Sievietes, kuras aizviļ vīrus. Ja nebūtu viņu, mēs dzīvotu laimīgi?
Decembra sākumā mums ar tevi bija lemts uzzināt supersvarīgu ziņu – dziedātāja Amber izjaukusi laulību. O, kā tas lika sarosīties kritizēt kārajiem ļautiņiem globālajā tīmeklī. Bet ne par to stāsts. Šoreiz par to, ka tieši mums, sievietēm, visvairāk tīk nosodīt savas sugas māsas, kas, „riebekles” tādas, aizviļ no ģimenes tēvu un vīru.
Uzreiz izrādījās, ka vismaz puse Latvijas personīgi pazīst Amber, jo zināja stāstīt, ka viņa jau nez cik laulību izjaukusi. „Tai staigulei nekad nekas nav bijis svēts...” „Amber aizņemti veči ir pašapliecināšanās – re, kā veči bez prāta no viņas!” Tika arī piedraudēts: „Tad, kad tev pašai bērns raudās pēc tēta, bet tev jau aiz muguras elpos cita sieviete un nevarēs sagaidīt, kad tad beidzot no tevis aizies tavs vīrietis, tu to sapratīsi!” „Cerams, saņems atpakaļ to, ko pelnījusi. Katru bērna asaru.”
„Augstsirdīgākās” vēlēja, lai „jau neveiksminiece papriecājas, kamēr rozā brilles vēl uz acīm”. Visžēlīgi pūta: „Ko lai dara, ka ir tādas, kurām nav nekā svēta. Kuras ņem to, ko nevajadzētu ņemt.” Visgudri dvesa: „Vīru zagles beigu beigās saņem to, ko pelnījušas, un uz citu nelaimes savu laimi neuzcelt!” Ko tik visu neuzzināju?! „Sievietes ir raganas un vīrieši, kaut paši to neatzīst, tikai medījumi.” - „Vislielākās vīru, draugu aizvīlējas ir tieši draudzenes. Neielaidiet draudzenes un draugus pārāk dziļi savās ģimenēs!” - „Nav nevienas ģimenes, kurā nebūtu bijis problēmu. Bet tikai sieviete bez sirdsapziņas izmantos to, lai ielīstu attiecībās, nevis ļautu tās atrisināt pašiem.” - „Krīzes laikā vientuļniecēm - uzdzīvotājām jebkurš vecis labs, kuru var nogrābt. Daļai sen vairs nav svarīgi, cik bērnu paliek bez tēva, cik vecs un sagrabējis; galvenais, lai ienākumi.”
Tikai retā to visu atspēkoja, sakot: „Neko jau nevar izjaukt tur, kur viss kārtībā.” „Vienkārši ir tādas, kas izmanto situāciju, un vīrietis pavelkas. Lūk, rezultāts! Laulība un attiecības ir darbs.” Savukārt bailīgākās un apdomīgākās rakstīja: „Uz citu nelaimes laimi neizveidosi, taču nedrīkst nosodīt, jo mazums kā mums pašām vēl dzīvē sanāks.”
Un tad tu domā – bļāviens, vai tiešām mēs, sievietes, pilnā nopietnībā domājam, ka
vīrietis ir mazs bērns, ko var paņemt pie rokas un aizvilkt projām?! Kāpēc mums tik ļoti patīk domāt, ka vainīga ir tā otra sieviete? Tieši viņa ir visas nelaimes sakne? Un galvenais – pašām tam ticēt? Par to arī runājam ar psihoterapeiti Mārīti Priekuli.
Visu izšķir mīlestība vai kontrakts
Ja ģimenē valda mīlestība, saticība un laime, tad neviens no malas nevar atnākt, neko izjaukt un neko paņemt. Ir jābūt kādam „bojājumam” – kādam ceļam, pa kuru trešais var šajās attiecībās ienākt. Ja vīrietis nav īsti apmierināts ar attiecībām, tas tiešām nav sarežģīti – lielu mākslu nevajag.
Vieniem laulība stiprinās uz mīlestības pamata (un tad ģimenes apvalks nav caursitams no ārpuses), otriem tas ir kontrakts. Mīlestība nav atkarīga no mūsu gribas. Tā vienkārši ir, un mēs ar to dzīvojam. Ja mīlestība nerodas (nu neseko pēc iemīlēšanās, un viss), veidojas kontrakts. Laulātie paši nosaka, pēc kādiem noteikumiem partnerattiecībās dzīvo. Kurš gatavo ēst, kurš mazgā traukus?! Vai guļam tikai viens ar otru, vai mums drīkst būt mīļākie ārpusē?! Tur vienmēr ir savstarpējais izdevīgums – tu man, es tev. Ja parādās cita sieviete (kur teikts, ka pēkšņi tā nav mīlestība?), tad ko dara vīrietis? Vai nu viņš lauž veco kontraktu, vai arī paliek tam uzticīgs un nodod pats savu vajadzību, jo iemīlēšanās un mīlestība ir mūsu iekšējās vajadzības. Kā sievietei, tā vīrietim. Ja viņi (skaistākajā variantā) atraduši viens otru, un šīs attiecības vīrietim šķiet kvalitatīvi vērtīgākas par iepriekšējām, tad tā ir viņa izvēle, un nav ko tai otrai sievietei uzbrukt.
Vēl pastāv variants, ka viens laulībā dzīvo ar domu, ka ir partnerattiecībās, bet otrs pārliecināts, ka mīlestībā. Tad viens veic savus pienākumus un atbildību, bet otrs – it kā mīl, bet ar pienākumiem ir uz „jūs”. Ja pārī ir šī atšķirība, trešajam atkal ir vieta, kur ienākt, jo viņš, atnākot ar vienādo, to otru „pievelk”. Mēdz teikt, ka vīri pie sliktām sievām paliek, bet no labām aiziet. Tur arī daļa taisnības.
Jo „labās” radījušas viņiem tik labus apstākļus, ka viņiem ne par ko nav jārūpējas un var doties vēl labāka piedāvājuma virzienā. Atnāk sieviete ar cita izmēra krūtīm, piedāvājas, un, protams, viņš aiziet pie lielāka pupa, kur būs gardāks pieniņš. Savukārt tam, kuram arī pašam jārūpējas, lai ģimenē viss notiktu, nav laika domāt par cita pupa meklēšanu. Šādā aspektā skatoties, varbūt arī ir tā, ka no sievām, kas rada problēmas un nodarbina vīrus, ir grūtāk aiziet.
Uzskatot, ka vīrietis ir bezgribas būtne, kas nav spējīga pieņemt savus lēmumus, mēs vīriešus totāli infantilizējam. It kā viņi stāvētu kā burciņas uz plaukta, un katra sieviete var noskatīt, pieiet un paņemt. Bet viņam taču sava griba! Bet varbūt mēs jau tik tālu esam zaudējušas savu sievišķību, ka tā arī domājam, ka veči ir kādas paņemamas lietas?! Tas būtu diezgan šausminoši.
Protams, viena brīva sieviete no malas, kura ir iemīlējusies, darīs visu, lai būtu laimīga. Viņa vīrietim nav ne draugs, ne mamma, ne terapeits – uzklausītājs. Viņa īsteno savu sievietes vajadzību būt mīlētai un mīlēt. Viņa varbūt nav tik gudra un tik skaista, un viņas IQ koeficients nav tik augsts, bet viņa tajā mirklī ir sievišķīga, un vīrietis uz to uzķeras. It sevišķi, ja pats ir vīrišķīgs. Ja sieva pēc savas enerģijas līdzinās vīrietim (vairāk orientēta uz karjeru, uz naudas pelnīšanu, uz sasniegumiem un panākumiem, ar loģisku prātu, gudra), tad viņa drīzāk ir konkurents, biedrs vai līdzgaitnieks, bet ne jau sievišķības iemiesojums.
Nav iespējams pārmest kādai, kura daudz strādā, pelna naudu, rūpējas par bērniem un kurai neatliek laika būt sievietei. Bet te arī visi mēsli sākas. Izrādās, laimīgai būt ir daudz grūtāk nekā nelaimīgai. Un palikt pie sasistas siles ir nesalīdzināmi vieglāk, nekā „rukāt”, lai nodrošinātu visu to, kas tev nepieciešams, un saglabātu vēl attiecības, kas tev svarīgas un nozīmīgas. Respektīvi – būt sievietei.
Tomēr jau sieviete ir tā, kas rada lauku, kurā vīrietis ienāk ar savu vīrišķo enerģiju un ievieš likumus un kārtību. Viņa ar savu horizontālo domāšanu uzrada trijstūra stabilo pamatni, balstītu uz zemes, ar spici uz augšu. Ja sieviete, tāpat kā vīrietis, nostājies ar spici uz leju (jo viņam savukārt nepieciešama garīgā enerģija, ko dod sieviete), tad kur lai viņš ar savu spici paliek?! Pretim jābūt trijstūrim, kas stāv uz zemes, lai galotnes var satikties un saslēgties.
Drīkst vai nedrīkst iekarot precētu
Morāle katram sava un pilnīgi individuāla. Nevienam no malas vispār nav tiesību neko teikt, jo katrs ir atbildīgs par savu dzīvi un laimes izjūtu. Protams, mēs nedrīkstam nogalināt, bet nevaram skatīties uz otru cilvēku kā uz paņemamu burciņu no plauktiņa. Viņš taču atsaucas, viņš netiek ar varu aizvests, piespiedu kārtā atrauts no ģimenes un bērna.
Ja sievietes kodekss atļauj saieties ar precētu cilvēku, ja viņa tādā veidā var būt laimīga – uz priekšu! Kurš to var aizliegt? Neviens. Jo lielais jautājums, kas aiz tā slēpjas, taču ir – kas ir tava dzīves jēga? Kas ir tavs dzīves mērķis un virsuzdevums, kad nāc šajā pasaulē. Kam tu dzīvo? Lai būtu veiksmīga profesionālajā karjerā, laba māte, vienkārši spoža sieviete vai laimīga sieviete. Šīs ir nopietnas izvēles.
Visu nevar nekad, vienmēr kaut kas ir primāri, kam pakārtots pārējais. Ja izvēlies būt veiksmīga karjerā, tad, iespējams, jāsamierinās, ka ģimene/partenrattiecības tev nebūs ideāls risinājums. Savukārt tās „duročkas”, zostiņas un naivās lauku meitenītes ļoti veiksmīgi realizējas ģimenes dzīvē un partenattiecībās, jo viņām nav tādu ambīciju kā „lielajām māksliniecēm”. Taču tas nav samērojami; tā ir katras izvēle, ko tu saskati par savu dzīves virsuzdevumu. Tāpēc nav ko vainot ne to otru sievieti, ne vīru.
Ko plosīties?
Tik nekrietni uzbrūkam sievietēm, kuras „aizviļ” vīrus tikai tāpēc, ka mums pašām droši vien šķiet – kāda atnākusi un paņēmusi manu vīrieti vai arī savās attiecībās jūtamies tik nedrošas, ka mums bail – atnāks tāda amber tipa un atņems arī manu vīru.
Šo bažu ēnā tas ir briesmīgi, tāpēc labākā aizsardzība ir uzbrukums – „šitādai” vajag pamatīgi sadot pa seju. Bet, kā jau teicu, – zemapziņas līmenī nekas nenotiek pret vīrieša gribu. Viņš tiecas pēc tā – kaut kā, ko piedāvā otra. Ja sieva šo uztvertu kā mācību stundu sev, tad viņa skatītos, ko tad tā, pie kuras vīrs iet/grib iet/ir aizgājis, tādu piedāvājusi, ka viņš nolēmis pamest visu, kas viņam ir (mēs taču nerunājam par primitīviem instinktiem, vai ne?).
Kāpēc ne?! Vilciens nekad nav aizgājis! Ja jūti, ka tavai sievišķībai vajadzīgs tieši šis vīrietis, aicini viņu atpakaļ. Rādi, ka esi viņam tā spožākā sieviete. Bet tas nozīmē iemācīties sevi mīlēt un cienīt kā sievieti. Nevis kā mammu, sievu, mājkalpotāju... Ja tev šo vīrieti nevajag, tad lai iet! Un paldies tai, kura atnāca un viņu „aizveda”. Tad jau visi būs laimīgi. Bet, ja viņš tev vajadzīgs – gūsti mācību, ieguldi darbu, panāc rezultātu, un viņš atgriezīsies.
Protams, viegli runāt, jo praksē tas ir smagi. Ne velti cilvēki gadiem iet uz terapiju, lai izveidotu attiecības. Vai arī, lai saprastu – man nevajag nekādu attiecību! Bet šis darbs iespējams, ja saproti – tas, kas ar tevi dzīvē notiek, ir tava mācība, lai vari augt. Ja pieņem, ka tas ir pret tevi vērsts atentāts, likteņa trieciens, pazemojums no bijušā vīra vai aizvainojums no citas sievietes un tu tagad nostājies upura lomā, nekas cits neatliek – sēdi un ciet! Visi tevi žēlos – kāda tu, nabadzīte, un kāda viņa – maita?!
Konsultēja psihoterapeite Mārīte Priekule
Aiva Alksne, žurnāls „Stella” / Foto: Shutterstock
