latvijā, bija darba piedāvājumi, bet lēmums, ka vēlos būt kopā ar bērnu, bija apzināts. Vēlējos viņai un arī pašai sev kompensēt to, ka esmu aizgājusi ļoti ātri strādāt.
Pēc pašas vēlēšanās, protams. „Māmiņu klubā” sāku strādāt uz pilnu slodzi, kad meitai bija 7 mēneši. Viņa vēl bija krūts bērns. Tāpēc nerāvos pēc darba, un arī apstākļi tajā brīdī bija tādi, ka varēju to atļauties. Šobrīd ir pagājis tieši gads, kopš es nestrādāju tādā nozīmē, ka neeju katru dienu uz darbu.
Jūtu – manī ir ļoti daudz enerģijas, jāsāk atkal darboties, tā pašrealizācija tomēr nepieciešama. Nē, nē, darba piedāvājumu portālos nesēžu, visiem sevi piedāvājot (smejas). Viss notiek organiski – acīmredzot ir pienācis tas pārmaiņu punkts, jo mani uzrunāja cilvēki, kuri ar mani grib strādāt un ar kuriem es labprāt strādātu. Bet viss vēl ir tikai izmēģinājuma stadijā, vēl nevar zināt – gribēšu es to vai ne.
Runājot par darbu, es nezinu, vai tieši tas parāda, ka tiešām kādam esam vajadzīgi? Ja pats sev neesi, nevienam citam arī īsti nebūsi. Tas tomēr ir tā personības attīstības jautājums. Es novērtēju to, kas esmu. Jūtos pietiekami vērtīga un pietiekami vajadzīga, un varbūt tāpēc ir piedāvājumi.
„Ir vajadzīgs liels spēks, lai noliktu darbu malā, kad ir iespēja veidot karjeru. Bet darbs nav vienīgais, kas mūs bagātina. Citreiz ir vērts palaist darbu vaļā, lai tad, kad iecerētais paveikts, uzlādējusies atkal ietu pasaulē.”
Vienmēr vajag plānu B. Stāsta Karīna Tatarinova, aktrise, kuras teātris palicis bez telpām
Dzīvē diezgan daudz esmu sākusi no nulles, bet tā parasti bijusi mana personīgā izvēle. Jo, ja ir kāda lieta vai vieta, kas tev neapmierina, tev nav tiesību egoistiski mainīt cilvēkus, sabiedrību un vidi. Tad vai nu iedzīvojies un tiec galā ar sevi, vai ej prom. Pēdējo reizi tā notika, kad aizgāju no Nacionālā teātra. Tagad, kad bez telpām palicis mans teātris Observatorija, visi, kam nav slinkums, saka: „Nevajadzēja iet prom, nebūtu tā noticis!” Vajadzēja gan!
Ne jau pats teātris man nepatika, man nepatika tas, ko tajā daru. Man tur nebija izaugsmes. Aktieris bieži atkarīgs no sava vizuālā tēla, tipāža, no tām lomām, ko jau sākotnēji uzliek. Neuzskatu, ka arī tagad esmu sasniegusi griestus un vairs nevaru pilnveidoties. Man vispār patīk mācīšanās process. Un, tā kā man neaptika tas, ko daru, cita ceļa neredzēju, kā vien to griezt un sākt no jauna.
Kad biju to nogriezusi un pāris mēnešus atrados pilnīgā neziņā, piezvanīja Gaļina (režisore Gaļina Poļiščuka – aut. piezīme) un sākās „Teātra Observatorija”. Nenožēloju nevienu brīdi, bet atšķirībā no visiem iepriekšējiem pašreizējais nulles punkts ir emocionāli vissāpīgākais, jo tas nav mans lēmums. Telpas ir aizvērtas, kaut teātris kā tāds nav likvidēts. Visi saka – pagaidi, nomierinies, gan jau atkal nokārtosies.
Zinu, ka decembrī spēlēsim sešas izrādes, būs mani Ziemassvētku koncerti, bet ātrāk nebūšu mierīga, kamēr nebūsim atpakaļ savās telpās. Pārliecība, ka gribu to darīt, nav zudusi. Man šķiet, tas patiesais nulles punkts var būt tikai cilvēkā pašā, psiholoģiski. Arī tad, ja neviens nedzen prom, neatlaiž un tu nebankrotē. Lai gan finansiāli man ir diezgan liels krahs, un tas iedragā veselību. Bet, ja cilvēks iekšēji nav salūzis, ar jebko var tikt galā.
Apzinos, ka man nepieciešams arī plāns B, proti, jābūt gatavai arī pašai kaut ko darīt. Tāpēc mēģinu savākt ap sevi cilvēkus. Ja ideja – un tā saistīta ar teātri – īstenosies, tad pavasarī... Ja nē, ja sapratīšu, ka man nevajag būt aktrisei, ir vēl plāns C – braucu uz kādu laiku prom un strādāju. Tajā pat laikā esmu mazliet nomierinājusies – devu sev laiku līdz februārim, lai varu izlasīt grāmatas, ko šajos gados neesmu izlasījusi, lai varu noskatīties filmas, ko esmu gribējusi noskatīties, un izdarījusi tos darbus, ko nevarēju. Ārprāts! Pirmo reizi mūžā adīju cepuri un beidzot pabeidzu. Jo tas arī bija nepabeigts darbs.
Psihoterapeites Ainas Poišas komentārs: „Visgrūtāk ir tiem, kas saplūst ar to, ko dara. Tas mazina elastību. Bet, ja reiz brīvais kritiens piedzīvots, ir jāražo plāns A,B un C, lai parādās telpa rezerves variantiem.”
Bijām divas meitenes, arhitektes, kurām bija jāielabiekārto interjers, un izrādījās, ka nevaram nopirkt to, ko gribam. Braucām uz izstādi, savācām katalogus, lai varam uztaisīt savu datubāzi, mums pievienojās vēl divas meitenes, un tad pašas sapirkām visādas smukas lietas, ne nu no lētākā gala, un atvērām veikalu.
Pieredze nekādas un tik ticība, ka tā var notikt – skaistas lietas, telpas un viss visiem vajadzīgs. Tas bija 2006. gads. Bet tā gluži nebija. Mans vīrs jau pirmajā minūtē pateica – kāpēc tu nevari to visu pārdot mājās? Ja reiz tev ir maniakālā vēlēšanās šūt ne tikai sev, bet vēl nez cik cilvēkiem un kādam tas būs vajadzīgs, viņš ātrāk vai vēlāk atradīs tevi.
Bet toreiz to nesapratām. Jo kā – visi taču taisa veikalus! Neviens gan ilgstoši nepastāv, bet uz mani jau tas neattieksies. Attiecas gan. Un tā pieredze bija dārga un diezgan postoša cilvēku attiecību ziņā. Neviena no mums četrām vairs nesarunājas un nesveicina viena otru.
Šovasar uztaisīju jaunu zīmolu „Camene”. Un atkal viss sākās ar to, ka draudzenēm un paziņām sāku šūt kleitas. Man bija dzimšanas diena, es viņas visas uzaicināju, saģērbu, un izrādījās, ka visām baigi patīk. Tagad esmu tikusi tik tālu, ka jau dodu veikaliem un taisu savu mājaslapu. Tikai atšķirībā no pirmās reizes daru to saprātīgāk – rēķinu, kas ir izdevīgi, un necenšos ar visu nodarboties pati (smejas).
Radīt man tiešām patīk. Atceros, bērnībā bija kubiešu žurnāls „Mohera”. No cukurniedru papīra, neko saredzēt nevarēja. Tam pašās beigās bija papīra lelles ar drēbēm, ko varēja izgriezt. Tā bija pārākā sajūta, ka to lelli saģērbt. Nekur tālāk neesmu tikusi, man joprojām ir ārkārtēja vēlēšanās saģērbt ne tikai sevi, bet arī citus. Jo, ja tu adi un šuj un ik pa brīdim tevi paslavē, tad kādā brīdī tu vairs neradi vienu produktu, bet divus, piecus... Vakaros skrienu mājās, taisu, domāju. Man gribas radīt to, ko nēsāju es pati – tas ir labs materiāls, ko nesabojā samuģīts dizains.
„Citreiz nobīstas acis, bet nenobīstas rokas. Tāpēc, ja zini amatu, tu piedzīvo emocionālu zaudējumu, bet vienalga stāvi ar kājām uz zemes. Taču draudzība un bizness tiešām neiet kopā.”
