Jaunā O-kartes šova dalībniece: „Saņēmām nāves draudus”
Lingita Lina Bopulu sevi uzskata par ļoti emocionālu cilvēku. Var tikai iedomāties, kādas viņai bijušas beidzamās nedēļas, kad notikumi sekojuši viens pēc otra. Šova „O!Kartes skatuve” „Dzimuši mūzikai” beidzamā kārta, nāves draudi, ko saņēmusi viņas ģimene...
„Kas notiek? Kāpēc manai mammai nāk uz „draugiem” no rasistiem cieņu aizskarošas vēstules? Tad jau labāk rakstiet man, nevis viņai!” šādu Lingitas tvītu ieraudzīju tviterī. Man nez kāpēc šķita, ka nekas tāds pie mums vairs nenotiek. Tāpēc gribēju iepazīties ar Lingitu un uzzināt vairāk. Izrādās, viņai tiešām ir daudz, ko pastāstīt – Lingitai ir pat savs fanu klubs „draugiem.lv”!
Anonīmo ķengu vēstuli Lingitas mamma saņēma tieši pirms Jaunā gada, un Lingita par to joprojām ir šokā: „Cilvēks, kas to rakstīja, vēlēja mums, visai ģimenei, nāvi – tikai ārējo atšķirību dēļ un tāpēc, ka mamma apprecējusi tumšādainu vīrieti! Man ir teikts daudz kas – lai braucu, no kurienes esmu nākusi, lai gan es esmu dzimusi Latvijā, lai vācos prom, lai nerādos ārā no mājas. Bet neviens nekad vēl nebija vēlējis nāvi. Tas bija šokējoši. Turklāt mēs neesam vienīgā afroģimene, kas saņēmusi tādu vēstuli. To īstenībā nevar saprast – kam cilvēkam iekšā jāsakrājas, lai viņš citam novēlētu nāvi tikai tāpēc, ka viņš ārēji atšķiras?! Tas nav patīkami, un ir sāpīgi.
Pēc šī atgadījuma saņēmu ļoti daudz labu vārdu no citiem cilvēkiem, un tas mani uzmundrināja, liekot par šo problēmu runāt. Neesmu jau vienīgā tāda šeit; cieš arī citi. Pat mazāki bērni. Nevēlos, lai kāds no viņiem nākotnē saskartos ar ko tādu.”
Kad Lingita par šo gadījumu rakstīja savā tvitera kontā, vairāki ieteica Lingitas ģimenei vērsties Drošības policijā. Bet viņa domā – tas neko nemainīs. „Varbūt tam cilvēkam vajag nevis sodu, bet parunāties ar kādu psihologu.”
Kā Lingita pati stāsta – šis atgadījums viņu paķēris pie sirds. „Sevi visu laiku esmu uzskatījusi par latvieti, esmu gājusi folkloras kopā, dejojusi tautas dejas, zinu Latvijas vēsturi, un man ir cieņa pret šo valsti, kur esmu piedzimusi. Taču... Ja agrāk man likās, ka ir ļoti forši iet pie Brīvības pieminekļa un dziedāt kopā ar visiem, tad tagad iekšēji man ir tāda nedrošība – ko atkal kāds padomās vai pateiks...”
No tautas nama līdz Operas skatuvei
Ar dziedāšanu Lingitai ir ļoti īpašas attiecības jau no bērnības. Viņa sāka Bauskas tautas nama bērnu kolektīvā, tad iestājās mūzikas skolas kora klasē, dziedāja Bauskas vokālajā studijā „Miljons”. Pēc pārvākšanās uz Rīgu mācījās dziedāt pie Baibas Vanagas (Paozolas) un tagad cītīgi apmeklē Artūra Manguļa vokālo meistarklasi. Lingitas radošajā biogrāfijā ir daudzi konkursi un arī daudzas uzvaras. Viņa piedalās Operas izrādē „Karmena”, Jura Kulakova un Jāņa Akuratera muzikālajā stāstā „Aglaja”. Diezgan iespaidīgi 12. klases skolniecei!
Iekļūšana jaunajā „O!Kartes” šovā viņai ir īpašs prieks. Lingita to uztver gan kā iespēju sevi parādīt vēl nebijuši plašai auditorijai, gan kā dzīves un profesionālo skolu, jo spēj novērtēt, ka šova dalībnieki par brīvu varēs apmeklēt vokālās un horeogrāfijas nodarbības, kas ir visai dārgs prieks.
Ar atvieglojumu konstatēju, ka nekāds „stārs” Lingita nejūtas un piedalīšanos konkursos uzskata vienkārši par jaunu iespēju pacelt savu latiņu augstāk. Pati saka – tas esot, lielā mērā pateicoties omītei. „Viņa ir tā, kas vienmēr mudinājusi mani neapstāties. Tu kaut ko sasniedz? Liec mērķi augstāk. Ja es kādā konkursā saņemu otro vai trešo vietu, vietu, omīte vienmēr saka: „Nu nākamreiz tev jābūt pirmajai!” Viņa mani vienmēr mudina uz vēl augstākiem rezultātiem. Atnesu mājās labu liecību – viņa vienmēr atrod, par ko pateikt: „Tur vēl jāpacenšas.” Jau no bērnības esmu mācījusies, ka visu laiku jātiecas uz labāko rezultātu.”
Kā tas ir – būt atšķirīgam mazpilsētā
Lingita piedzimusi Bauskā un tur kopā ar mammu un omīti pavadījusi visu bērnību. Kā tas ir – būt vienīgajam afroģimenes bērnam mazpilsētā?
„Protams, tiek pievērsta uzmanība, tu izlec no masas gan pilsētā, gan skolā. Neteikšu, ka bija tik smagi, ka nevarēja izturēt, bet neteikšu arī, ka bija ļoti viegli. Mazajās klasēs gan pārdzīvoju, kad kāds kaut ko pateica vai apsaukājās, asaras bira... Reizēm domāju: „Tas nav godīgi, kāpēc es?! Kāpēc man tā ir? Kāpēc man tas jāpārcieš? Es jau neizvēlējos tāda būt!” Bet mana vecmāmiņa reiz ļoti labi pateica: „Ja tev kāds kaut ko saka – pasaki pretim: visi koki mežā arī nav vienādi!” Ja agrāk nožēloju, ka nelīdzinos pārējiem, tad tagad cenšos tajā visā saskatīt plusus. Uzskatu tā: ja Dievs man devis šādu izskatu un nolicis mani šajā vietā, šajā zemē un šajā laikā, tad tas ir ar kādu mērķi. Un es zinu, ka varu šo mērķi piepildīt!”
Patiesību sakot, Lingita nedomā, ka mazpilsēta, īpaši Bauska, būtu vieta, kur viņa jutusies nesaprasta. Bauskā viņai ir daudz draugu un atbalstītāju, savukārt tādus, kas blenž virsū vai pat ar pirkstu parāda, var satikt visur. Par maziem bērniem un cilvēkiem gados Lingita daudz nebrīnās, bet, ja uz tevi sačukstoties skatās trīsdesmitgadnieki, Lingita saka: „Esmu atvērta paskaidrot, jo varbūt cilvēks vienkārši nesaprot, kā es jūtos – ka nemaz nav tik patīkami...”
Vārds – no abiem vecākiem
Lingitas feisbuka profilā nesen ieraudzīju fotogrāfiju, kur viņa sirsnīgi apskāvusies ar melnādainu vīrieti – savu tēti. „Viņš atbrauca studēt uz Latviju un mācījās toreizējā Aviācijas institūtā. Tētis ir inženieris un šeit saņēma maģistru inženierzinātnē. Stāsts, kā viņš iepazinās ar manu mammu, ir tāds: mammas draudzene iepazinās ar tumšādainu vīrieti, bet negribēja iet uz tikšanos viena pati. Tāpēc viņa paaicināja manu mammu līdzi, un arī tam vīrietim līdzi atnāca draugs. Mammas draudzenei ar to otru puisi nekas nesanāca, bet mamma un tētis palika kopā!”
Kāds brīnums, ka Lingitai tāds vārds ir vienīgajai Latvijā – jo tas radies īpaši. „Manu mammu sauc Sigita, tēti sauc Lins – kopā saliekot, radās mans vārds. Otrs vārds man ir Lina – tāpēc, ka tas ir tēta vārds, jo tētim ir arī brālis. Lai visi zina, ka es esmu tieši Lina Bopulu meita.”
Lingitai bieži jautājot, kam viņa vairāk līdzīga – mammai vai tētim, un tad viņa atbild – abiem! Arī vārds taču no abiem: Lin-gita.
Lingitai ar tēvu nesanāk tikties bieži, jo viņš dzīvo savā dzimtenē Kongo, kur viņam ir labs darbs, kas ļauj bieži ceļot pa pasauli, strādāt un papildināt zināšanas. „Viņš ir gudrs, un es ar viņu lepojos,” saka Lingita.
Decembrī Lingita tikusies ar tēti Ukrainā, un tikšanās bijusi ļoti emocionāla. Viņi sazinās franciski, tāpēc arī Lingita mācījusies franču valodu gan skolā, gan Francijas kultūras centrā. Lingitas tēvs perfekti māk arī krievu valodu, savukārt Lingita tajā nerunā, tāpēc reizēm Lingitas mammai jānāk talkā – to Lingita sauc par īstu ģimenes sadarbību.
„Kontaktēties franču valodā nav vienkārši,” atzīst Lingita. „Tēta valstī franču valoda ir oficiālā, bet tas ir franču valodas dialekts. Pa telefonu to ļoti grūti saprast, dzīvē aci pret aci ir vieglāk. Uzskatu to par vēl vienu plusu – ne katrs var sarunāties svešvalodā ar kādu ģimenes locekli!”
Dzīve ir dzīve – kaut ģimene nedzīvo kopā, Lingitu nenomāc attālums. „Sazināmies ar tēti e-pastā, sazvanāmies. Lai arī cik tūkstošu kilometru attālumā viņš būtu, es jūtu viņa rūpes, gādību, mīlestību. Bieži ir tā – es iedomājos par tēti, un tieši tajā brīdī viņš piezvana vai uzraksta. Tādos brīžos saprotu: lai cik tālu viens no otra, cilvēki viens otru jūt. Saikne starp ģimeni paliek.”
Mamma ir Lingitas lielākā atbalstītāja. „Viņa ir tā, kas mani mudina. „O!Kartes” šova atlasēs pati nervozē, bet man saka: „Tikai neuztraucies!” Mēs ar mammu esam kā labākās draudzenes; ar viņu vienmēr varu izrunāties un pastāstīt, kā jūtos. Un labākais ir tas, ka ne tikai es eju pie mammas, bet arī viņa nāk pie manis. Tā ir tik patīkama sajūta, ka tu zini, ka esi cilvēks, kuram var uzticēties.”
Vai slavenība var pasniegt vēsturi?
Kļūt par slavenu dziedātāju ir daudzu meiteņu sapnis. Iespējams – arī Lingitai, taču viņa domā ļoti reāli. „Man būs kāda pamatprofesija, un mūzika būs otra profesija, jo Latvijā tikai ar mūziku nopelnīt ir ļoti grūti.”
Lingitas sirdij tuva pedagoģija un psiholoģija, jau no bērnības paticis mācīt un bērni viņai patīk. „Strādājot skolā par skolotāju, piektdienas, sestdienas, svētdienas varētu būt tās dienas, kad varu pelnīt ar mūziku. Tikai domāju – ja tu esi atpazīstams mākslinieks, kā tevi uztvers skolēni, ja vienu dienu būsi uz skatuves, bet otru pasniegsi, piemēram, vēsturi vai franču valodu?”
Par savu vārdu un atpazīstamību Lingita nopietni domā jau tagad. Un ne jau slavas dēļ. „Ja tu gribi ar mūziku pelnīt, tu nemaz nedrīksti nebūt pazīstams. Ir jābūt vārdam, lai tevi uzaicinātu uzstāties, lai cilvēki atnāktu un lai tu varētu nopelnīt.
Ja tagad uzrakstīs afišā „Lingita” – cik cilvēku atnāks? Kas ir Lingita? Tāpēc es gribu sasniegt līmeni, ka cilvēki zina, uz ko viņi nāk, ka cilvēki zina, kas es esmu un ko viņi no manis saņems.”
Par savām stiprākajām pusēm Lingita uzskata emocijas, tembru un vienkāršību. „Lielāko prieku piedzīvoju „O!Kartes” trešās kārtas atlasē, kad dziedāju fragmentu no „Rozā lietus”. Viens puisis, kurš arī cīnījās par iekļūšanu šovā, pēc manas uzstāšanās pienāca klāt un pateica, ka es esmu nodziedājusi tik emocionāli, ka viņš gandrīz sācis raudāt.
Tas mani tā „paņēma”. Kaut ko tādu pasaka nepazīstams cilvēks no malas, kurš turklāt ir mans konkurents! Man prieks, ka es kādam varēju izstāstīt savu stāstu un kāds to sajuta. Jūtas, emocionalitāte – man šķiet, tas ir svarīgākais, kas mūzikā vispār ir.
Jo kāpēc tad mūzika ir domāta? Lai cilvēks justos labāk.”
Lingitai pašai muzikālo elku ir daudz. Ir dienas, kad viņa klausās Adeli, citreiz vajadzīgs Emīla Dārziņa „Melanholiskais valsis” un reizēm pat smagais metāls, ko viņa sākusi izprast pavisam nesen.
TV šova „OKartes skatuve” otrās sezonas dalībnieki
Ieva Raiskuma, žurnāls „Stella” / Foto: Rojs Maizītis, no personiskā arhīva
