Ketija Dombrovska: „Piepildās viss, ko ļoti vēlos”
Ketija Dombrovska neslēpj prieku, ka šosezon LNT var meklēt „Latvijas Zelta talantus”. Arī savus talantus un spējas viņa atklājusi tāpēc vien, ka uzdrošinājās uzdrīkstēties.
Īsti jau neviens nevar būt drošs, ka ir piemērots tieši televīzijai. Bet, ja jūti, ka gribi to darīt, kāpēc ne?! Pieteicos arī MTV, kad to sāka rādīt Latvijā; tiku starp desmit finālistiem. Šķita – vajadzētu ko tādu. SEMS tolaik bija jauniešu kulta raidījums – nakts sarunas, čati, vēl Mārtiņš Freimanis un Lauris Reiniks vadīja. Tas bija vienīgais raidījums, kur varēja skatīties klipus un sekot mūzikas jaunumiem. Tajā laikā šķita – tāds mazais MTV. Taču pieteikties aizgāju tā – starp citu. Pēc MTV jau biju atmetusi televīzijai ar roku. Taču draugs piezvanīja, ka notiek atlase, un aizgāju viņam līdzi. Tagad ņemu vērā, ka nevajag par visu ļoti iespringt. Vienkārši, ja kaut ko ļoti vēlies, tas piepildās. Pēdējā laikā man tā ir par simt procentiem.
Tiešraides ir mana mīlestība. SEMS vienmēr ir bijis tiešraidē, un tas ir pavisam citādāk, nekā sagatavot sižetu, ko pēc tam parāda. Ar tiešraides garšu saslimst. Tas ir tāds adrenalīns! Tāpēc, kad man piedāvāja vadīt „Latvijas Zelta talantus”, es to pat ļoti gribēju. Šķiet, mēs ar Daini (Dailes teātra aktieris Dainis Grūbe. – A.A.) būsim forša kompānija. Esmu riktīgi jautrs cilvēks, un nopietnu raidījumu vēl neesmu gatava vadīt un arī negribētu.
Biju diezgan kautrīga un klusa, bet jau skolas laikā man patika visur piedalīties – Popielās, avangarda modes skatēs. Taču, atnākot uz Rīgu mācīties, parādījās lielāka uzņēmība un uzdrošināšanās. Man Rīgā nebija draugu un pat neviena radinieka. Vajadzēja noticēt, ka pati varu. Bet man arī paveicies, ka apkārt vienmēr bijuši cilvēki, kas palīdzēja. Tādi pozitīvi un labi.
Par to ļoti priecājos, jo tas ļauj mazliet vairāk sev noticēt. Dažreiz dzīvē pat ir svarīgi, ka draugs pasaka – tu esi kaut ko foršu izdarījusi. Tādi uzmundrinājumi ir vērtīgāki par naudas prēmijām. Mode man vienmēr bijusi sirdij tuva. Laukos jau neviens tā īsti modei uzmanību nepievērš. Aizbrauc uz Talsu tirgu, nopērk džinsus un staigā. Lai gan pati jau skolā „Pastaigu” skatījos no vāka līdz vākam. Atbraucot uz Rīgu, sapratu – es taču varu tā ģērbties un tā. Un tas nav nekāds noziegums, ja izskatos citādi.
Man patīk savilkt viskautko kopā un visādus karekļus salikt. Tagad mana mazā kaislība ir lieli auskari. Kad kaut kur aizbraucu, man obligāti tie jānopērk. Bet tā, kā es, jau daudzi tagad ģērbjas. Viss atkarīgs, kā to iznes un kā tu pats jūties. Citreiz stundu cilvēks stāvējis pie spoguļa, bet ne viņš ar tiem augstajiem papēžiem var paiet, ne īsti kleitā jūtas ērti. Tad jautājums – kāpēc to dari? Lai parādītu savu piederību?! Savu materiālo stāvokli? Kaut kādā ziņā tas ir svarīgi. Visos laikos cilvēkiem ir gribējies piederēt kādai sabiedrības daļai. Visi meklē savu komūnu. Bet, ja to nedara organiski, sanāk diezgan smieklīgi.
Es tā baigi nemāku krāt, un arī nekad neesmu krājusi. Ja man kaut kas patīk, tad to izdaru. Labprāt sevi atalgoju par labiem darbiem. Pat ja tā ir tikai intervija vai sižets, kas sanācis. Tad man patīk sev kaut ko jaunu nopirkt. Citādi tai strādāšanai īsti nav vērtības. Protams, bijis arī tā, ka nav vispār naudas. Ej, nevis brauc ar sabiedrisko transportu, par pēdējo naudu nopērc modes žurnālu vai auskarus. Bet, ja tam iets cauri, tu jūti darba vērtību. Ja visu laiku viss ir pārpilnībā, nezini, par ko esi algu saņēmis.
Savu darbu uztveru arī kā atpūtu, un man tas tik ļoti patīk, ka šajā ziņā esmu šim darbam pateicīgs cilvēks. Jo, ja man gribētos piecos būt mājās, tad nebūtu īsti labi. Šos četrus gadus SEMĀ esmu strādājusi visas dienas nedēļā. Nemaz nevaru nosēdēt mājās – tagad brīvdiena, skatīšos televīziju! Varu noskatīties kādu foršu filmu vai kaut ko mājās padarīt, bet mājās sēdētāja neesmu. Tagad īrēju dzīvokli, bet neesmu to vēl pienācīgi iekārtojusi. Man pat tas nav svarīgi. Vairāk esmu cilvēks, kurš iet uz āru. Gandrīz tā arī sanāk – padaru mājas darbus, sapucējos un dodos. Kādreiz noteikti gribētu skaistu dzīvokli ar augstiem griestiem, kur viss ir līdz niansēm pārdomāts. Skatos žurnālos – tik skaisti! Bet es arī saprotu, cik daudz laika prasa uzkopšana. Un cik daudz naudas nepieciešams, lai to varētu uzturēt. Bet varbūt pēc gadiem man tā šķitīs vērtība un man šāds dzīvoklis būs.
Domāju, ka noteikti ne. Tagad strādāju vēl arī radio, kas man ir kas pilnīgi jauns. Īstenībā sen gribēju izmēģināt, jo vienmēr ir urdījis – ko tālāk? Ko vēl? Jo televīzija cilvēku izmanto, un tad vairs tu neesi tai vajadzīgs. Tāpēc visu laiku domāju uz priekšu – ko darīt? Forši, ka tagad ir radio. Turklāt tas ir saistīts ar mūziku, kas man vienmēr bijusi viena no svarīgākajām. Saistībā ar to, ka tagad vadīšu „Latvijas Zelta talantus”, man nesen prasīja, kāds ir mans talants? Es varētu piedalīties spēlē, kur jāmin melodijas (smejas). Draugiem jau esmu apnikusi ar savu: „Kas šo dzied un kas šo izpilda?” Mana pārliecība – jo vairāk kaut ko dzīvē izmēģini, jo vairāk audz kā personība. Tāpēc man patīk pieņemt jaunas iespējas. Vienīgi tagad vairs nav: dodiet – es darīšu! Tagad gribas, lai ir kvalitatīvi nostrādāts.
Visādas izgāšanās bijušas – ir gan paraudāts, gan par to pēc tam parunāts. Galvenais, lai saprotu savas kļūdas, bet tas nenozīmē, ka nākamreiz neuzkāpšu uz tā paša grābekļa. Bet tas ir tikai normāli, ja cilvēks kļūdās. Protams, sāpīgi, bet tas audzē arī raksturu. Sākumā ļoti pārdzīvoju, ja man ko teica vai pamācīja, likās – ak Dievs! Tās ir beigas. Tagad jau mazliet esmu iemācījusies, ka viss nav ap mani un par mani. Ne viss jāuztver tik personīgi. Patiesībā mēs ar draugiem smejamies par visiem šiem latviešu teicieniem – būs jau labi; ko tad es; gan kaut ko padarīšu, lai tie trakie skrien... Apkārt ir tik daudz kritikas, kas nav objektīva un ko nav vērts vispār ņemt galvā. Patika, kā teica mūziķis Gustavo. Viņam pirms daudziem gadiem bija norādīts: nevajag darīt to, ko viņš dara – viņam nesanāk. Ja Gustavo būtu paklausījis, nebūtu viņa mūzikas. Tāpēc dažkārt der būt spītīgam, ir jāklausās, ko paša sirds saka.
Diezgan. Man ir savas taisnības, kuras esmu pieņēmusi, un tad par tām varu stāvēt, krist un celties. Tāpat kā par saviem draugiem. Es nemāku dzīvot viduvēji. Vai nu daru, vai nedaru, un, ja saku, tad tāpēc, ka tā domāju. Lišķība, aprunāšana, pielaizīšanās – to cilvēkos augstu nevērtēju. Dažreiz tas nav nācis man par labu, bet citādi nemāku – ja man šķiet, ka nav pareizi, ko cilvēki dara, nevaru teikt: „Būs jau labi, dariet, dariet!” Manuprāt, jābūt kaut kam, par ko katrs no mums iedegas, kas mums patīk un par ko esam pārliecināti. Vienmēr esmu dzīvojusi ar domu, ka jābūt pozitīvam, vairāk jāsmaida, jābūt labam, tad arī citi pret tevi būs labi. Un ar to arī esmu vinnētāja. Bijuši jau arī pārmetumi – ko vari visu laiku smaidīt un būt priecīga? Bet es negribu bēdāties. Kāpēc man jābūt tādai kā tiem daudzajiem, kas raksta sliktus komentārus internetā? Negribu savu dzīvi izšķērdēt. Man gribas ikdienā vairāk ienest priecīgo un labo. Jautrāk dzīvot, ja visu laiku nedomā – ko tagad par mani teiks? Ir tik daudz, par ko ikdienā iespringt, un aizmirst, ka ir jaunas filmas, izrādes, mūzika, grāmatas, cilvēki, par kuriem neko nezini... Esi tikai ar sevi pārņemts. Es tā negribētu.
Stilīgā Keitija Dombrovska
Neesmu uz to iespringusi. Tā tikai padsmit gados ir, ka visām meitenēm puiši un tev arī vajag. Kaut kā vienmēr kompānijās vairāk esmu draudzējusies ar puišiem. Man ir dažas draudzenes, bet arī skolas laikā labāk sapratos ar čaļiem. Nekad nav gribējies vērpt intrigas, un ar puišiem šajā ziņā ir daudz vienkāršāk. Čaļus uztveru kā labus draugus.
Tagad, strādājot televīzijā, visu laiku dzīvojos pasākumos, atnāku mājās, un nekur vairs iet negribas. Citreiz tieši otrādi – gribas aiziet uz koncertu vienkārši kā skatītājai, nevis visu laiku skatīties – re, kur tas jānointervē, un operatoram tas jānofilmē.
Tev nevajag otru blakus?
Tādā ziņā esmu vienpate. Varu aiziet uz filmu un pasākumu, kas mani interesē, arī viena. Jo iedomājies, cik daudz tu palaid garām, ja neaizej tikai tāpēc, ka nav, kas iet līdzi. Tagad jau ir daudz draugu un paziņu – aizeju uz kādu pasākumu, un nekad nebūs tā, ka stāvēšu viena. Bet draugi ir draugi, ar paziņām vai, kā es saku, padraudziņiem sasveicinies, parunā tajā pasākumā, un viss. Citreiz gribas kopā filmu paskatīties, kopā pasmieties un izraudāties, iedzert glāzi vīna un parunāt par dzīvi... Un tas ir forši, ka man ir tādi draugi. Tikai daudz laika neatliek. Draudzenes sūdzas – tikai nepazūdi atkal kaut kur! Es ne jau tīšām. Laikam neesmu īsti mācējusi draudzēties, jo man vienmēr kaut kas ir bijis svarīgāks – tagad darbs, agrāk dejošana un vēl citi hobiji. Laikam bērnībā man tā pietrūka, jo gāju tikai mūzikas skolā. Pārcēlos uz Rīgu, un te tādas iespējas! Ārprāts, kā lai visu paspēj? Visu gribējās izmēģināt – gāju aktierkursos, modeļu kursos, trīs gadus dejoju. Jau skolā biju izdomājusi, ka gribu dejot tāpat kā videoklipos (smejas). Pārvarēju pat savas bailes. Kādreiz sasitu sprandu, un man bija bail mest kūleņus, par ritentiņiem nemaz nerunājot.
Man nepatīk mājās rīkot ballītes. Vairāk patīk pašai iet ciemos (smejas). Ilgi nebiju neko svinējusi, bet 25 gadus nosvinēju. Uzaicināju savus draugus, bija jautri – ar dejām un fotografēšanos. Esmu saslimusi ar lomogrāfiju, kur fotografē ar veclaiku fotoaparātiem. Pat kursos gāju. Man gan fotoaparāts nopirkts, gan „fish eye”, lai sanāk apaļas bildes, un kas tik vēl ne. Kad sāc, saproti – vēl jānopērk tas un tas. Nemaz nevaru iet uz fotoveikalu (smejas).
Draugi man uzdāvāja lielu spoguli. Nezinu, vai tā bija laba doma, jo tagad pirms pasākumiem viņi visu laiku zvana: „Nu, kur tu esi!?” Bet man vēl spogulī vairākas reizes uz sevi jāpaskatās. Paši taču man spoguli nopirka!
Tā īsti – ne. Nejūtu, ka gadi iet uz priekšu. Jūtos vēl diezgan jauna, tāpēc tāds pozitīvisms un naivums. Bet es arī necenšos baigi pieaugt. Gribas vēl jautrību.
Ketija tetovejums
Aiva Alksne, žurnāls „Stella”/ Foto: Oļegs Zernovs, Renārs Koris, publicitātes foto, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
