Kāpēc latviešu meitenes pamet laimīgo zemi un atgriežas mājās

Zane: „Gana ceļots un riskēts”

Pirmoreiz uz ārzemēm devos tūlīt pēc studijām: nupat bija sākusies krīze un darbu atrast šķita neiespējami. Savukārt tur to ātri vien dabūju.

Tobrīd liela nekustamo īpašumu firma meklēja krievvalodīgos konsultantus. Tā kā manas angļu un krievu valodas zināšanas tika atzītas par ļoti labām, mani sūtīja par tulci uz Bulgāriju – tobrīd aktīvāko pārdošanas zonu. Man bija jāpalīdz pārdevējiem – jātulko no krievu uz angļu, un otrādi. Nereti triecos pat uz otru Bulgārijas malu asistēt pārdošanas procesā: iesēdināja mani autobusā, visu nakti braucu, lai no rīta atkal tulkotu. Bet man šī negaidīto notikumu pilnā dzīve patika!

Taču nāca vispasaules krīze, un tā mana karjera beidzās. Uz brīdi atgriezos Latvijā. Arī te nesēdēju bez darba, līdz uzzināju, ka viens Romas vīna tirgotājs meklē asistenti. Braucu atkal svešumā. Tas bija skaists laiks, bet... Firma, kurā strādāju, bija neliela, cerēt uz kādu karjeru tajā bija lieki. Un, lai gan man piedāvāja paaugstināt algu, izlēmu – atgriezīšos mājās un mēģināšu savu karjeru veidot šeit. Jutu, ka gana ceļots un riskēts, ilgas pēc mājām bija milzīgas!

Visvairāk pietrūka piederības sajūta:  šeit, Rīgā, tu ej pa ielu un ik pa laikam satiec kādu paziņu, ar kuru ir kopējas atmiņas. Visnejaukāk svešumā jutos brīžos, kad e-pastā saņēmu draugu lokam adresētu ziņu – šovakar visi gaidīti uz ballīti tādā un tādā Rīgas klubā. Tādos brīžos pavilka uz pinkšķīti.

Grūti pieņemt arī visas citas kultūras īpatnības. Teiksim, itāļu draudzība bieži robežojās ar uzbāzību. Nu, piemēram, reiz gāju pa ielu, pēkšņi no auto izlec večuks un nāk man pakaļ. Es, kā jau pieklājīgi audzināta meitene, prasu, vai jums kaut kas noticis?! Viņš gribot ar mani sadraudzēties. Sniedz telefona numuru un saka – esmu precējies, bet man ir daudz brīva laika. Turklāt tādi bija vairāki! Man tomēr labāk patīk mūsu puiši, un arī mājas nekas nevar aizstāt. Un re kā, pēc atgriešanās ātri vien atradu darbu un tagad straujiem soļiem kāpju pa karjeras kāpnēm.

Inta Ziemele (32) pārliecinājās: ja galva ir īstajā vietā, arī ārzemēs var atrast labu darbu. Taču Intu uz Latviju atveda nepieciešamība pēc adekvātas veselības aprūpes. Izrādās, pie mums tā augstākā līmenī nekā Anglijā.

Mana māsa jau gadiem dzīvo Lielbritānijā un turp aicināja arī mani ar draugu. Mums bija stabils darbs, tāpēc šo domu atmetām. Tad sākās krīze, algas pazemināja, un vienā dienā nolēmām: „Braucam!”

Anglijā darba atļaujas saņemt nebija viegli, taču māsa piedāvāja padzīvot pie viņas, mums bija arī iekrājumi. Visai drīz no māsas paziņas uzzinājām, ka reklāmas kompānija „Bezier” meklē darbiniekus. Joka pēc draugs tajā pašā dienā piezvanīja un jau nākamajā devās uz interviju. Vēl tagad atceros: pēc stundu ilgas sarunas viņš smaidīdams iznāca laukā un paziņoja – pirmdien varu sākt! Pārnācis mājās pēc pirmās darbadienas, draugs ierosināja arī man pieteikties.

Pārrunās gāja kā pa sviestu. Sākām strādāt kopā. Paši angļi ir tik tizli, nemākulīgi un lēni, ka šķiet, ja latvieti ieliktu par priekšnieku, kompānija plauktu un zeltu. Nenobrīnīties, cik ilgi viņi dara vienu elementāru darbu.

Droši vien Anglijā būtu palikuši daudz ilgāk, ja nerastos aizdomas, ka esmu stāvoklī. Latvijā pirms gadiem viena grūtniecība man jau bija bēdīgi beigusies, zināju, lai bērnam būtu cerība izdzīvot, vajadzīga pastāvīga ārsta uzraudzība. Latvijā viss notiek zibenīgi: tu aizej uz vizīti, tajā pašā dienā noņem analīzes, vēlākais jau nākamajā zināmi rezultāti. Turklāt ārsts tevi arī pastāvīgi uzraudzīs.

Anglijā tas notiek ļoti lēni. Tu piezvani uz ārstniecības iestādi, tā izsūta uz mājām uzaicinājumu, kad un cikos jāierodas pie ārsta. Pēc tam tiec izmeklēta, ārsts nosūta uz analīzēm, rezultātus uzzini tikai pēc nedēļas. Tad ārsts pieņem lēmumu, ka jāsūta tevi pie cita speciālista – bet tikai pēc turpat vai pāris mēnešiem. Negribējām riskēt, tāpēc braucām atpakaļ uz Latviju (Mazuli gan zaudējām, taču mēs vismaz izdarījām visu, kas bija mūsu spēkos.)

Dienu pirms izbraukšanas draugam reklāmas kompānijā piedāvāja kļūt par menedžeri. Ja esi apķērīgs, uzcītīgs, zini valodu, tu arī svešumā vari ļoti ātri kāpt pa karjeras kāpnēm. Taču es neko nenožēloju – esmu atgriezusies iepriekšējā darbavietā un esmu ar to apmierināta. Mājās tomēr ir vislabāk.

Egija: „Darbs neatsver visu”

Pēc augstskolas beigšanas, kur centos mācīties ļoti, ļoti labi, vēlējos praktizēties Eiropas parlamenta rakstiskās tulkošanas ģenerāldirektorātā. Domāju – tā būs arī lieliska iespēja vēlāk iegūt darbu, jo visur jau prasa pieredzi. Izturēju milzīgu konkursu un uz pusgadu devos uz Luksemburgu. Ieguvu neatsverama pieredzi, par kuru turklāt labi maksāja. Taču es nekad neesmu vēlējusies kaut kur ilgstoši pārcelties.

Mana māsa gan jau gadiem dzīvo Luksemburgā un negrasās atgriezties. Tāpēc daudzi brīnījās – kāpēc, praksei beidzoties, nemēģināju tur palikt. Jā, Luksemburgā cilvēki izskatās laimīgāki un ar dzīvi apmierinātāki, taču mani vilka mājup. Īpaši smags bija brīdis, kad nomira omīte: sirds sāpēja, ka esmu svešumā, bet mamma, kurai tobrīd tik ļoti vajadzēja atbalstu, mājās viena. Man svarīgi, ka vecāki ir tepat blakus. Tā vienmēr bijis: vecākus savulaik atbalstīja vecvecāki, viņi tagad –mani. Šī stiprā ģimenes izjūta man daudz nozīmē.

Mēnesi pirms prakses beigām ar interneta palīdzību Latvijā sāku meklēt darbu.  Zināju, ka bezdarba dēļ atrašana var nesekmēties, taču izrādījās gluži pretēji: darba piedāvājumi nāca. Atceros, kad atgriezos Latvijā, vecāki un draugi teica, ka esmu sākusi starot! Es tiešām gribētu, lai man nekur nav jābrauc, lai varu sevi nodrošināt tepat. Protams, nekad nesaki nekad, bet man, piemēram, pat grūti iedomāties, ka es varētu apprecēt ārzemnieku. Šādās ģimenēs ir tik daudz atšķirību, kas jāpārvar.

Esmu piedzīvojusi brīžus, kad sarunājos ar ārzemniekiem un lietoju dažādas līdzības, bet viņi vispār nesaprot, par ko runāju.  Man gribas ar cilvēkiem runāt vienā valodā. Un nezinu, kādam būtu jābūt darba piedāvājumam ārzemēs, lai tas atsvērtu visu, kas man ir Latvijā.