Gada bilance: iesākās kā murgs, bet beidzās kā pasaka
Dzīve ir skaista kaut vai tāpēc, ka nekad nevari zināt, kurp tā tevi aiznesīs. Pat ja gads iesākas ne gluži, kā cerēts, tad 365. dienā tu laimīgi sasit plaukstas, saucot: „Nu, kas to būtu domājis!” Šie divi stāsti tam ir labs apliecinājums.
Gads visu atņēma un atkal iedeva. Indras stāsts
Indrai (41) aizvadītais gads, kā viņa pati saka, iesākās „vienkārši dramatiski”. Paši tuvākie cilvēki – dēls ar savu ģimeni – bija devušies prom uz Īriju, un īsi pirms Ziemassvētkiem mantu vedēji ieradās pēc viņu televizora. Indra stāvēju pie loga, skatījās, kā džeki tālrādi ceļ baltā busiņā, pilnā jau ar mantām, un saprata – viss, cauri, manējie tur ir uz palikšanu.
„Dēls man piedzima jaunai, septiņpadsmit gados. Kas es par māti varēju būt? Tāpēc, kad piedzima mazmeitiņa, ļoti pieķēros viņai. Pirku mantiņas un drēbes, mēs kopā rāpojām pa grīdu un lasījām pasakas. Šķiršanās no mazās bija vissāpīgākā. Klusībā vēl cerēju – varbūt viņi tur neiedzīvosies, nebūs darba, brauks atpakaļ. Bet nu līdz ar televizoru visas cerības bija zudušas.
Citi spēj aizmirsties darbā vai atrod sev kādu vaļasprieku, bet man nekas no tā nebija. Darbs, ko strādāju tirdzniecības uzņēmumā, riebās. Apgrozījums kļuva arvien mazāks, jo ziedu laiki bija garām, un kā jau tādās reizēs notiek – priekšniecība visās neveiksmēs vainoja tikai mūs – darbiniekus. Tā nu ar pretīguma sajūtu katru rītu cēlos un braucu uz darbu. Līdz vienā jaukā dienā, kārtojot māju, beidzot saņēmos vienā kastē salikt visas mazmeitiņas lietas. Jau sagrābu, lai to paceltu, kad mugurā sajutu stindzinošas sāpēs. Izrādījās – mugurkaula trūce. Pēc operācijas trīs mēneši bija jāpavada, vairāk guļot nekā stāvot, par sēdēšanu – vispār aizmirstot. Biju pilnīgi viena savā milzīgajā trīsistabu dzīvoklī, pat nebija, kam lūgt palīdzību.
Kad puslīdz varēju pakustēties, uzzināju, ka esmu atlaista no darba. Bet tik viltīgi, ka man pat nepienācās bezdarbnieku pabalsts. Tāda pusstīva kleberēju riņķī pa iestādēm, lai pierādītu, ka esmu šajā uzņēmumā strādājusi. Paliekot bez darba, sapratu – labi, ja spēšu nomaksāt kredītu par dzīvokli. No savas jaunās mašīnas – jāatsakās. Veselībai atgriežoties, sameklēju darbu restorānā – mazgāju traukus. Protams, neoficiāli, uz cita cilvēka vārda. Tik ļoti pati par sevi kaunējos, ka pat draudzenēm nestāstīju, ko daru.
Kad tagad tā padomāju par aizvadīto gadu – šķita, tas atņēmis man visu. Nevarēju nojaust, ka tā paša gada nogalē man atkal viss būs!
Dēla ģimenē Īrijā piedzima otrs bērns, un Jaungada brīvdienās jau biju viņus apciemot. Pilnīgi nejauši iepazinos ar vīrieti, kurš tagad ir mans mīļotais. Visbeidzot liktenīgas nejaušības dēļ gadījos īstajā vietā un īstajā laikā un tagad uz savu jauno darbu eju ar prieku!”
Sandra (35) smejas – pārvērtības „pirms” un „pēc”, ko viņa piedzīvoja aizvadītā gada laikā, ļautu jebkurai firmai nopelnīt labu naudiņu. Tagad viņa zina: „Arī tā var dzīvē notikt. Var kļūt skaistāk!”
„Ja pirms tam Jauno gadu sagaidīju viena pati tukšā mājā, tad šoreiz man pirmo reizi bija Ziemassvētki, kur kopā bija mana un mana drauga ģimene. Mēs divarpus stundas skaitījām pantiņus, dziedājām dziesmas un viens otru iepriecinājām ar dāvanām. Tāda ģimeniskuma man pirms tam nekad nebija bijis.
Tas viss notika kaut kā soli pa solītim. Un taisnība vien ir tiem, kuri saka – kad ir pavisam grūti, tas nozīmē, ka katras beigas ir kaut kā jauna sākums. Turklāt nav jāturas pie tā „kaut kā”, jo tā var aizvērt durvis tam, kas tev patiesībā pienākas.
Strādāju banku sektorā, ieņemot nopietnus amatus. Biju tāda riktīga biznesa lēdija, kura diemžēl aizmirsa, ka ir sieviete. Tā nu sanāca, ka vīrs viskiju mīlēja vairāk nekā mani. Vajadzēja diezgan ilgu laiku, lai saņemtos un atstātu viņam visu mūsu kopīgo īpašumu un noīrētu dzīvokli, kur abām ar meitu dzīvot. Vīrs trīs dienas to pat nebija pamanījis.
Kad pagājušā gada sākumā pēc padsmit gadiem atkal piesēdos autostūrei, zemapziņā zināju – tajā brīdī, kad sākšu braukt, savai iepriekšējai dzīvei – 10 laulības gadiem, tiešām pielikšu punktu. Tā arī notika.
Maijā man bija vajadzīga operācija, un es biju spiesta aiziet no darba. Tobrīd šķita – viss ir briesmīgi slikti. Par laimi, gandrīz noģību auditorijas priekšā, un mani aizgādāja uz slimnīcu. Ja būtu ilgāk aizstrādājusies, iznākums varēja būt letāls. Darbaholisms ne pie kā laba nenoved. Bet darbs bija veids, kā aizpildīt dzīvi.
Visu maiju un jūniju cīnījos ar slimības sekām.
Kā reizi šajā krīzes brīdī satiku savu jauno draugu. Ar viņu nejauši saskatījos Vecrīgā. Lai gan abi tā arī nesapratām, kurš uz kuru paskatījās. No augusta jau dzīvojam kopā. Esam uzdrošinājušies paši sev noīrēt māju un sākt kopīgu biznesu. Bet tas pats skaistākais, ka pašlaik jūtos novērtēta un skaista tāda, kāda esmu.
Es neko nebiju neplānojusi, tas viss vienkārši notika. Arī tas, kā no milzīgi druknas kundzītes kļuvu par slaidu, brīvu un laimīgu sievieti. Esmu kļuvusi citādāka un arī domāju citādāk. Pašlaik paralēli savam biznesam strādāju vēl arī citā bankā, daru to pašu, ko iepriekš, bet ar pilnīgi citu attieksmi un dzīves garšu. Darbs vairs nav tāpēc, lai sevi pierādītu, bet lai piepildītu savus sapņus.”
