Mīļākais man iemācīja, kas ir īsta Mīlestība. Paldies par to!
„Šis stāsts sākās pirms gadiem sešiem. Man bija 17 gadu,” ģimenes portālam mammam.lv/tetiem.lv savu romantisko stāstu uztic kāda lasītāja. „Es viņu pazinu, jau kopš iemācījos staigāt, bija labs ģimenes draugs.
Viss aizsākās kādā pasēdēšanā, viņš bija iedzēris, un man viņš tolaik ļoti patika, kā jau pusaudzei, BET viņam bija 45, sieva un bērns...
Tas vakars izvērtās vienkārši burvīgs, mēs pārgulējām, viss bija labi, un es domāju, ka tā arī viss beigsies, bet nebeidzās. Viņš sāka braukt pie manis aizvien biežāk, un mums kopā bija labi, es sapratu, ka mums nekas vairāk nekad nebūs, jo tomēr viņam ir sieva, bērns, un es pati – nepilngadīga, un kur nu vēl lielā gadu starpība. Tā gāja laiks, mēs tikāmies, kad vien varējām. Es visu laiku domāju par viņu. Cenšoties aizmirst viņu, es pārcēlos uz citu pilsētu, bet tas nepalīdzēja, tik un tā prāts un sirds atgriezās pie viņa. Mēs sazvanījāmies gandrīz katru dienu. Tā tas turpinājās piecus gadus. Mēs par jūtām nerunājām, kaut gan es viņu mīlēju jau sen, nekad nebiju viņam to teikusi, jo nezināju, ko viņš jūt pret mani.
Tā viss turpinājās, līdz pagājušo gadu viņš piespieda mani pateikt, ko jūtu, un pats arī atzinās, ka mani mīl. Es biju kā septītajās debesīs, bet tad atcerējos par viņa sievu un dēlu. Viņš bija gatavs pamest visu, lai tik būtu kopā ar mani, jo arī nespēja bez manis dzīvot, bet es viņam neļāvu to darīt, jo negribējās uz citu nelaimes būvēt savu laimi. Pagāja vēl kāds laiks, un mana dzīve sagriezās kājām gaisā, mēs pieļāvām kļūdu, un viņa sieva uzzināja par mani. Un tad tieši man nāca piedāvājums braukt uz ārzemēm. Man bija izvēle – ļaut, lai viņš pamet visu un nāk pie manis, vai arī es pametu visu un aizbraucu. Es izlēmu... aizbraukt. Viņš pat neatvadījās no manis, tikai piezvanīja, pirms es izlidoju, un tik noteica: "Ceru, ka man nebūs jānožēlo tas, ka nesatiku tevi pēdējo reizi un neatvadījos!" Es sapratu, cik viņam bija grūti un man arī. Es nezinu vai man būs jānožēlo tas, ka aizbraucu. Es projām jau esmu 10 mēnešus un vēl nav neviena tāda diena, kad es par viņu nedomātu. Man pat ir grūti izveidot citas attiecības, jo par viņu tik domāju. Mēs pāris reizes mēnesī sazvanāmies, es piedāvāju braukt pie manis, bet viņš nebrauc. Tad jau laikam nav lemts…
Lai nu kas arī notiktos nākotnē, es viņam varu pateikt paldies par visu, ko viņš man ir devis, un ir parādījis, kāda patiesībā ir MĪILESTĪBA. Paldies tev par to.
