Intars Rešetins: „Es sievu brīdināju – nekad neprecies ar aktieri!”
Dzīvesstils

Intars Rešetins: „Es sievu brīdināju - nekad neprecies ar aktieri!”

Jauns.lv

Viņš spēlē teātrī, filmējas un dzied. Pērn atzīts par seksīgāko Latvijas vīrieti. Uz interviju Intars Rešetins atnāk pelēku cepuri līdz acīm, adītā jakā ar plušķainu apkakli un džinsos. Pasūta piparmētru tēju, un mūsu sarunai viņam ir tieši stunda.

Intars Rešetins: „Es sievu brīdināju – nekad nepre...
Intars Rešetins un viņa sieva Zanda izrādes „Ka tavu tēti!” pirmizrādes ballītē.
Intars Rešetins un viņa sieva Zanda izrādes „Ka tavu tēti!” pirmizrādes ballītē.

O, jā, visiem interesanti uzzināt, kādas man tagad sajūtas. Nekādas. Vienmēr uzsveru to, ka esmu aktieris – tie ir mani prieki un pārdzīvojumi, manas veiksmes un neveiksmes. Tur sadeg mana sirds.

Varbūt patīkami būt iekārojamam?

Protams, labāk, ka kādam patīc, bet mani tomēr vairāk sajūsmina, ka uz teātri vai koncertu atnāk skatītājs un es jūtu – mans darbs neatstāj vienaldzīgu. Tas ļauj kaut uz mirkli lidot. Topi iet un nāk, varoņi mainās – es to neietekmēju. Tā kā esmu bijis arī geju elku topā, tad vairs ne par ko nebrīnos. Acīmredzot tautai vajag varoņus, kurus pakritizēt vai apčalot. Bija laiks, kad pusotru gadu nesniedzu intervijas, jo sajutu, ka manis ir par daudz. Labāk ir ar darbu sevi pieteikt. 

Un pašlaik tas ir?

Pirmizrādi piedzīvojušais LTV seriāls „Eņģeļu māja”. Presē, kā jau tas Latvijā bieži gadās, tika publicētas pilnīgākās blēņas – Intars Rešetins jaunajā seriālā atveidos galveno lomu. Nē, man tur nav galvenās lomas! Tur ir piecas sižeta līnijas, man – tikai viena. Tādēļ jutos mazliet neērti no kolēģiem un filmēšanas grupas, kuri, iespējams, par mani padomāja, ka Rešetins gan ir sadomājies. Piekritu filmēties pie Armanda (režisors Armands Zvirbulis – aut. piez.), jo viņš ir profesionālis, kurš prot strādāt ar aktieri, turklāt kino Latvijā nav tik daudz. Loma interesanta, man kā aktierim ir, kur izpausties. Lai cik tas būtu banāli, latvieši pēdējā laikā veido jau tikai filmas par mīlestību. Ceru, šis stāsts nebūs tikai par mīlestību; tur būs kā dzīvē, tā nebūs pasaka. Manam varonim jāizšķiras starp esošo mīlestību un pazaudēto. Tāds jūtu trijstūris, nevis gultas. Man dzīvē arī kaut kas līdzīgs bijis. Interesants posms, ko restaurēt atmiņā.

Tad jau zini, kas šādā jūtu trijstūrī vīrietī ņem virsroku?

To nekad nevari zināt. Man šķiet, vīrietis mīl citādi nekā sieviete. Viņš mīl ar maņām – ar acīm, ar smaržu, pat garšu. Tieši pirmās sajūtas ir vissvarīgākās. Tās pakausī sekos visu laiku. Pēc tām tu arī ņem vērā, vai notiks kaut kas, vai – nē. Sievietei mazliet visa šī jūtu ķīmijas pasaule atšķiras. Tur ir klāt vairāk racionālais elements. 

Dzīvē tomēr labāk, lai trijstūris nenotiek?

Dzīvē vajag visu izbaudīt. Protams, saprāta robežās. Jo viss, kas ar tevi notiek, ir tava dzīves skola, tava pieredze, no kuras tu veidojies tāds, kāds esi pašlaik. Visādi ir bijis. Arī tā, ka esmu ar prātu izdomājis un tad ļāvies attiecībām. Tā racionāli. Tomēr, ja banalizētu šo situāciju, būtu skaisti, ja mēs mācētu nodzīvot dzīvi tikai ar to, kuru pirmo satiec, un būtu kopā līdz mūža galam. Bet tā ir tikai pasakās. Piekrītu viedoklim, ka medus jāpabauda pirms tam, lai gūtu pieredzi un iztrakotos. Reiz, kad mani pameta viena meitene (man bija gadi 16), es pat jūtu uzplūdā gribēju iet slīcināties. Bet palika sevis žēl. Arī tā ir pieredze. Attiecību modeļi dažādi veidojas. Tad ļaujies iekārei, tad klausi sirdsbalsij vai ar prātu pats sev saki – nē, nē, šis būs tikai tā.

Jā, bet koncertos, kuros dziedi kopā ar Vari Vētru, meitenes sēž noraudātām acīm. Tas arī par tevi kaut ko stāsta.

Mēģinām viņas smīdināt un raudināt reizē. Kā formulējām to ar Vari – sievietei pietrūkst tā tiešā dialoga ar viņu. Gan par jūtām, gan par dzīvi, un tieši tā intonācija, kādā runājam. Tas ir tik skaisti, ka meitenes nāk un paraud, attīrās un beigās tik priecīgas. Koncertuzvedums ilgst divas stundas, un beigās ir sajūta, ka neviena negrib skriet ārā. Lūdz – vēl un vēl. Ja man vaicātu, kurā no izrādēm esmu es pats, tad laikam jāsaka – šī būtu tā īstā. Mēs ar Vari izvēlējāmies tos Ziedoņa dzejoļus, kuri pašiem visvairāk patīk, un tādēļ, tos runājot, atklājam daļu no sevis.

Teātra balvas "Spēlmaņu nakts 2008/2009" apbalvošanas ceremonijā Dailes teātrī.
Teātra balvas "Spēlmaņu nakts 2008/2009" apbalvošanas ceremonijā Dailes teātrī.

Gadās. Tas absolūti nav ar romantiku saistīts (smejas). Esmu arī īgns un rupjš, ja vajag. Vienkārši, kad rakstu, esmu tāds, kāds esmu – bez maskām, izlikšanās un vajadzības parādīties labākam. Visiem jau nerādu. Sievai parādu, māsai reiz palasīju. Klausoties dziesmas, daudzi saka – tas ir saldais. Man viena otra tiešām ir par jūtu pasauli. Bet tas mani saista. 21. gadsimts ir nežēlīgs tādā ziņā, ka nekam neatliek laika. Esam noskrējušies, pārguruši, vīrieši kļūst pavirši pret sievietēm, sievietes – pret vīriešiem, vecāki – pret bērniem. Ja, strādājot tikai teātrī, varētu nodrošināt ģimeni, es daudz kur neskrietu. Mana sieva noteikti būtu laimīgāka un mans bērns – biežāk samīļots. Tagad? Mēs, vīri, domājam – sieva taču būs; nu kur ta` viņa paliks! Dievs atpestī, ja mēs, veči, atceramies kāzu jubileju. Tad tu ģimenē esi mēneša cilvēks. Bet, ja par sevi, es sievu brīdināju – nekad neprecies ar aktieri. Nekad! Neklausīja. Nu tad tās ir sekas.

Būt vīrietim tagad viegli?

Tāds grūts jautājums. Kas ir vīrietis? Laikam kā nu kurā dzīves periodā. Man kā vīrietim jābūt ģimenes balstam, uz kuru manas meitenes var paļauties. Lielākā daļa treknajos gados paspēja paņemt kredītus, un, kaut arī krīze, saistības jāpilda. Arī es pašlaik pelnu naudu, vairāk strādājot. Manā ģimenes modelī varu staigāt piecus gadus vienos zābakos, bet, ja bērnam vai sievai ko vajag, es taču izdarīšu visu, lai viņām viss būtu. Tas ir pašsaprotami.

Tevi kādreiz piemeklē vēlme nedomāt par to visu?

Aktiera profesija šajā ziņā ir tik radoša, ka nepārtraukti vari restartēties. Katra pirmizrāde ir jauns darbs, un man to sezonā ir piecas, sešas. Cits režisors, cits paņēmiens, uzdevums, kolēģi. Man visu sezonu ir interesanti.

Nevajag kāpt ne kalnos, ne makšķerēt?

Atkopjos vasarā, kad esmu pie dabas. Arī makšķerēt tad braucu; tā tiešām ir brīvības sajūta, bet tas ir atsevišķs stāsts. Ikdienā no negatīvā atbrīvo sports. Tāpēc eju uz fitnesa zāli, paskrienu krosiņus.

Jau pieminētais Varis Vētra reiz teica – vīrieti par īstu vīrieti padara rūpes un uzmanība par sievieti. Tā ir?

Varis ir dzīvesgudrs, daudz sieviešu redzējis tuvplānā. Attiecībās gan sieviete, gan vīrietis viens otru veido. Par to, ka es esmu tāds, kāds esmu, lielā mērā esmu pateicīgs sievai. Viņa mani var pacelt, es cenšos viņu. Arī tā saskaņa vai nesaskaņa (kā nu kurā mirklī) mūs veido un dara stiprus. Man šķiet, vīrietim pašam arī jābūt vīrietim. Man tēvs bijis vīrieša etalons, viņš visu mūžu ir kopā ar manu mammu, un par to viņu cienu. Tas fails manī „nogūlies”, un tā es redzu arī savu ģimenes modeli. Pieredze pārmantojas.

Ance Zvirbule (Paula) un Intars Rešetins (Kalvis), filmējoties seriālā „Eņģeļu māja”.
Ance Zvirbule (Paula) un Intars Rešetins (Kalvis), filmējoties seriālā „Eņģeļu māja”.

Tas jautājums no sērijas – vai man patīk citas sievietes (smejas)? Jā, ļoti patīk. Kāpēc nevaru priecāties par skaistu sievieti? Pateikt, ka viņa brīnišķīga? Es to daru, meitenes smaida, un man tas sagādā prieku. Protams, ir robežas un morāle, citādi mēs te būtu dzīvnieciņi (smejas). Bet ģimene viennozīmīgi ir visa pamatā. Lai arī maz esmu mājās, domās esmu ar savām meitenēm vienmēr. Ir šī emocionālā saikne, kas notur virs ūdens, lai arī kādi plūdi nāktu. Ja mājās nesaskaņas, tad uz skatuves neko nevaru profesionāli izdarīt. Tādēļ man ļoti svarīgi, lai mājās viss būtu labi, tad varu daudz. Ģimene dod spēku un pārliecību. Ziedonim ir brīnišķīgs dzejolis par ģimeni – par galdu kā svētvietu, kas visu satur kopā. Tā arī ir – tikai ģimene ir tā, kuras dēļ centies, elpo un esi.

Tev ir kāda cilvēciska kaislība, ko tomēr centies apspiest?

Vīrieši man nepatīk, miers ar to (smejas). Man patīk smēķēt, bet es jau divus gadus nesmēķēju. Sanāca pavisam muļķīgi. Vasarā kopā ar ģimenes draugiem bijām Latgalē. Iebraucām Daugavpilī, lai dabūtu atļauju braukt uz Draudzības kurgānu, kur robežojas Latvija, Krievija un Baltkrievija. Smēķējot ielieku roku kabatā un izvelku kārtas numuriņu, kādu dod bankās. Daudz nedomājot, saku – tam, kurš uzminēs, kāds ir trešais cipars, es izdarīšu kaut ko labu. Pirmais draugs neuzmin, otrais – tāpat, es velku dūmu, un trešais uzmin. Uzmin un saka: „Intar, atmet smēķēšanu!” Jo neviens no maniem draugiem nesmēķē. Tajā dienā nodzēsu cigareti. Jo cienu savus draugus. Un cenšos arī vārdu turēt.

Ko tu nekad nesoli?

Nesolu tajos gadījumos, ja zinu – nevarēšu izdarīt. Negribu, lai cilvēki piedzīvotu vilšanos. Tā ir diezgan drausmīga sajūta. Šausmīgi nepatīk, ja cilvēkiem sagādāju vilšanos.

Tu esot lūdzis, lai tev vairs sieviešu lomas nepiešķir. Ar četrām pietiekot. Nejautāšu par tavām komiķa spējām, drīzāk – par ko tu sievietes sāc apbrīnot arvien vairāk? Tev taču ir tāda pieredze!

Nav jau nekāda vaina tām sieviešu lomām, tikai gribētos profesionāli spēlēt arī ko nopietnāku. Pēdējās 4 sezonas teātrī pārsvarā spēlēju komēdijās. Ja tā turpināšu, baidos, ka būšu sačakarējies, kumēdiņus spēlējot. Bet man sieviete patīk (smejas)! Un patīk man koptas sievietes. Princesēm jābūt skaistām, tāpēc, cik vien varu, cenšos sievu un meitu lutināt. Bet, runājot par teātri, pirmā sieviešu loma bija komēdijā „Manu sievu sauc Moriss”. Tajā staigāju uz 12 centimetru papēžiem, uz katru izrādi man taisīja lūpas, līmēja skropstas, lika acu ēnas un taisīja iekritušus vaigus. Pilnais grims. Pirmās trīs reizes bija interesanti, bet tad domāju – sievietes tos kilogramus uzliek, un pēc tam viss draņķis atkal jāņem nost. To ikdienā izturēt es nevarētu.

Bet vai vajag?

Sievietēm ir sevi mazliet jāpakrāso. Lūpas – tas ir skaidrs, bet man patīk, ka acis arī krāso. Patīk, ja redzu, ka sieviete centusies. Taču, ja par lomām – man jau kā aktierim nav dzimums jāspēlē kā primārais, bet domāšana.

Savu apzinīgo dzīvi man bijusi vecmāmiņa, mamma, māsa, un ar meitenēm esmu draudzējies no bērnības. Šajā laikā jau viņas iepazīsti. Man gan nešķiet, ka tik ļoti atšķiramies.

Kas tad traucē saprasties?

Kad zūd rozā mākoņi, kas iemīlēšanās procesā, parādās abu ego. Katrs grib to deķi vilkt uz savu pusi. Tad vairs nedomā par otru, bet par sevi.

Tu gan domā?

Tā kā pirms divām dienām bija pirmizrāde un nervu kamols bija sakāpis pietiekami augstu, tagad jāmēģina izgludināt mājupceļš. Tie ir gludināšanas darbi attiecību jomā, kad pazudušais vīrs un tēvs beidzot atgriezies. Jo, protams, manām meitenēm manis trūkst. Kad esmu darbā, tad jau nejūtu, ka laiks paiet tik ātri.

Visu laiku domāju – kad pagūsti vēl dzeju rakstīt?

Esmu iemācījies koncentrēties. Man neinteresē, kas apkārt notiek. Pēkšņi man ir divas rindas, ko vajag pierakstīt. Braucu mašīnā, uzlieku „avareikas”, un man vienalga, ka aizmugurē taurē. Tūlīt veči, es pierakstu, un braucam tālāk! Gribas tās sajūtas uzlikt uz papīra. Ja kādreiz mani mazbērni lasīs, varbūt viņi pasmaidīs – redz, ko vecaistēvs rakstījis.

Un dziedāšana? Mūzika?

Dzīvē necenšos darīt to, kas man nesanāk. Man vispār šķiet, mūsu kā tautas problēma ir tā, ka darām to, ko mums nevajag darīt. Zobārsts operē, un celtnieks gatavo ēst. Bet aizbrauc uz Venēciju! Tur viesmīlis visu dzīvi ir viesmīlis un ir laimīgs. Es nesauktu to par zemiem griestiem. Cik tad laimei vajag naudas? Tu zini, cik tavai laimei vajag? Un vai vispār vajag?

Drusciņ jau vajag!

Vajag tik daudz, lai pietiek. Mēs Latvijā gribam būt lieli un vareni, bet svarīgāk, lai esam pareizajā vietā.

Vai tagad esi tas, par ko sapņoji būt pirms gadiem 20?

Uzdrīkstējos pēc vidusskolas braukt uz Rīgu un stāties aktieros. Jo tas bija mans sirds aicinājums. Ne mirkli nenožēloju; šī ir mana vieta. Esmu arī sapratis, ka šis ir mans aktīvākais laiks, apogejs. Pēc gadiem pieciem šo pajūgu vairs nevadīšu.

Tāpēc nemaz nav laika stāvēt pie spoguļa un domāt – kāds es seksīgs?

Kurā vietā es seksīgs? Ja paskatās uz tām varžu kājām un sirmajiem matiem, un uz to „riepu”, kas regulāri aug, tad ir: „Čau, Rasma!” Galvenais, lai sievai patīk, tad viss būs kārtībā!


Aiva Alksne/ Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva, publicitātes foto