Tu esi miljons dolāru vērta! Vakcīna veselīgai pašapziņai

Tā ir labā ziņa. Jo kurš var pateikt, ka pašapziņas nozīme mūsu dzīvē nav pārspīlēta? Nu nav jau gluži tā, ka bez pašapziņas maizi negriež nazis ass – kā Ziedoņa dzejolī par mīlestību. Jautājums par to – vai pašapziņas pietiek. Ja es jūtos labi savā ādā un savā dzīvē – kāpēc meklēt problēmas?

Nu pieņemsim, es jūtos kā pelēkā pele un memurs. (Tu vispār zini, kas ir memurs?  Tas, kas turas tumsā un kaktiņā, baidās būt par traucēkli. Cēls un skumjš radījums, kas sevi noliek zemāk par zāli, lai tikai neradītu kādam problēmas. Latviešu pelēkās peles sindroma labākais draugs. Kopā – līdz asarām traģisks pāris.) Pieņemsim, ka zinu, ka neesmu ne labākā, ne skaistākā, ne gudrākā un noderīgākā, pieņemsim, ka man nepatīk būt uzmanības centrā. Ja tas mani pašu nenomāc,  kāpēc man kļūt par to, kas neesmu? Ne jau katra sieviete sapņo par brīnišķīgajām pārvērtībām, kad pie skapja un dzīves piesoļo pāris monstru, lai ar ņirdzīgiem komentāriem izmestu ārā visu, kas mīļš, dārgs un pierasts! Skaidrs, ka šādos gadījumos daudzām no mums ir spuras gaisā: „Esmu latviešu pelēkā pele parastā un lepojos ar to – neaiztieciet mani!”

Ja tev ir šāds uzstādījums – nav nemaz tik traki! Tev nav ne jāizskatās, ne jājūtas tai, kas tu neesi un negribi būt! Ne visiem lemts spēlēt pirmo vijoli, ne visi to vēlas un ne visi durvis grib atspert ar kāju. Un galu galā – katram diriģentam vajadzīgs orķestris, un katrā orķestrī arī pirmā vijole ir tikai viena.

Cita lieta – ja tu nejūties labi savā ādā, ja tev sāp, ka tevi nenovērtē, bet tu nespēj pastāvēt par sevi, ja apzinies, ka tu sasniegtu vairāk un justos laimīgāka… ja ne tas pašapziņas trūkums. Nu tad gan kaut kas jādara. Bet kas?

Dažas draudzenes man atzinušās, ka reklāmas sauklis, kas, iedomājies tikai, polsterē sieviešu pašapziņu visā pasaulē jau četrdesmit gadu, viņām nebūt nepalīdz. Viņas - zvaigznes, slavenības, skaistules un veiksminieces – tās jau droši vien ir visādu skaistumkrēmu un kā tik ne vēl vērtas, bet es… „Nu ko tad es! Es jau nekā neesmu vērta!”

Nu tāds apmēram uzstādījums. Oi, kā tas tracina! Taču nelaimīgā kārtā pašapziņu nevar iespricēt ne dibenā, ne galvā, to nevar uzdāvināt, to nevar nopirkt veikalā. Paskat, kas notiek pat ar skaistākajām un bagātākajām no mums – nu, piemēram, Demijas Mūras piemērs ir vienkārši traks! Ko viņa dara, kad Kečers viņu piekrāpj? Nenormāli novājē un beigu beigās sniedz sirdi plosošu interviju, kurā atzīstas, ka jūtas nemīlama, un šaubās, vai kāds vispār viņu jebkad ir mīlējis un mīlēs.

Šausmas, cik trausla ir sieviešu pašapziņa! Atliek tikai kādam tevi piekrāpt – un tu jau esi pārliecināta, ka neesi mīlestības vērta. Un ir pilnīgi vienalga, cik skaista vai bagāta esi.

Pašapziņa ir kā mazs kodols, kurš veido mūsu personības starojumu. Mirdzēt varam mēs visas. Tikai kā to pašapziņu sevī uzaudzēt? Tāds ir jautājums.

Pašapziņas audzēšanā visi līdzekļi ir labi. Tev vienkārši jāsajūt, kas palīdz justies vislabāk, vispārliecinošāk – un ar to arī jānodarbojas. Neklausoties padomos, nemēģinot izpatikt. Pietiek būt labai, pareizai, jaukai, baltai un pūkainai! Un te nu bez pašapziņas nekādi neiztikt. Ļauj vaļu savam iekšējam „es”. Un, ja tā padomā - kurš gan cits tevi iegrožo un nomāc vairāk kā... tu pati?

Padomā – ja frizētavā tu ar tādu interesi lasi sieviešu žurnālus, kāpēc darbā izlikties, ka tādus pat rokā neņem? Nu patīk tev uzzināt jaunākās klačas, palasīties, kurš ar ko pārgulējis, kādā krāsā jāpērk pavasara mētelis un ko saka tavs mīlas un naudas horoskops. Kāpēc melot citiem un sev? Ja tev liek justies labāk žurnāli un dāmu romāni – uz priekšu! Ja tavu pašapziņu vairo kaujas krāsojums – tam būs būt! Ja tavai pašapziņai nepieciešami komplimenti internetā, ej iepazīšanās saitos un sauc sevi par Saldo koķeti vai Bargo kundzi – tā ir tava dzīve!

Tā tikai liekas, ka pasaule no mums gaida Marijas Kirī sasniegumus, Mātes Terēzes nesavtīgumu un jaunavas Marijas sirdsšķīstību. Muļķības! Ja pasaule vispār kaut ko no mums gaida, tad tikai lai esam laimīgas. Laime ar pašapziņu iet roku rokā. Un, ja tā labi padomā, tad pašapziņa nozīmē – nemelot sev un citiem, pieņemt sevi un dzīvot pilnasinīgu dzīvi, izmantojot savus talantus, spējas un iespējas, vairojot prieku pasaulē.

Vēlreiz runājot par Demijas Mūras skumjo piemēru – tas var novest pie maldīgiem secinājumiem. Varētu domāt: ko gan dod skaistums un plastiskās operācijas - ja nav pašapziņas, tad nav un nebūs!

Bet es saku – muļķības! Ja tu jūties pašapzinīgāk, drošāk un skaistāk ar uzkrāsotām acīm – dari tā! Protams, protams, visas zinām – galvenais ir tas, kas cilvēkam dvēselē. Bet ja man ir skaista dvēsele, bet laimes kā nav tā nav, man ir tiesības izskaistināt arī savu seju, jo varbūt es vienkārši esmu neredzama ar visu savu skaisto dvēseli! Ja manai pašapziņai palīdz krūšu korekcija, pieaudzēti mati vai skropstas – gribētu redzēt kādu, kurš man to varētu liegt!

Taisnība – te var nonākt tādā kā apburtajā lokā. Jo krūtis varam uzlikt lielākas vai mazāks – bet galva paliek tā pati vecā. Vai ārējā izskata maiņa var palīdzēt mainīt domas par sevi? Jā un nē. Mēs katra zinām daudz skumju piemēru, kad redzi, ka cilvēks sevī mainījis pilnīgi visu, bet viņam vēl un vēl nav gana, acīmredzot apmierinātības ar sevi kā nav tā nav! Tajā pašā laikā – man ir draudzenes, kas, piemēram, pēc krūšu palielināšanas operācijām ir uzplaukušas un kardināli mainījušās. Jo, izrādās, tikai krūšu lielums vai forma gadiem licis justies slikti – tagad par to vairs nav jādomā, un meitenes izpaužas mājās un darbā tā, ka prieks skatīties!

...Nav vienotas formulas, kā uzaudzēt pašapziņu. Galvenais – kaut ko darīt. Nepalikt tajā šausmīgajā „Es jau nekas neesmu” stadijā. Meklēt savu ceļu, meklēt veidu, kā justies labi savā ādā! Dari, ko liek sirds, intuīcija un sajūtas – un tas jau būs solis ceļā uz lielāku pašapziņu un laimīgāku dzīvi. Atceries – tu vari mirdzēt! Pašapziņa tevī ir kā mazs ķirša kauliņš. Tu vari uzziedēt kā ķiršu koks. Tu vari!