Un puisis nolēma kļūt par meiteni... Latviešu transseksuāļa stāsts
Tepat, kādā latviešu ģimenē, piedzima puika. Tāpat kā pārējie viņš kāpelēja pa kokiem un interesējās par mašīnām, taču patiesībā gadiem dzīvoja izmisumā: daba bija kļūdījusies, dodot viņam zēna ķermeni. Piedzīvojis tuvāko izsmieklu un nezināmu svešinieku spļāvienus sejā, nu ne tikai dvēselē, bet arī fiziski, viņš pārtapis jaunā, izskatīgā sievietē.
Trīsdesmit divus gadus vecā Dana (vārds mainīts) piekrīt vien anonīmam stāstam. Par sevi viņa stāstīs, slēpt neko nevēlas, taču īsto vārdu atklāt nav ar mieru: gana jau apdedzinājusies. Vīrieši, uzzinot patiesību, no viņas bēg neatskatoties, bet viņa vēlas laimīgu ģimeni.
Izsmiekls ģimenē
Kopš vien sevi atceros, diskomforts un nepiederības sajūta mani pavadījusi visu laiku. Taču līdz pat pusaudžu vecumam, kad sāk formēties seksualitāte, nesapratu, kas tam par iemeslu. Ārēji biju normāls puika – man nebija raksturīgi ņemties ar lellēm, vairāk patika spēlēt kariņus un ar puikām pa stroikām kāpelēt. Vēlāk ieinteresējos par būvniecību, transportu, jo mans tēvs, kurš bija mehāniskās darbnīcas sagādnieks, darba darīšanās mani ņēma līdzi. Taču tikai ārēji viss bija normāli. Jau agrā bērnībā jutu, ka puiši domā citādāk nekā es. Nepameta dubultā spoguļa sajūta. Piemēram, kad braucām uz baseinu peldēties, varēja redzēt, ka zēni bez problēmām izģērbjas, lepojas ar savu ķermeni, savukārt es biju es, bet mans ķermenis – kas pilnīgi cits, nespēju sevi ar to identificēt. Man nebija, kam uzticēties. Pat māte mani izsmēja par sievišķīgām manierēm. Tādēļ ierāvos sevī vēl vairāk.
Vēlāk gan saņēmu drosmi un teicu – vēlos būt meitene, bet mamma pusvārdā pārtrauca – tās ir muļķības! Māte bija liela egoiste: kad no ģimenes aizgāja tēvs, viņa vietā bija jāstājas man, jo viņa bija pieradusi būt kāda vadībā. Lai izdzīvotu, nodibinājām uzņēmumu, sapirkām saldētavas, reņģes no zvejniekiem, fasējām un izvadājām tuvākajiem veikaliem, par katru iepakojumu uzliekot vidēji 15 santīmu uzcenojumu. Mums nebija darbinieku, visu darījām divatā. Arī paši pārtikām no zivīm.
Māte nepieņēma domu, ka es varētu nebūt vīrietis, viņa uzskatīja – meita ir daudz nepilnvērtīgāka būtne. Mammu sāka kopēt arī mans jaunākais brālis – abi nostājās pret mani. Nu varu sacīt, ka sveši cilvēki mani atbalstījuši vairāk nekā ģimene. Mamma gan pirms kāda laika bija pie manis atnākusi, sacīja, ka kļūdījusies, taču viņa vienmēr tā dara, kad viņai tas izdevīgi. Man diemžēl ģimene ir tikai labajos laikos, kad viss kārtībā. Vai man tāda vajadzīga? Vairs ne!
Mīlēju kursabiedru
Iestājos tehnikumā, un kopmītnēs mani salika vienā istabiņā ar citiem puišiem. Tas bija briesmīgi! Tualetes kā armijas kazarmās – vairāki caurumi grīdā, atdalīti ar starpsienām, bez durvīm. Daudziem tas neradīja nekādas problēmas – kopā nokārtojās, turpat vēl uzsmēķēja. Bet es to nespēju. Cēlos piecos no rīta un gāju uz tualeti, lai neviens mani neredzētu.
Jo vairāk pieaugu, jo lielākā izmisumā mani dzina tas, ka arvien vairāk sāku līdzināties dzimumam, pie kura sevi nepieskaitīju. Par laimi, tehnikuma komandante – pieredzējis un gudrs cilvēks, sajuta, ka nevaru dzīvot kopā ar pārējiem, un piešķīra ļoti mazu, bet atsevišķu istabiņu. Tas situāciju atviegloja. Vienlaikus arvien pieņēmās spēkā sajūta, ka esmu citādāka.
Piecpadsmit gados pirmoreiz iemīlējos. Savā grupas biedrā. Tas mani grauza, jo šķita, ka visa sabiedrība dzīvo vienu dzīvi, bet es – pilnīgi citu. Pirmais cilvēks, kam uzticējos, bija mans kursabiedrs – nesen Jēkabpilī nošautais policists Andris Znotiņš. Tolaik domāju, ka esmu homoseksuālis, un Andris mani iedrošināja visu atklāt cilvēkam, kuru mīlēju. Mēs varējām viens otram uzticēties, jo Andrim arī nebija viegla dzīve, viņš auga bez vecākiem. Tā dalījāmies ar viņu savās sāpēs. Tieši Andris man ļāva noticēt, ka ir iespējams saņemt pretmīlu no puiša, kuru biju iemīlējusi. Tā arī notika, ar savu izredzēto daudz laika kopā pavadījām, bijām nešķirami. Mūsu attiecības aizgāja līdz tādai pakāpei, ka gulējām dīvāniņā un glāstījām viens otru, lai gan seksa mums nebija. Tobrīd skaidri sajutu – dzimums, kas man dots, nav mans. Es slāpu nost.
Arī ārēji kļuvu par sievieti
Gadiem dzīvoju kā tumsā, neredzot ceļu tālāk. Zināju, ka pasaulē tiek veiktas dzimuma maiņas operācijas, taču man tas šķita kā nesasniedzams sapnis. Bet tad kādu vakaru redzēju sarunu šovu „Aina”, kurā runāja, ka arī Latvijā šādas operācijas notiek. Man tas bija kā glābšanas riņķis, kam pieķēros no visa spēka. Transseksuālo cilvēku vidū pašnāvību risks ir ļoti augsts, tu pastāvīgi stāvi bezdibeņa malā. Lai veiktu operāciju, šausmīgi ilgi krāju naudu: bija nepieciešami pieci tūkstoši latu. Daļēji pati sakrāju, daļēji dabūju bankā. Pirms operācijas Psihiatriskajā klīnikā bija jāsaņem atļauja operācijas veikšanai, bet tā bija formalitāte.
Mediķi bažījas, vai cilvēks spēs sadzīvot ar savu jauno identitāti, bet tur jau tā lieta, ka ķirurģiskā operācija nerada sievieti, bet gan paša cilvēka psiholoģiskais modelis. Operācija man palīdzēja arī ārēji kļūt par to, kas psiholoģiski biju kopš dzimšanas. Perfekti gan nav sanācis, būs vēl jāveic kosmētiska operācija, jo palikušas dažas rētas, arī urīna kanāls vēl nav vajadzīgajā leņķī, tas jāizlabo.
Operāciju veicu pirms septiņiem gadiem, un, nu atskatoties, varu sacīt – transseksuālis izdzīvo trīs spilgtus posmus, kuros jūtas un izturas kardināli atšķirīgi. Pirmajā tu nepieņem sevi, visu laiku esi atšķirīgais, nepiederīgais, ļoti bieži domā par to, vai labāk šīs mocības neizbeigt. Pēc operācijas sākas transformācijas periods, kas ilgst līdz trim gadiem. Vienā dienā jau tāpat par sievieti nekļūsti. Jā, operācija ir veikta, bet, kamēr sievišķie hormoni (tie jādzer katru dienu, visu mūžu) ilgākā laika periodā uz tavu ķermeni nav iedarbojušies, vizuāli tu tāpat esi vīrietis. Taču es uzreiz sāku nēsāt sieviešu drēbes un kurpes. Atceros, nedēļu pēc operācijas bija jāierodas pēc maģistra diploma. Pilna zāle cilvēku, un te, pēkšņi, ienāk par sievieti pārģērbts vīrietis, turklāt ar krūtīm (smejas). Protams, cilvēki bija pārsteigti un apjukuši. Līdzīgi bija darbā – nebrīdinot vienā dienā ierados kā sieviete. Taču joprojām strādāju turpat. Maniem kolēģiem bija šoks mēnesi, varbūt divus, bet no visiem radījumiem tieši cilvēks pie visa pielāgojas visātrāk. Ja tu ikdienā esi ar kādu kopā (un attiecībās ar kolēģiem tas ir neizbēgami), tu otru pieņemt tādu, kāds viņš ir. Grūtāk bija nepazīstamu cilvēku sabiedrībā.
Šajā ziņā transformācijas periods ir ļoti smags – uz ielas varēja pienākt klāt un iespļaut sejā. Pašai bija sajūta, ka šis periods ir vienkārši jāpārdzīvo, jo beidzot redzēju gaismu tuneļa galā. Lai gan nenoliegšu, viegli nebija. Grūti bija sadzīvot arī ar to, ka man joprojām bija vīrieša vaibsti, auga bārda. Jā, diendienā dzēru sievišķos hormonus, kas samazina arī tās augšanas tempu, bet problēmu pilnībā tie nelikvidē.
Veicu speciālas procedūras, kur uz katra matiņa folikulu ķīmiski iedarbojās apmēram minūti, šādi to aizsprostojot un bloķējot. Man gan negadījās laba meistare, palika rētas un balta ādas pigmentācija, taču ar pūderkrēmu to labi var noslēpt. Uz zoda ir zonas, kur matiņi joprojām aug, tāpēc ik rītu man ir piecu minūšu rituāls ar pinceti tos visus izraustīt.
Bija laiks, kad hormonu ietekmē arvien vairāk pieņēmu sieviešu izskatu, taču, tiklīdz sāku runāt, balss mani vienmēr nodeva. Atkal meklēju ķirurgu un atradu (tāds ir viens vienīgs Latvijā), kas veica balsenes operāciju.
Tā, soli pa solītim, esmu nonākusi pie tā, ka mans izskats atbilst manai iekšējai sajūtai – izskatos tikpat normāla sieviete kā visas citas. Neviens vīrietis vairs neatļaujas pienākt klāt un iespļaut sejā, jo gluži vienkārši vairs nespēj sazīmēt, ka kādreiz fiziski biju vīrietis.
Sākuma periodā, kad jau izskatījos pēc sievietes, bija traki – šķita, jāpanāk nokavētais, katrā ziņā vīriešu man bijis daudz. Mīlējusies būšu ar kādiem 150. Man jau būtu pieticis ar vienu, bet... Uzreiz var just, vai otram ir nopietnas jūtas, vai tas tik tā… Un tad notika, kā notika: ik pa nedēļai vienas attiecības beidzās, citas sākās. Seksuālais baudījums man ir ļoti svarīgs.
Operācijas laikā noņem oliņas, lai pārtrauktu vīrišķā hormona testosterona pieplūšanu, savukārt locekli it kā iešuj uz iekšu, šādi saglabājot jutīgos nervu galus un noformējot vagīnas kanālu. Tāpēc baudu no seksa gūstu.
Kas ir mani vīrieši? Esmu ievērojusi, ka vislabāk man sapas ar tiem, kas kaut ko slēpj. Piemēram, bija man viens draugs, kas kādu laiku Latvijā dzīvoja ar segvārdu un viltotiem dokumentiem. Mums bija līdzīgs psiholoģiskais modelis – viņš dzīvoja svešā identitātē un es kādreiz tajā biju dzīvojusi. Acu skatiens, ar kādu viens uz otru raudzījāmies, empātijas spēja bija līdzīga, arī psiholoģiskā saskaņa bija vistuvākā. Diemžēl nepalikām kopā. Arī ar bijušajiem ieslodzītajiem man ir labas attiecības, jo viņi savulaik savu dzīvi pakļāvuši nebrīvei.
Transseksuālim ir līdzīgi – tu esi ieslodzīts savā ķermenī. Atšķirība tikai tā, ka transseksuāļi ir bez vainas vainīgie. Bet šis līdzīgais psiholoģiskais modelis attiecībās nostrādā. Tie, kas bijuši konfliktā ar likumu, mani spēj saprast daudz labāk, uzzinot, ka kādreiz fiziski biju vīrietis, viņu reakcija nekad nebūs tik kardināla kā sociāli labklājīgam un bezrūpīgam cilvēkam. Zinu, ka, sākot jaunas attiecības, nekad neteikšu, ka esmu veikusi dzimuma maiņas operāciju, jo tad vīrietis ir šokā. Bet es gribu izveidot ģimeni, nodibināt normālas attiecības. Un tāpēc ar šo patiesību netraumēšu! Tiklīdz tā (jo ne jau operācija vien mani radīja par sievieti) nāk gaismā, attiecības beidzas momentā.
Mīlestība, kas nepārdzīvoja patiesību
Mēnesi diendienā dzīvoju kopā ar vīrieti, kas pret mani ļoti labi izturējās, sekss mums bija vairākas reizes dienā. Viņš nezināja par manu operāciju. Viņš noteikti redzēja, ka mani dzimumorgāni izskatās citādāk, ka ir rētas, taču nemocīja ar jautājumiem. Viņš patiešām mani mīlēja, bija iepazīstinājis ar savu māti, draugiem. Visi zināja, ka esmu viņa meitene. Bet reiz gājām pastaigāties parkā, un tur sveši bērni, apmēram desmit gadu veci, mūs ieraugot, sauca: „Transvestīts ar pediņu klaunu!”
Mans draugs no tā tik ļoti apjuka. Trīs dienas pēc kārtas viņš mani tincināja, bet kāpēc tie bērni parkā tā pateica? Viņš pēkšņi man sāka visu ko jautāt. Vienā brīdī neizturēju un pateicu, ka bija transformācija. Viņš sāka raudāt. Paņēmu viņa galvu klēpī, lai mierinātu, bet viņš izrāvās un aizskrēja. Pēc nedēļas atnāca pie manis ar sarkanu rozi, parunājāmies. Pateicu paldies, ka viņš pieņēma mani tādu, kāda esmu, jo iepriekš viņš bija atzinis, ka nevienu sievieti tā nekad nav mīlējis.
Viņš savukārt pārmeta, ka esmu viņu izmantojusi, ka netiku brīdinājusi, kas patiesībā esmu. Pārāk agri viņš uzzināja par operāciju. Sāka prātot, ka viņš nav īsts vīrietis, ja manī spēja iemīlēties, sāka svārstīties, vai tikai viņam viss kārtībā ar seksuālo orientāciju. Tāpēc gribu pēc iespējas ilgāk notikušo turēt noslēpumā. Jā, varbūt viņš to uzzinās no citiem, bet gribu, lai tobrīd viņš jau tā būtu ieaudzis mūsu attiecībās, ka citiem pārliecināti varētu atbildēt, lai nerunā niekus, ka tā nav taisnība.
Jauna pase, jauns vārds
Beidzot varu teikt, ka esmu atradusi sevi, nepareizības sajūta pamazām izdziest. Man ir gan jauna dzimšanas apliecība, gan pase, kurā ierakstīts jaunais vārds. Ja gribēšu un būs tāda iespēja, varēšu apprecēties, jo ne ar ko neesmu sliktāka par citām sievietēm. Es arī neļaunojos uz likteni. Domāju, ka viss, kas ar mani noticis, mani padarījis par labu cilvēku pazinēju un vispār labu cilvēku. Zinu, ko nozīmē, kad tev jākrāj, jānopelna nauda, lai dabūtu to, ko cits iegūst no dzimšanas, ko nozīmē piedzimt par cilvēku, kur daba kļūdījusies. Uzskatu, ka transseksuāļi ir labāki cilvēki tāpēc, ka mēs esam piedzīvojuši smagas grūtības un tās ļauj labāk saprast citus. Bet tieši grūtības un empātijas spējas mūs padara par cilvēkiem.
