Normunds Rutulis: „Ja tev nav talanta, ej adīt zeķes”

– Nu, jā, bija svarīgi izstāstīt ļaudīm, ka vairs neesmu piena puika, esmu kļuvis viedāks, nobriedušāks. Esmu dzirdējis, ka krievi nesvinot 40 gadu jubileju, tas esot saistībā ar 40 dienām pēc nāves. Daudzi man ieteica nesvinēt. Bet tik daudz ir darīts, ka ir izveidojusies sapratne, ko vispār nozīmē profesionalitāte. Ko? Pirmām kārtām – nav disciplīnas – nav rezultāta.

– Kā tu sevi disciplinē?

– Sakārtoju dzīves ritmu. Man ir svarīgi labi izgulēties. Cenšos vienmēr būt formā, lai nebūtu kaut kas jāatceļ. Slikta veselība ir tikai tad, ja neesi disciplinēts.

– Tas ir cilvēku izdomāts. Varbūt kādiem publicistiem bijušas, tad nu viņi izdomājuši to popularizēt.  

– Nekas īpaši nenotiek ar vīriešiem ap četrdesmit?

– Esmu kļuvis spēcīgāks, uzaudzējis biezāku ādu pret sabiedrības attieksmi, iepraktizējies laist gar ausīm, tādu virtuālu vairogu stiprinājis ap sevi. To viedumu un briedumu varu just savā darbībā.

– Tikpat, cik mīl, arī nemīl.

– Esi teicis, ka tev piestāv šlāgeris.

 – Jā. Tāpēc to dziedu.

– Jā. Man ir piedēvējuši šā mūzikas žanra karaļa titulu. Ir atšķirība – muzikants vai mūziķis. Muzikanti, manuprāt, ir ballīšu spēlētāji, izklaidētāji. Es sevi pozicionēju kā izpildītāju, korporatīvos sarīkojumos nespēlēju citu mūziķu dziesmas. Protams, neatsaku specpasūtījumu – ja kādam vajag Prāta vētras vai Labvēlīgā tipa dziesmu, ja tas ir kāzās pirmais valsis... Estrāde vienmēr ir pieskaitīta pie zemās mākslas, bet es arī nepretendēju uz izglītota, erudīta cilvēka titulu. Labiem mūziķiem nav obligāti jābūt akadēmijās studējušiem. Latvijā ir ļoti daudz tādu, kam nevajadzēja kļūt par mūziķi. Viņu vecāki iebakstījuši, davaj, mācies vijoli, ar gariem zobiem panāk, un beigās cilvēks labākajā gadījumā strādā par 6. vijoli nacionālajā orķestrī. Bet ir te viens jaunais, Iļja, ģitārists, īsts hipijs savos astoņpadsmit ir brīnišķīgs mūziķis. Talantīgs bez gala! Bet, ja tev nav talanta, ej adīt zeķes! Dari to, kas pa spēkam. Tāpēc Latvijā ir nekārtība, ka daudzi tīko pēc direktora amata, domājot tikai par atalgojumu.

– Citi latviešiem pārmet pieticību.

– Nē. Esmu saskāries, gan paziņu, gan radu lokā, ka daudzi bez spējām grib kļūt par kaut ko lielu. Tad dari kaut ko, lai piepildās tavi sapņi, ne tikai gaidi, ka no debesīm nokritīs!

– Nē. Bet man patīk strādāt. Līdz šim biju brīvmākslinieks. Man patīk celties un iet gulēt vēlu. Tagad vairāk esmu rūpnīcas darbinieks, divpadsmitos jābūt darbā. Citreiz runā – tas nopirka mašīnu... Lai labāk paskatās savā makā! Dzīvo savu dzīvi! Nopelna pats! Vienīgais, par ko varu būt lepns, – vienmēr esmu pelnījis savu naudu godīgi. Un arī ģimeni uz to virzījis. Mani bērni noteikti tieši tāpat naudu vienmēr pelnīs godīgi un necentīsies kaut ko nošmaukt. Tā tīrā sirdsapziņa ir ļoti svarīga. Jo viss atgriežas – labais un ļaunais. Visaugstākais redz. Ne velti viņš vienam piedāvā lielāku iespēju, citam – mazāku. Gandrīz septiņus miljardus viņš redz no augšas – tie ir izgaismoti dažādu intensitāšu gaismiņās. Tas, kurš grib, lai viņam vairāk tiek veiksmes un laimes, spīd vairāk. Bet viņam ir pamatojums spīdēt, viņš dara daudz vairāk. Tas, kurš ir pesimists, kam neko nevajag, kurš gaida no citiem, ir galīgi blāvs. Viņam līdz ar to tas signāls netiek.

– Tu esi to pamatiņu uztaisījis...

– Pamatiņu jau Visaugstākais ir iedevis. Vecāki. Es esmu tikai izpildītājs.

– Jā. Lai gan neesmu izskolojies mūzikā. Pietrūkst dažkārt tā.

– Galvenais ir sirds asins, vai ne?

– Es to saucu par mīlestību. Tāpēc arī nedalu žanrus. Protams, par kādu dziesmu var pateikt – sūds. Daudz kas ir sliktas kvalitātes, bet tas atkal nav svarīgi brīdī, kad zini, ko vajag auditorijai. Tās ir menedžera spējas strādāt ar tirgus segmentu, apmierināt vēlēšanos. Pielāgoties, ne pakļauties, un vēl svarīgi ir – izdarīt, ne darīt.

– Kādreiz daudz laika pavadījām kopā. Tagad viņai sava dzīve. Man grūti pie tā pierast. Viņai tas notiek pirmo reizi, un man tieši tāpat. Tāpēc dažkārt varbūt neadekvāti rīkojos, pieņemu nepareizus lēmumus, bet mēs esam izrunājuši...

– Cenšos stutēt disciplīnu. Linda respektē mani. Ciena. Tāpat kā es viņu. Mums ir savi likumi – ne jau bargi, normāli. Liela pieredze viņai ir bijusi, vērojot mūsu dzīvi, kas ir pareizi, kas – nē. Paraugs ir „na ļico”. Tāpēc svētdienās, tās četras stundas, mums ir kopā būšana. Forši. Bet ļoti ceru, ka viņa neturpinās strādāt sabiedriskā profesijā – ne televīzijā, ne izpildītājmākslā. Tā ir viena no grūtākajām profesijām – sabiedrība visu laiku grauž tavu personu. Citi to iztur, citi – ne. Tāpēc starp māksliniekiem ir tik daudz uzdzīvotāju. Cilvēki, kam ir stiprāki nervi, ir gatavāki uztvert sabiedrības spiedienu, bet ir tādi, kas nevar – nodzeras, narkotikas nolietojas.

– Viņa glezno, ar grafiku nodarbojas, bet tas ir kā sagatavošanās process īstajai profesijai. Pēc videnes stāsies arhitektos.

– Tas ir tavs vai viņas lēmums?

– Es ievirzīju, es arī pats labi zīmēju, tagad gan rokai nav bijis treniņa... Bet visu cilvēks zināt nevar. Kā teica Šerloks Holmss – tev ir jāzina tikai tas, kas jāzina.

– Noslogots. No oktobra vidus esmu uzņēmies jaunas radio stacijas galvenā producenta pienākumus, ar elektronisko mūziku pats nodarbojos. Pirms diviem gadiem saņēmu Gada balvu kā labākā elektroniskās – deju – mūzikas albuma autors un producents. To daudzi nezina, bet man nav svarīgi. Tajā žanrā darbojos ar pseidonīmu. Man nav nepieciešams pozicionēt sevi kā Rutuli. Esmu dziedātājs, viena acīs kruts, citu – slikts.

– Būs pašvaldību vēlēšanas, vai atkal kandidēsi?

– Nē, noteikti nē. Man bija idejas par Rīgas estrāžu uzfrišināšanu, kustību no rajona uz rajonu, par Pierīgas kultūras centru kā neprofesionālās kultūras punktu izcelšanu, lai amatierisms būtu mazliet augstākā līmenī. Bet to būtu grūti realizēt – atkal latviešu nenovīdība. Kā var ieguldīt miljonu estrādes atjaunošanā, ja ir ekonomiskā krīze.

– Es nesvinu svētkus. Bija svarīgi sešpadsmit gados – ar aliņiem. Tagad – ko tur svinēt! Reiz radio viens jautāja par Tēva dienu. Domāju, tā nav jāsvin. Drīzāk – Vectēva diena. Jo nereti – skaities tēvs, māte, bet vai vispār esi nopelnījis par tādu būt? Tās svinēšanas – cik var! Visu laiku svinam! Es saprastu, ja valstī viss spīdētu un laistītos, bet  – šausmīgie ceļi, nesakārtoti zālieni . Kad Ušakovs nāca pie varas, domāju – cittautietis, varbūt kas notiks, letiņi paši neko nejēdz. Tajā ziņā esmu pesimists. Nu, paskaties vēsturi. Armitsteds – britu uzņēmējs, cik daudz vērtīgu projektu realizēja Rīgā. Paldies Dievam – kultūra vēl turas, ir spēcīgas personības – Pauls, Kalniņš, Zigmars Liepiņš.

– Un Normunds Rutulis.

– Nu, ko es tur! Kad man būs septiņdesmit, varbūt varēšu pretendēt.

– Nu ja, apmēram esmu sapratis, ko nozīmē labs un slikts. Tāpēc arvien mani projekti ir augstvērtīgāki. Šlāgeraptaujas sen vairs neskatos. Nejauši, pie mammas fragmentu redzēju – diezgan bēdīgi. Kad strādāju Latvijas Radio 2, es to pieņēmu, vērtēju no klausītāju, ne profesionāļu viedokļa, tas bija manas tiešās darbības lauciņš radio. Tas periods daudz ko ir devis, bet arī atņēmis, biju apstājies attīstībā. Tagad, prom no tā visa, man vairs nav jābūt tik tolerantam. Nu, es nespļauju akā, no kuras būs jādzer, bet varu pateikt arī ko stingrāku.

– Tu proti uzrunāt cilvēkus.

- Nekad nevienu radio klausītāju neesmu sūtījis uz poda, ko darījuši citi dīdžeji. Atbildēt uz rupju īsziņu cenšos pieklājīgi, neaicinu klausīties citu radiostaciju. Un vēl esmu iemācījies – atļauties kļūdīties, atļaujos iestarpinājumus – davai, čau, čaļi... Tas satuvina! Vai atgrūž. Arī Dziedošajās ģimenēs saņēmu aizrādījumu – kā uzdrīkstos saukt puišus par čaļiem. Ak, Dievs, atnāca tāda vēstule – bez pieturzīmēm, jūs ar mazo burtu... Pateicu paldies par viedokli. Varbūt nākamreiz cilvēks būs mierīgāks, ne tik uzvilcies. Jābūt iespējai sevi nomierināt. Arī es esmu karstasinīgs, ātri uzvelkos, lai gan jūtu, ka arvien labāk sāku saprast situācijas, pielāgoties. Katra kritiska piezīme ir svarīga. Klausies! Tikai – vai ņemt to galvā, ir cits jautājums.